Ceļodams viņš nekad nenogura, kaut arī tagad vajadzēja atspiesties uz spieķa un atņemt elpu. Tā staigādams, viņš bija nonācis Melu zemē, kur pelnīja sev iztiku, strādādams par lupatlasi, tāpat, kā to bija darījis viņa tēvs.
— Ja esat apceļojis tik daudz zemju, — Klibiķītis te iejaucās stāstā, — vai tad jūs nevarējāt izvēlēties kādu labāku vietu, kur apmesties uz dzīvi?
Benvenuto Nesēdis pasmaidīja:
— Ļaudīm taču visur ir vajadzīga palīdzība. Šī noteikti ir visnelaimīgākā zeme visā pasaulē, tāpēc man tā ir vispiemērotākā vieta.
— Lūk, kur īstais ceļš! — iesaucās Dželsomīno, kas bija klausījies vecīša vārdos ar asaram acis. — Tagad es saprotu, ko man vajadzēja darīt ar savu balsi. Nevis klīst pa pasauli un postīt visu, kas gadās ceļā, bet izmantot balsi tā, lai palīdzētu savam tuvākajam.
— Tas nebūtu tik viegli izdarāms, — piezimeja Klibiķītis. — Ja tu, piemēram, sāktu dziedāt bērniem šupuļdziesmiņu, neviens nevarētu aizmigt.
— Kādreiz var darīt labu arī, ja pamodina gulošos, — lēnīgi piebilda Benvenuto.
— Šo jautajumu es atrisināšu, — nolēma Dželsomīno, cirzdams duri pret grīdu.
— Pagaidām tev vajadzētu sadziedēt celi, — sacīja Klibiķītis.
Celis tiešām bija pietūcis vēl vairāk, un Dželsomīno vairs nevarēja ne paiet, ne kājās nostāties. Nolēma, ka viņš paliks pie Benvenuto, kamēr izveseļosies. Benvenuto, kas tikpat kā negulēja, varēs Dželsomīno miegā uzmanīt un neļaut dziedāt, lai atkal neatskrietu policisti.
XV
Bananito, kā jūs atcerēsieties, ja vien pacilāsiet savu atmiņu, pašā rīta agrumā aizgāja laimi meklēt. Viņam nebija nekāda noteikta plāna, tikai liela vēlēšanās izdarīt kaut ko tādu, lai varētu parādīt, ko viņš spēj.
Pilsēta vēl tikai modās. Sētnieki laistīja ielas, apmainīdamies jokiem ar garāmbraucošajiem strādniekiem, kas divriteņos steidzās uz darbu, lai gan ik mirkli tos apdraudēja kāda ūdensstrūkla. Agrā rīta stunda bija gaiša un priecīga. Bananito stāvēja uz ietves, un viņa galvā modās visskaistākās domas. Viņš sajuta šīs domas kā vijolīšu smaržu. Likās, ka starp pilsētas akmeņiem tās uzplaukušas miljoniem.
— Zinu, kas darāms, — viņš pēkšņi nolēma.
Turpat, kur bija apstājies, — kādas fabrikas vārtu tuvumā — Bananito notupās uz ietves, izņēma no kārbiņas krītiņus un sāka strādāt. Tūlīt ap viņu sapulcējās grupiņa strādnieku.
— Varu derēt, — kāds sacīja, — ka viņš zīmēs parasto buru laiviņu vai kādu svēto ar oreolu virs galvas. Bet kur tad suns ar cepuri mutē ziedojumu vākšanai?
— Es zinu gadījumu, — otrs teica, — kad gleznotājs uzvilka uz zemes sarkanu līniju, un visi stāvēja apkārt, lauzīdami galvu un minēdami, ko mākslinieks gribējis pateikt.
— Ko tad viņš gribēja teikt?
— To jautāja arī pašam gleznotājam, kas atbildēja tā: gribu redzēt, vai kāds varēs pārkāpt līnijai pāri nevis pa augšu, bet pa apakšu. Tad viņš uzlika cepuri galvā un aizgāja. Laikam bija tāds pustraks.
— Bet šis nav pustraks, — kāds ieteicās. — Paskatieties!
Bananito, galvu nepaceldams, gleznoja tik steidzīgi, ka acis nespēja sekot viņa rokai. Uz ietves — tieši tā, kā viņš bija sapņojis, — izauga brīnumskaists vijolīšu dārzs. Tas bija tikai zīmējums, bet tik jauks, ka ziedi sāka smaržot.
— Man liekas, murmināja kāds no strādniekiem, — it kā šeit smaržotu vijolītes.
— Sauc par ķirbīšiem, ja negribi, lai tevi ietupina, — brīdināja biedrs. — Tiesa gan: smaržo.
Visapkārt gleznotājam iestājas dziļš klusums. Dzirdēja tikai, kā krītiņi maigi švīkst pa ietves akmeņiem, un ar katru violeto svītru vijolīšu smarža kļuva stiprāka. Strādnieki bija aizkustināti. Daži sāka apmainīties ar brokastu sainīšiem, citi izlikās pārbaudām velosipeda riepu stiprumu, bet neizlaida no acīm nevienu Bananito kustību un centās dziļāk ieelpot tīkamo smaržu, kas veldzēja sirdi.
Nosvilpa, bet neviens nekustējās un negāja fabrikā iekšā. Atskanēja klusināti saucieni: «Bravo! Bravo!» Bananito pacēla acis un sastapās ar apkārtstāvošo strādnieku skatieniem. Tie pauda tik dziļas simpātijas, ka viņam kļuva neērti. Steidzīgi savācis krāsas, gleznotājs devās prom. Viens no strādniekiem viņu panāca:
— Ko tu dari? Kāpēc tu bēdz? Pec brītiņa mēs tev būtu atdevuši visu naudu, cik ir kabatā. Tik skaistu zīmējumu neviens vēl nav redzējis.
— Pateicos, — čukstēja Bananito, — pateicos.
Viņš pārgāja pāri ielai, jo gribēja būt viens. Sirds pukstēja tik stipri, ka cilājās pat blūze, it kā azotē būtu iebāzts kaķēns. Bananito jutās laimīgs! Ilgi viņš staigāja pa pilsētu, bet nevarēja izšķirties, ko tagad gleznot. Ieceru radās simtiem, bet simtiem arī tika atmestas.
Beidzot viņš ieraudzīja suni, kas deva patiesu iedvesmu. Bananito novietojās uz ietves turpat, kur bija radusies iedvesma, un sāka zīmēt.
Vienmēr atrodas tādi garāmgājēji, kas citu neko nedara, kā tikai staigā pa ielām. Tie ir profesionāli garāmgājēji, varbūt arī bezdarbnieki. Tāpēc ap gleznotāju atkal salasījās neliels bariņš laužu, kas izteica dažadas piezīmes:
— Paskatieties, cik oriģināli, — viņš zīmē kaķi! It kā pilsētā to nebūtu pietiekami daudz, ja kādam uznāktu vēlēšanās paskatīties, kāds tas izskatās!
— Tas ir sevišķs kaķis, — jautri sacīja Bananito.
— Dzirdējāt? Viņš zīmē sevišķu kaķi, varbūt kaķi ar brillēm.
Smiekli apklusa kā uz burvja mājienu, kad Bananito suns, tiklīdz bija izkrāsota aste, uzlēca kājās un, nostājies uz visām četrām ķepām, saka priecīgi riet. Pūlī atskanēja izbrīna saucieni, un tūlīt pieskrēja policists.