— Cik jauki, cik jauki, — viņš ņaudēja un noskūpstīja Dželsomīno uz vaiga. — Bez tevis es būtu palicis tepat piesprausts pie kolonnas, un lietus mani būtu noskalojis. Es mīlu tīrību, tas visiem zināms, bet man diez kā nepatiktu mazgāšana, kas beidzas ar nāvi.
— Es arī tepat esmu, — iesaucās Bananito, kas ar elkoņu palīdzību lauzās cauri drūzmai, lai nokļūtu pie saviem un mūsu draugiem. — Ja tev kādreiz kas tamlīdzīgs notiks, es tevi tūlīt uzzīmēšu no jauna, vēl skaistāku un patiesāku kā agrāk.
Trim draugiem pēc sastapšanās bija daudz ko stāstīt. Atstāsim viņus vienus.
Un kolonna?
Vai kolonna kādu traucē? Meli, kas uz tās uzrakstīti, atgadinās cilvēkiem laikus, kad viņu zemē valdīja varens melu karalis, un pietika ar vienu labi nodziedātu dziesmu, lai viņa valsts sabruktu.
XXI
Stāsts drīz būs galā. Vēl tikai paskaidrošu, kas bija teikts nedaudzajās piezīmju lapiņās, kuras biju aizmirsis kabatā, steigdamies pabeigt divdesmito nodaļu. Tās ir pēdējās ziņas, ko pierakstīju, klausoties Dželsomīno atmiņas par piedzīvojumiem Melu zemē. Šajās lapiņās izlasīju, ka par Džakomoni vairāk nekas neesot zināms, tāpēc es nevaru jums pateikt, vai viņš kļuvis par kārtīgu cilvēku, vai arī vecās jūras laupītāja kājas viņu novedušas atpakaļ uz slidenā ceļa.
Tālāk lasīju, ka Dželsomīno visumā bijis apmierināts ar paveikto, bet nav varējis paiet garām pilsētas laukumam bez neveiklības sajūtas, it kā zeķē būtu iekritis akmentiņš.
— Vai tad vajadzēja pilnīgi sagraut karaļa pili, pārvēršot to par drupu kaudzi? — viņš sev pārmeta. — Džakomone būtu aizbēdzis, ja saplēstu logu stiklus vien. Vēlāk pasauktu stiklinieku, un viss būtu kārtībā.
Par akmentiņa izņemšanu no Dželsomīno zeķes parūpējās Bananito, atjaunodams pili ar savu parasto paņēmienu, izlietojot vairākas loksnes papīra un veselu kārbiņu krasu. Darbā pagāja puse dienas. Nebija aizmirsts arī balkons pēdējā stāvā. Kad balkons atkal atradās savā vecajā vietā, ļaudis gribēja, lai Bananito tur uzkāpj un saka runu.
— Paklausiet mani, — atbildēja Bananito, — izdodiet likumu, kas aizliedz teikt runas no šā balkona. Es esmu gleznotājs un vairāk neko negribu zināt. Ja jūs katrā ziņā gribat dzirdēt runu, ejiet pie Dželsomīno.
Tajā brīdī uz balkona parādījās Klibiķītis un noņaudēja:
— Ņa-auuu!
Ļaudis aplaudēja un vairāk runu negribēja dzirdēt.
Uz nākamās lapiņas bija rakstīts, ka krustmāte Kukurūzvālīte kļuvusi par direktori Pamesto kaķu institūtā. Ļoti taisnīgs lēmums: varat būt droši, ka viņas vadībā neviens nespiedīs kaķus riet. Romoleta atgriezās skolā. Droši vien viņa tagad vairs nesēž solā, bet katedrā — būs jau kļuvusi skolotāja.
Beidzot vismazākajā lapiņā bija tikai šāds ieraksts: «Karš beidzās viens pret vienu.»
Vai varat iedomāties, gandrīz būtu aizmirsis pateikt par karu!
Tas notika dažas dienas pēc Džakomones bēgšanas. Bez pavalstnieku ziņas, domādams, ka Bananito uzzīmēs daudz lielgabalu, Džakomone bija pieteicis karu kādai kaimiņvalstij, un tie nejokoja — sūtīja karaspēku aizstāvēt dzimteni.
— Mēs nemaz negribam karot, — teica jaunie ministri. — Mēs neesam tādi kā Džakomone!
Kāds žurnālists lūdza interviju Dželsomīno, kas mācījās mūziku, gatavodamies beidzot uz īstu koncertu.
— Karš? — brīnījās Dželsomīno.
Piedāvājiet pretiniekam karu pārtraukt un aizstāt to ar futbola sacīkstēm. Varbūt kāds sadauzīs kāju, tomēr asinsizliešana katrā ziņā būs pavisam maza.
Par laimi, šī ideja iepatikās arī pretiniekiem, kam, patiesību sakot, nebija ne mazākās vēlēšanās karot. Futbola spēle notika nākamajā svētdienā. Dželsomīno, protams, juta līdzi savējiem. Entuziasmam sasniedzot visaugstāko pakāpi, viņš iekliedzās: «Piespied!» — un iedzina bumbu pretinieka vārtos, kā reiz to bija izdarījis dzimtenē.
— Nav iespējams, — tūlīt pie sevis noteica Dželsomīno, — ka šis karš beigtos ar negodīgu uzvaru. Mēs atrodamies futbola laukumā, spēles noteikumi nepieļauj melus.
Nekavējoties viņš iesita vārtus arī otrā pusē. Jūs viņa vietā būtu darījuši to pašu.