«Mans miers pagalam,» viņš prātoja. «Es nevarēšu paspert ne soli, lai ļaudis man neskrietu pakaļ. Katru vakaru par mani vien runās un biedēs ar mani bērnus, stāstīdami, ka esmu burvis. Labāk iešu no šejienes prom. Galu galā ko tad lai es šajā apvidū daru? Mani vecāki miruši, vistuvākie draugi krituši karā. Iešu plašajā pasaulē un meklēšu laimi ar savu balsi. Ir taču ļaudis, kam maksā par dziedāšanu; tas gan ir savādi, nevienam taču nevajadzētu maksāt, ja viņš kaut ko dara sava prieka pēc, piemēram, dzied, bet tā tas nu ir. Varbūt arī man izdosies tapt par dziedoni.»
Tā nolēmis, Dželsomīno sabāza savas mantiņas mugursomā un devās prom. Ļaudis sačukstēdamies atbrīvoja viņam ceļu. Dželsomīno ne uz vienu nepaskatījās. Viņš raudzījās taisni uz priekšu un nesacīja neko. Nogājis krietnu gabalu, viņš tomēr pagriezās atpakaļ, lai pēdējo reizi palūkotos uz savu māju.
Ļaudis stāvēja vēl turpat un rādīja uz viņu ar pirkstiem, it ka viņš būtu spoks.
«Tagad es viņiem parādīšu pienācīgu joku,» nolēma Dželsomīno.
Ievilcis plaušās gaisu, viņš nokliedza, cik skaļi vien jaudāja:
— Palieciet sveiki!
Šī atvadu sveiciena iedarbība bija tūlīt redzama: vīriešiem negaidīta vēja brāzma norāva cepures no galvas, kādai vecai kundzei galvas virsa bija kļuvusi gludāka par olas čaumalu — viņa skrēja pakaļ savai parūkai, ko bija nolaupījis lielais pūtiens.
— Sveiki, sveiki! — Dželsomīno atkārtoja, smiedamies no visas sirds par pirmo nebēdnību savā mūžā.
Spēcīgās balss strāva lika visām cepurēm un parūkam salidot kopā; tās viena barā pacēlās gaisā kā gājputni un pēc pāris mirkļiem pazuda. Vēlāk kļuva zināms, ka cepures nokritušas vairāku kilometru atstatumā, dažas aizlidojušas pat robežai pāri.
Arī Dželsomīno nedaudz dienas vēlāk pārgāja robežu un nokļuva visdīvainākajā pasaules malā.
III
Pirmais priekšmets, ko Dželsomīno atrada dīvainajā zemē, bija sudraba naudas gabals. Tas mirdzēja zemē pie ietves labi redzamā vietā.
«Savādi,» nodomāja Dželsomīno, «kāpēc neviens to nav pievācis. Es jau gan nelaidīšu garām izdevību. Mani nelielie naudas krājumi izbeidzās vakarvakarā, un šodien vēl neesmu iebāzis mutē ne kumosa maizes. Vispirms tomēr apvaicāšos, vai kāds nav to pazaudējis.»
Dželsomīno piegāja klāt nelielam ļaužu pulciņam, kas sačukstēdamies viņu novēroja, un rādīja tiem savu naudas gabalu.
— Varbūt kāds no jums, kungi, to ir pazaudējis? — viņš jautāja čukstus, lai neizbiedētu svešos cilvēkus.
— Ej prom, — sekoja atbilde, — un labāk nerādi šo naudu, ja negribi iedzīvoties nepatikšanās!
— Ļoti atvainojos, — Dželsomīno nokaunējies murmināja un tūlīt virzījās prom uz to pusi, kur veikala izkārtne solīja «Pārtiku un dažādas citas preces».
Veikala skatlogā šķiņķa un marmelades kārbiņu vietā bija saliktas burtnīcu kaudzes, krāsaino zīmuļu kastītes un tintes pudeles.
«Tās laikam būs «dažādas citas preces»,» Dželsomīno nodomāja un pašapzinīgi iegāja veikalā.
— Labvakar, — tirgotājs svinīgi sveicināja.
«Patiesību sakot,» prātoja Dželsomīno, «es vēl neesmu dzirdējis zvanam pusdienas laiku. Bet tas taču nav svarīgi.»
Viņš apvaicājās kā parasti pusbalsī (normālām ausīm tomēr pārāk skaļi):
— Vai es varētu dabūt maizi?
— Protams, cienījamais kungs. Cik jūs vēlaties? Vienu pudelīti vai divas? Sarkanu vai melnu?
— Melnu gan ne, — atbildēja Dželsomīno. — Vai jūs patiešām maizi pārdodat pudelītēs?
Tirgotājs skaļi iesmējās:
— Kā jūs gribat, lai mēs to pārdotu? Varbūt pie jums to griež šķēlēs? Palūkojiet, palūkojiet, cik mums ir jauka maize!
Tā runādams, pārdevējs rādīja plauktu, uz kura stāvēja tintes pudelītes visdažādākās krāsās, sakārtotas tikpat kā kareivji ierindā. Bet visa veikalā neredzēja nekā ēdama — nevienas siera kripatiņas, nevienas ābola miziņas.
«Vai viņš nav jucis?» domāja Dželsomīno. «Labāk būs, ja runāšu viņam pa prātam.»
— Patiešām, lieliska maize, — viņš sacīja, rādīdams uz sarkanas tintes pudelīti.
— Patiesi? — vaicāja tirgotājs, starodams priekā par dzirdēto atzinību. — Tā ir vislabākā zaļā maize, kāda vien ir bijusi pardošanā.
— Zaļā?
— Protams. Atvainojiet, varbūt jūs lāgā neredzat?
Dželsomīno nešaubījās, ka viņš redz pudeli sarkanas tintes, un meklēja iemeslu, kā ar godu tikt ārā, lai varētu pameklēt kādu tirgotāju, kas nav tik traks. Pēkšņi viņam ienāca prātā laba ideja.
— Paklausieties, — viņš sacīja, — maizi nopirkt es atnākšu vēlāk. Vai jūs man tagad neparādītu veikalu, kur var nopirkt labu tinti?
— Zināms, — atbildēja tirgotājs ar mūžam svinīgo smaidu. — Tepat pretī atrodas vislabākais pilsētas rakstāmlietu veikals.
Pretējās puses skatlogā bija izlikti ļoti pievilcīgi maizes klaipi, tortes, kūkas, makaroni, siera grēdas, desu un cīsiņu virknes.
«Tieši tā, kā es domāju,» noteica Dželsomīno, «šis tirgotājs nebija pie pilna prāta un sauca maizi par tinti, bet tinti par maizi. Te man būs vieglāk sarunāties.»
Viņš iegāja veikalā un palūdza puskilo maizes.
— Maizi? — pārdevējs pakalpīgi pārjautāja. — Jūs būsiet kļūdījies. Maizi pārdod veikalā, kas atrodas tieši pretī. Mēs, kā redzat, tirgojamies tikai ar rakstāmpiederumiem.
To sacīdams, viņš ar lepnu, plašu rokas vēzienu norādīja uz visām pārtikas preču bagātībām.
«Tagad es saprotu,» noteica pie sevis Dželsomīno, «šajā zemē jārunā ačgārni. Ja sauksi maizi par maizi, tevi neviens nesapratīs.»
— Dodiet man puskilo tintes, — viņš sacīja pārdevējam, kurš tūlīt nosvēra viņam puskilo maizes un iesaiņoja to pēc visiem likumiem.