Выбрать главу

Puika bija tik nikns, ka nemaz nepamanīja Bananito. Viņš redzēja tikai kaķi, kurā saskatīja savu konkurentu. Bananito piestiprināja izpletni, sagatavoja laiviņu un paņēma Klibiķīti rokā.

— Prom!

Jā, jā, prom, prom! — ņurdēja puika. — Un nesper te vairs ne kāju!

Kad Bananito jau bija izlēcis ārā, tad tikai virtuves zēnam sāka rasties aizdomas, ka viss nav gluži tā, kā vajadzētu.

— Bet kas bija tas otrais? — viņš sev jautāja, kasīdams pakausi. Lai izvairītos no nepatikšanām, viņš nolēma klusēt. Nekā nav redzējis, nekā nav dzirdējis. Izvilcis no atkritumu kaudzes kāpostu kacenu, viņš tajā iecirta zobus un aiz labpatikas nostenejās.

Bananito izbēgšana bija atklājusies pirms dažiem mirkļiem. Pie visiem vājprātīgo nama logiem parādījās uzraugi, kas sacēla trauksmi:

— Palīgā! Izbēdzis bīstams vājprātīgais!

Bananito ar Klibiķīti, laiviņā pietupušies, īrās ar rokām, lai pārceltos pāri grāvim. Visai tālu viņi nebūtu tikuši, ja turpat negadītos Benvenuto Nesēdis ar saviem ratiņiem, kas uzminēja Klibiķīša nodomus.

— Žiglāk! Lieniet te apakšā! — čukstēja vecais lupatlasis. Abi draugi ierausās ratiņos, un Benvenuto tos apklāja ar lupatu kaudzi. Kad pieskrēja uzraugi, viņš rādīja kaut kādā virzienā:

— Skatieties turp! Viņi aizbēga uz to pusi.

— Un kas tu tāds esi?

— Esmu vienkāršs lupatlasis. Apstājos atpūsties.

Lai pierādītu, ka tiešām ir noguris, viņš apsēdās uz ratiņu ilkss un aizkūpināja pīpi. Nabaga Benvenuto, viņš pārāk labi zināja, ka tādā stāvoklī nosirmo mati un dažās minūtēs aizrit nez cik garš dzīves posms. Bet tāds nu viņš bija.

«Gadi, kurus es zaudēju,» viņš domāja, «paildzinās mūžu kādam citam. Dzīvība un nāve atrodas līdzsvarā.»

Uzraugiem viņš ielaida acīs kuplu dumu mutuli.

Kā par nelaimi, tieši tajā brīdī Klibiķītim putekļi sāka kutināt degunu. Virsū sakrautās lupatas par tīrām nevarēja saukt, un tikai degunradzim tās varētu likties smaržīgas. Klibiķītis mēģināja ar priekšējām ķepām aizspiest degunu, lai aizturētu šķavas, bet pārāk vēlu atcerējās, ka viņam atlikusi tikai viena ķepa. Šķavas tomēr paspruka, un tās bija tik spēcīgas, ka pacēlās vesels putekļu mākonis.

Lai sargi neatrastu Bananito, Klibiķītis nolēca no ratiņiem un ņēma kājas pār pleciem.

— Kas tas bija? — jautaja uzraugi.

Suns, — atbildēja Benvenuto. — Lupatās bija iegūlies suns. Re, kur viņš mūk!

— Ja mūk, — sacīja sargi, — tad viņam nav tīra sirdsapziņa. Ķersim ciet!

Klibiķītis, izdzirdis uzraugu dzelžainos soļus un trauksmes signālus, nopriecājās: «Ja viņi man dzenas pakaļ, tad atstās mierā Benvenuto un Bananito.»

Kaķēns drāzās cauri pilsētai. Tam pa pēdām sekoja sargi, mēles izkāruši. Nu jau karaļa pils laukums ir klāt, tūlīt būs kolonna, uz kuras Klibiķītis kādreiz mierīgi pavadīja nakti.

— Vēl viens lēciens, — Klibiķītis mierināja savas ķepas, — un mēs būsim drošībā.

Ķepas paklausīja vairāk, nekā bija paredzēts: viņas vis nepieķērās kolonnai tā, lai ātri varētu uzrāpties augšā, bet ieķērās pavisam iekšā. Tā Klibiķītis kļuva atkal par zīmējumu — kaķa kontūru ar trim kājām. Tajā brīdī viņam tas likās diezgan patīkami, jo uzraugi, ka viņi paši vēlāk rakstīja ziņojumos, «palika ar garu degunu».

— Kur viņš pazuda? — tie brīnījās.

— Es redzēju, ka viņš uzlec uz kolonnas.

— Tur nekā nav.

Tur ir tikai zīmējums. Lūk, kāds zeņķis ar skolā nočieptu krītu ir uzzīmējis kaķi.

— Lai stāv, iesim prom! Kāda mums daļa gar zīmējumiem!

Benvenuto pa to laiku bija aizstūmis ratiņus līdz pašai mājai, ik brītiņu apstādamies, lai atvilktu elpu. Vēl paris reižu vajadzēja apsēsties uz ratiņu ilksīm, jo aiz noguruma viņš vairs nespēja paiet. Izejot no mājām, viņam bija ap astoņdesmit gadu, bet atgriežoties gadi sniedzās pāri jau devītajam desmitam: zods atdūrās pret krūtīm, acis pavisam pazuda dziļajās grumbās, balss skanēja tik vārgi, it kā nāktu no pazemes.

— Bananito, mosties! Esam klāt.

Bananito tiešām starp lupatām siltumā bija iemidzis.

XVIII

Benvenuto Nesēdim Pienāk stunda pēdējā.

— Ko tu dari? Sarunājies ar lupatām?

Kāds naktssargs bija nostājies aiz Benvenuto muguras, kad tas mēģināja uzmodināt Bananito.

— Ar lupatām? — Benvenuto pārjautāja, lai iegūtu laiku.

— Kā tad. Es ļoti labi dzirdēju, ka tu kaut ko saki šim zeķu jūklim. Varbūt tu skaitīji caurumus?

— Droši vien būšu runājis pavisam neapzinīgi, — Benvenuto murmināja. — Ziniet, esmu ārkārtīgi noguris. Staigāju visu dienu, ratiņus stumdams. Manā vecumā tas ir grūti…

— Ja esat noguris, vajag atpūsties, līdzcietīgi sacīja naktssargs. — Kas tad nakts laikā jums pārdos lupatas?

— Tūlīt apsēdīšos, — teica Benvenuto un notupās uz ratiņu ilkss.

— Ja atļausiet, — ieminējās naktssargs, — arī es labprāt kādu brītiņu piesēstos.

— Te ir otra ilkss — iekārtojieties, kā jums ērtāk!

— Paldies. Ziniet, arī naktssarga apgaitas nogurdina. Es taču kādreiz sapņoju kļūt par pianistu — spēlē vienmēr sēdus, viss mūžs saistīts ar skaistu mūziku. Skolā mēs rakstījām sacerējumu par tematu — «Ko darīsiet, kad izaugsiet lieli?». Es rakstīju tā: «Kad izaugšu liels, es bušu pianists, braukšu koncertceļojumos pa visu pasauli, izpelnīšos daudz aplausu un kļūšu slavenība.» Īstenībā neesmu kļuvis slavens pat zagļu vidū, jo neesmu vēl nevienu no zagļiem noķēris. Starp citu vai tikai jūs arī neesat zaglis?

Benvenuto nomierināja viņu, papurinot galvu. Viņš labprāt pateiktu naktssargam kādu laipnu vārdu, bet nepietika spēka. Vecais lupatlasis juta, ka viņa dzīvība jau dziest, bet nespēja neko citu iesākt, kā palikt turpat sēdus un klausīties.