Klibiķītis ilgi nevarēja izšķirties, vai izlikties par traku vai mēģināt iekļūt vājprātīgo namā citādā ceļa.
— Mīļās ķepas, paļaujos uz jums, — viņš beidzot nolēma. — Tagad jūs esat četras, būs vieglāk rāpties pa sienu augšā.
Vājprātīgo nams atradās drūmā, četrstūrainā, cietoksnim līdzīgā ēkā, kuru no visām pusēm apņēma dziļš, plats grāvis. Klibiķītim vajadzēja sadūšoties un līst ūdeni. Viņš pārpeldēja grāvi, uzrāpās pa sienu, ielīda pa tuvāko vaļējo logu un nokļuva virtuvē. Pavāri un kalpotāji bija aizgājuši gulēt, tikai virtuves puika mazgāja grīdu, un tas uzkliedza:
— Škic, maitasgabals! Vai tad tu nezini, ka te nekas nepaliek pāri!
Nabaga zēns patiešām vienmēr bija tik izsalcis, ka aprija visus virtuves atkritumus līdz pēdējai asakai. Viņš steidzīgi dzina kaķi prom, lai tas nepaņemtu kaut ko no viņa tiesas, un uztraukumā atvēra durvis, kas izgāja uz garu gaiteni. Pa labi un pa kreisi, cik tālu vien varēja redzēt, atradās trako istabas. Pareizak sakot, cietumnieku kameras, jo neviens nebija traks — tikai vainīgs, tāpēc ka pateicis patiesu vardu un to, par nelaimi, bija dzirdējuši Džakomones policisti.
Dažas kameras bija atdalītas no gaiteņa tikai ar biezu režģi. Citām bija priekšā smagas dzelzs durvis ar mazu lodziņu ēdiena pasniegšanai. Vienā no šādām kamerām Klibiķītis ieraudzīja krustmātes Kukurūzvālītes kaķus un — tavu brīnumu! — arī krietno Fido. Viņi gulēja, salikuši galvas cits citam uz astes, un droši vien saldi sapņoja. Klibiķītis neiedrošinājās nevienu modināt, jo tobrīd tā kā tā nespēja neko palīdzēt. Tajā pašā telpā, kā jūs zināt, atradās arī Kalimers Vekselis, kas bija nomodā un, ieraudzījis Klibiķīti, sāka lūgties:
— Brālīt, atnes man kādu peli, tu taču esi brīvs! Vienu pašu pelīti! Es jau sen neesmu nevienu turējis zobos.
«Šis ir tiešām traks,» nodomaja Klibiķītis, kas Kalimeru nepazina, un aizvēra lodziņu.
Gaiteņa galā bija liela kamera, kurā gulēja ap simt cilvēku, to starpā arī krustmāte Kukurūzvālīte un Romoleta. Ja būtu iedegta gaisma, Klibiķītis varbūt viņas ieraudzītu un pazītu, un, ja krustmāte Kukurūzvālīte nebūtu aizmigusi, viņa varbūt varētu pēc veca paraduma noķert Klibiķīti aiz astes. Gaisma tomēr nebija iedegta, un visi cietumnieki gulēja, arī Romoleta. Klibiķītis uz pirkstgaliem izgaja cauri kamerai un nokļuva pie kāpnēm, pa kurām uzkapa vienu stāvu augstāk, un pēc ilgas meklēšanas beidzot atrada kameru, kurā bija ievietots Bananito.
Gleznotājs mierīgi gulēja, salicis rokas zem pakauša, un sapņoja par skaistajām gleznām, kuras varētu uzgleznot. Pēkšņi vienā no gleznam izveidojās sprauga — brīnišķīga ziedu klēpja vidū parādījās kaķa galva, kas ņaudēja tieši Klibiķīša balsī.
Bananito pamodās un, tiklīdz pameta acis uz durvīm, saprata, ka vēl arvien atrodas vājprātīgo namā. Bet durvīs novērojamais lodziņš bija vaļā. Mazajā četrstūrīti iespraucās Klibiķīša galva, un viņa ņaudieni skanēja arī nomodā.
— Bananito!! Bananito! Ir gan tev ciets miegs!
— Rau, rau! Lieku galvu ķīlā, ja tās nav Klibiķīša ūsas!
— Celies taču augšā! Jā, es esmu Klibiķītis — ar visu tavu dāvināto kāju, kas darbojas nevainojami.
Tā runādams, kaķēns sarāvās tievs, lai varētu izlīst režģim cauri, ieleca kamerā, pieskrēja pie Bananito un sāka viņam laizīt roku.
— Ierados tev palīdzēt.
— Paldies — bet kā?
— To es vēl nezinu. Varētu nozagt sargiem atslēgas.
— Viņi pamostos.
— Varētu izgrauzt durvīs caurumu un palīdzēt tev izlīst ārā.
— Ja būtu vairāk laika, pa desmit gadiem varbūt tev tiešām izdotos dzelzs durvīs izgrauzt caurumu. Es gan zinu, kas būtu vajadzīgs.
— Kas tad?
— Vīle. Iedod vīlīti, ar pārējo es pats tikšu galā.
— Skriešu pameklēt vīli.
— Te derētu vienkāršāks paņēmiens, — sacīja Bananito. — Es varētu vīli uzzīmēt, bet šie bandīti man nav atstājuši ne zīmuļa galiņa.
— Ja tik vien tās vainas, — iesaucās Klibiķītis, — tad iztiksi ar manām ķepām. Neaizmirsti, ka man trīs kājas ir no krīta, ceturtā — no eļļas krāsas!
— Bet kājas nodils.
Klibiķītis neklausījās nekādos iebildumos.
— Tas nekas, vēlāk iztaisīsi man jaunas.
— Un kā lai izkāpju pa logu?
— Uzzīmē izpletni.
— Un kā lai tiek pāri grāvim?
— Uzzīmē laiviņu.
Kad Bananito beidza zīmēt visu bēgšanai nepieciešamo, Klibiķīša kāja bija pārvērtusies nekam nederīgā strupulī kā pēc amputācijas.
— Redzi nu, — Klibiķītis smējās, — cik labi, ka nepārmainīju vārdu: klibs es biju, klibs palikšu.
— Tūlīt piezīmēšu tev jaunu kāju, — piedāvāja Bananito.
— Nav laika. Iesim prom, kamēr sargi nav pamodušies.
Bananito laida darbā vīli. Par laimi, viņš bija uzzīmējis tādu, kas grieza dzelzs stieni tikpat ka banāna mīkstumu. Pēc maza brītiņa durvīs bija iztaisīts liels caurums un mūsu draugi varēja izlīst gaitenī.
— Iesim paņemsim līdzi krustmāti Kukurūzvālīti un Romoletu, — Klibiķītis aicinaja, — neaizmirsīsim arī kaķus.
Vīlēšanas troksnis tomēr bija pamodinājis sargus, un tie jau uzsāka pārbaudes apstaigu, lai atklātu notikuma vietu. Bananito ar Klibiķīti dzirdēja, cik vienmērīgi klaudz sargu soļi, ejot no gaiteņa uz gaiteni.
— Mēģināsim nokļūt virtuvē, — Klibiķītis deva padomu. — Ja arī netiekam visi ārā, bēgsim vismaz mēs abi. Brīvībā būsim noderīgāki, nekā cietumā sēžot.
Tiklīdz Klibiķītis parādījās virtuvē, zēns atkal rājās:
— Ak tu rīma! Es tevi tikko aizdzinu. Tu gribi nozagt manu maizi? Taisies, kā tieci, tur ir logs! Pazūdi no šejienes! Ja tu noslīksi, būs jo labāk.