Naktssargs vēl arvien runāja, žēlojās un stāstīja par savu darbu, par klavierēm, kuras viņam nekad nav bijušas, un par bērniem.
— Vecākajam ir desmit gadu, — viņš teica. — Vakar viņš skolā uzrakstīja jauku sacerējumu. Skolotāji vienmēr tādu uzdod, un vienmēr tas izteikts tiem pašiem vārdiem — «Ko darīsiet, kad izaugsiet lieli?». «Būšu lidotājs,» mans dēls rakstījis, «un lidošu ar raķeti uz Mēnesi.» Es viņam to labprāt novēlu, bet pēc diviem trim gadiem vajadzēs nodot zēnu darbā, jo ar manu algu visai ģimenei nepietiek. Kļūt par kosmosa pētnieku viņam būs diezgan grūti, vai ne?
Benvenuto papurināja galvu, viņš gribēja teikt, ka nebūs grūti, ka nekas nav neiespējams, ka nevajag nekad pazaudēt cerības, ka viņš varēs piepildīt savas ilgas. Bet naktssargs šo galvas mājienu nesaskatīja. Palūkojās uz Benvenuto, un viņam likās, ka tas ir aizmidzis.
— Nabaga vecītis tiešām ir ļoti noguris, — viņš klusu teica. — Tagad jāceļas, jāiet atkal apgaitā.
Naktssargs aizgaja uz pirkstu galiņiem, tomēr Benvenuto palika sēžot un vairs nekustējās. Viņam nebija spēka piecelties.
«Sēdēšu tepat,» viņš klusi nopūtās, «sēdēšu un gaidīšu. Esmu darījis visu, ko varēju. Bananito ir drošībā. Arī naktssargam, nabadziņam, gribējās ar mani papļāpāt…»
Domas pamazām sāka zust un jukt. Likās, it kā kaut kur tālu tālumā, pavisam tālu skanētu dziesma — šūpuļdziesmiņa. Tad viņš nejuta vairs neko.
Mīļie draugi, šūpuļdziesmiņu Benvenuto nedzirdēja sapnī.
Pa paradumam miegā atkal dziedāja Dželsomīno.
Viņa balss nokāpa lejā, izgaja uz ielas un pamodināja Bananito, kas bāza degunu ārā no lupatu kaudzes, zem kuras bija aprakts.
— Benvenuto! — viņš sauca. — Benvenuto, kur mēs esam? Kas te notiek?
Benvenuto vairs nevarēja atbildēt.
Gleznotājs izlēca no ratiņiem, pāris reižu papurināja vecīti - rokas tam bija aukstas un sastingušas.
Dželsomīno aijājoša balss vēl lēnam kāpa lejā, nāca šurp pa šķērsieliņu un staigāja apkart ratiņiem, dziedot maigo šūpuļdziesmiņu.
Bananito uzskrēja augšā, pamodināja Dželsomīno, un abi atgriezās uz ielas.
— Viņš ir miris! — iesaucas Dželsomīno. — Viņš miris mūsu vainas dēļ! Viņš iztērēja pēdējos spēkus mūsu labā, kamēr mēs mierīgi gulējām, ne par ko nedomādami.
Ielas galā parādījas tas pats naktssargs.
— Aiznesīsim Benvenuto uz māju, — Dželsomīno klusi čukstēja.
Bet Bananito palīdzība nebija vajadzīga — Benvenuto bija vieglāks par bērnu, un Dželsomīno nemaz nejuta uz rokām viņa svaru.
Naktssargs uz brīdi apstājās, vērīgi aplūkodams ratiņus.
«Vecais lupatlasis laikam dzīvo kaut kur tepat,» viņš nodomāja. «Man vajadzētu uzlikt naudas sodu par to, ka viņš atstājis ratiņus ielas vidū. Bet vecītis ir tik jauks — labāk izlikšos, ka neesmu te staigājis.»
Nabaga Benvenuto mājā nebija pat sola, uz kura varētu viņu pēc nāves noguldīt. Vajadzēja mirušo novietot uz grīdas, paliekot zem galvas spilvenu.
Bēres rīkoja divas dienas vēlāk — pēc vairākiem notikumiem, kas jums vēl nav zināmi — tie noskaidrosies tālākajās nodaļās. Benvenuto izvadīja neskaitāmi ļaužu tūkstoši. Runas neviens neteica, bet ikvienam būtu bijis ko pastāstīt par lupatlaša labajiem darbiem.
Tieši Benvenuto bērēs Dželsomīno pirmo reizi dziedāja, neko nesaplēsdams: balss bija tikpat stipra kā agrāk, bet daudz maigāka. Tajā klausoties, cilvēki kļuva labāki.
Pirms bērēm, kā jau teicu, atgadījas vairāki citi notikumi.
Vispirms Dželsomīno un Bananito pamanīja, ka nav Klibiķīša. Apjukumā un bēdās viņi agrāk to nemaz nebija ievērojuši.
— Viņš taču bija ar mani kopā ratiņos, — iesaucās Bananito. — Protams, lupatu jūklī es viņu nevarēju saskatīt, bet skaidri dzirdēju, kā viņš nošķaudījās.
— Būs iekūlies nepatikšanās, — minēja Dželsomīno. — Varbūt viņš gāja atpakaļ uz vājprātīgo namu atbrīvot krustmāti Kukurūzvālīti un Romoletu?
— Visi kaut ko dara, — Dželsomīno apkaunots čukstēja, — tikai es nekā nedaru. Es protu vienīgi lampas plēst un ļaudis biedēt.
Nekad Dželsomīno nebija redzēts tik nelaimīgs. Bet tieši šajā izmisuma brīdī viņam ienāca prātā lieliska ideja, spoža kā pirmā lieluma zvaigzne.
— Nē, to mēs vēl redzēsim! — viņš pēkšņi iesaucas. — Vai tad tiešām es neko neprotu darīt?
— Kur tu iesi? — jautāja Bananito, redzēdams, ka Dželsomīno pieceļas un aizpogā jaku.
— Šoreiz tā ir mana darīšana, — atbildēja Dželsomīno. — Tu nekusties laukā: tevi meklē policija. Es tev sūtīšu ziņu. Un vēl kādu ziņu!
XIX
Vājprātīgo nama uztraukums par Bananito bēgšanu bija norimis. Kamerās, viennīcās un gaiteņos visi gulēja. Nomodā bija tikai nabaga virtuves puika. Viņš negulēja gandrīz nekad, jo vienmēr bija izsalcis un pavadīja nakti, rakņādamies pa atkritumu kaudzēm, cerībā atrast kaut ko ēdamu. Bananito un tā ķērāji zēnu nemaz neinteresēja. Tāpat viņu neintereseja arī dīvainais, ne visai garais, drīzāk pasīkais jauneklis, kas bija nostājies laukuma vidū, tieši vājprātīgo nama priekšā, un nu dziedāja.
Zēns, grauzdams kartupeļu mizas, skatījās uz jaunekli un grozīja galvu: — Šis gan ir traks. Kur tas redzēts, ka serenādes dzied nevis skaistām meitenēm, bet vājprātīgo nama priekšā? Galu galā tā ir viņa darīšana. Bet kas par spēcīgu balsi! Varu derēt, ka sargi tūlīt viņu grābs ciet.
Bet sargi, veltīgi dzenoties pakaļ Klibiķītim, bija noguruši un gulēja kā sisti.
Dželsomīno sākumā dziedāja pusbalsī, lai ievingrinātu balss saites, bet nu jau viņš dziedāja ar lielāku spēku. Virtuves puikam mute palika vaļā, kartupeļu mizas aizmirsās.