— Kas tur ir? Kas te notiek? Ak tā, redzu, redzu! Tas ir, es dzirdu: kaķis, kas rej. Mēs jau redzējām pietiekami daudz suņu, kas ņaud. Kam viņš pieder?
Pūlis steidzīgi izklīda, lai nevajadzētu atbildēt uz jautajumu. Tikai viens, nabadziņš, kas stāvēja vistuvāk policistam, nevarēja nekur sprukt, jo bija satverts aiz rokas.
— Tur tam, — viņš izdvesa un, acis nodūris, rādīja uz gleznotāju.
Policists palaida viņu vaļā un sagrāba Bananito.
— Klau, puis, nāc man līdzi!
Bananito nelikās lūgties. Viņš iebāza krāsainos krītus kabatā un soļoja policistam līdzi, nezaudējot priecīgo noskaņojumu. Suns, pacēlis asti kā karoga kātu, nolēma doties savās darīšanās.
Gaidot uz nopratināšanu, Bananito atradās drošības kamerā. Rokas niezēja pēc darba. Uzzīmējis putniņu, viņš lika tam lidot, bet putns negribēja laisties prom: nometās uz gleznotāja muguras un sirdīgi knābāja ausi.
— Saprotu, — sacīja Bananito. — Tev gribas ēst.
Tūlīt viņš uzzīmēja dažus prosas graudiņus. Tie atgādināja, ka nebija vēl ēstas brokastis.
— Man pietiktu ar divām sviestā ceptam olām. Un skaistu, dzeltenu firziķi.
Ko vajadzēja, to uzzīmēja. Un drīz vien ceptu olu smarža izplatījās pa visu telpu, izplūda pa durvīm un sāka kairināt uzrauga nāsis.
— Hm… cik patīkams aromāts, — sacīja jaunais cilvēks, cenzdamies dziļāk ieelpot jauko smaržu.
Bet pēc tam radās šaubas. Viņš pavēra novērojamo lodziņu un ieskatījās kamerā. Ieraugot cietumnieku ēdam ar lielu baudu, viņš aiz
pārsteiguma sastinga, un tādā stāvoklī viņu atrada policijas priekšnieks.
— Brīnišķīgi! — tas kliedza visdziļākajā sašutumā. — Lieliski! Tagad mēs apgādajam cietumniekus ar ēdienu no restorāna.
— Es ne… es ne… — uzraugs stostījās.
— Tu nezini, kāds ir reglaments? Maizi ar ūdeni, ūdeni ar maizi — un vairāk neko!
— Es nezinu, kā tas noticis, — beidzot izdvesa uzraugs. — Varbūt ola viņam bija kabatā.
— Tā gan! Un plīts? Es redzu, ka bez manis te ievieš jauninājumus: kameras ar virtuves lietošanu…
Tomēr policijas priekšniekam vajadzēja pārliecināties, ka nekādas plīts kamerā nebija. Lai uzraugu tik ilgi netirdītu, Bananito nolēma atzīties, ka viņš pats pagādājis sev brokastis.
— Tu domā, ka esmu muļķis, — priekšnieks teica, neticēdams viņa vārdiem. — Ko tu darītu, ja es tev pavēlētu uzzīmēt pleksti vīna mērcē?
Bananito, nekā neatbildējis, paņēma papīru un uzzīmēja tādu ēdienu, kā bija teikts.
— Ar vai bez pētersīļiem? — viņš zīmēdams jautāja.
— Ar pētersīļiem, — ņirgādamies pavēlēja priekšnieks. — Tu tiešām uzskati mani par stulbeni. Kad pabeigsi, es tev likšu apēst visu papīru līdz pēdējam kvadrātcentimetram.
Tiklīdz Bananito pabeidza zīmējumu, no papīra lapas pacēlās kairinoša smarža, un pēc dažiem mirkļiem policijas priekšnieka pārbīlī ieplesto acu priekšā kūpēja plekste vīna mērcē, it kā aicinādama: «Nogaršo, nogaršo!»
— Labu apetīti, kungs, — sacīja Bananito, — pusdienas gatavas.
— Man vairs negribas ēst, — klusu noteica policijas priekšnieks, tikko atguvies no pārsteiguma. — Pleksti apēdīs uzraugs. Tu nāc man līdzi!
XVI
Policijas priekšnieks nebija muļķis. Gluži otrādi, viņš bija ļoti slīpēts.
«Šis cilvēks ir tik daudz zelta vērts,» viņš prātoja, vezdams Bananito uz karaļa pili, «cik sver viņš pats, varbūt vēl vairāk. Tā kā mans ugunsdrošais naudas skapis ir pietiekami liels, nav nekāda iemesla tur neievietot arī šos kilogramus zelta, tad tie būs drošībā, un peles arī netiks klat. Karalis noteikti man izmaksās krietnu prēmiju.»
Viņa cerības drīz vien izgaisa: karalis Džakomone, izdzirdis par notikumu, pavēlēja aizvest gleznotāju pie viņa, bet policijas priekšnieku atlaida ar nevērīgu galvas mājienu:
— Par šo atklājumu saņemsiet medaļu.
— Ko es darīšu ar medaļu? — policijas priekšnieks sevī rūca. — Man ir jau divdesmit četras medaļas, visas no kartona; ja ļodzītos kāds galds, varētu tās pabāzt zem īsākās kājas.
Lai viņš rūc, lai iet savu ceļu. Labāk paskatīsimies, kā noritēja Bananito un karaļa Džakomones sastapšanās.
Gleznotāju varenā valdnieka klātbūtne nemaz nesatrauca. Viņš mierīgi atbildēja uz visiem jautājumiem un visu laiku aplūkoja skaisto oranždzelteno parūku, kas laistījas uz karaļa galvas kā apelsīni tirgotājas grozā.
— Ko jūs skatāties?
— Jūsu Augstība, es apbrīnoju jūsu matus.
— Vai jūs varētu uzzīmēt tādus pašus?
Karalis Džakomone klusībā cerēja, ka Bananito varēs viņam uzzīmēt īstus matus tieši uz plikā paura un vakaros vairs nevajadzēs nolikt tos uz naktsgaldiņa.
— Tik skaistus gan nevarēšu, — atbildēja Bananito, domādams, ka pateicis karalim ko patīkamu. Sirds dziļumos viņam bija žēl šā cilvēka, kas cieta tādas mokas savas plikās galvas dēļ. Ļaudis bieži vien apcērp matus īsus jo īsus, lai tikai nebūtu jāsukā, un par cilvēku neviens nespriež pēc matu krasas. Ja arī Džakomonem būtu īsi, melni, cirtaini mati, viņš tomēr paliktu tas pats laupītājs un pirāts, kādu to visi pazina.
Džakomone ar smagu nopūtu pagaidām atteicās no domas uzgleznot sev jaunus matus. Toties viņš nolēma izmantot Bananito talantu tā, lai vēsturē pieminētu viņu kā slavenu valdnieku.
— Es tevi iecelšu, — viņš sacīja gleznotājam, — par zooloģiskā dārza ministru. Dārzs ir, bet zvēru nav — tos tev vajadzēs uzzīmēt. Es ļoti lūdzu parūpēties, lai neviena zvēra netrūktu.
«Labāk par ministru nekā cietumā,» sprieda Bananito. Līdz vakaram viņš vairāku tūkstošu skatītāju klātbūtnē bija uzgleznojis un padarījis par dzīviem simtiem dažādu sugu un pasugu dzīvnieku — lauvas, tīģerus, krokodilus, ziloņus, papagaiļus… Un kur tad suņi! Suņus arī: sētas krančus, zaķu dzinējus, Pekinas pūdelīšus un takšus, kas rēja visi reizē, par ko galminieki bija ārkārtīgi sašutuši.