Vienīgi zivis ūdeni un putni gaisā varēja nospļauties par karaļa Džakomones likumiem: zivis tāpēc, ka vienmēr ir mēmas un neviens tas nevar piespiest melot, putni tāpēc, ka suņu ķērāji nevarēja tos notvert. Putni turpināja dziedāt katrs savā balsī, un ik reizi cilvēki noraudzījās uz tiem ar skumjām.
Jūs laimīgie, — ļaudis nopūtās, — neviens jums nevar uzlikt sodu.
Klausīdamies Klibiķīša stāstā, Dželsomīno kļuva arvien bēdīgāks.
«Kā es varēšu dzīvot šajā zemē?» viņš domāja. «Ja man kādreiz paspruks patiess vārds, manu pārlieku skaļo balsi tūlīt dzirdēs visi Džakomones policisti. Mana balss turklāt ir tīk dumpīga, ka nez vai es spēšu noturēt to mierā.»
— Tā, — nobeidza Klibiķītis, — tagad tu zini visu. Vai tu gribi vēl ko zināt? Man gribas ēst.
— Man arī. Es gandrīz biju to aizmirsis.
— Izsalkums ir vienīgais, ko nevar aizmirst. No laika tas nebīstas, gluži otrādi, jo ilgāks laiks pagajis, jo lielāks ir izsalkums. Vispirms gan es gribētu atstāt mazu sveicienu šai sienai, kuras gūsteknis tik ilgi esmu bijis.
Klibiķītis ar savu sarkanā krīta kāju uzrakstīja uz sienas sava nospieduma vidū: ŅAU, LAI DZĪVO BRĪVĪBA!
Atrast kaut ko ēdamu nebija viegli.
Visu laiku, kamēr viņi staigāja pa pilsētu, Dželsomīno cītīgi lūkojās uz zemi, cerēdams ieraudzīt kādu viltotu naudas gabalu. Klibiķītis turpretim vēroja gājējus, it kā meklēdams kādu paziņu.
— Tur viņa nāk, — viņš beidzot noteica, rādīdams uz kādu vecu kundzi, kas ar sainīti rokās steidzīgi soļoja pa ietvi.
— Kas tā tāda?
— Tā ir krustmāte Kukurūzvālīte, kaķu aizgādne. Katru vakaru viņa atnes sainīti ar ēdienu paliekām klejotājiem kaķiem, kas klīst gar Džakomones pils parka mūriem.
Krustmāte Kukurūzvālīte bija tieva, gandrīz divus metrus gara vecenīte, kas turējās ļoti taisni un izskatījās visai stingra. Paskatoties uz viņu, varētu teikt, ka tā ir viena no tām dāmām, kas mēdz uzbrukt kaķiem ar slotaskatu. īstenībā — pēc Klibiķīša vārdiem — bija gluži otrādi.
Viņai sekodami, Dželsomīno ar savu biedru nonāca kādā laukumiņā, aiz kura bija redzams parka žogs — asi robots mūris, apkaisīts ar pudeļu šķembām. Kāds desmits diezgan noplukušu un izkāmējušu kaķu saņēma Kukurūzvālīti ar nesaskanīgu riešanu.
Stulbeņi, — izgrūda Klibiķītis. — Tu redzēsi, ka es tūliņ ievedīšu kārtību.
Tajā mirkli, kad krustmāte Kukurūzvālīte atraisīja savu sainīti un nolika tā saturu blakus ietvei, Klibiķītis iejaucās barā un nokliedza spiedzīgu «ŅAU!».
Kaķi, kas ņaudēja, nevis rēja, šīs zemes kaķi nebija paraduši redzēt. Aiz liela pārsteiguma visi kaķi sastinga uz vietas ar atplestām mutēm. Klibiķītis paķēra zobos divas mencu galvas un pāris lēcienos atradās jau uz parka žoga, pārlīda tam pāri un iemuka krūmos.
Dželsomīno pavērās apkārt — viņš arī būtu labprāt lēcis pāri mūrim, bet krustmāte Kukurūzvālīte skatījās uz viņu aizdomu pilna.
«Man negribētos, ka viņa saceļ trauksmi,» viņš domāja. Izlikdamies par nejaušu garāmgājēju, kas iet savās gaitās, viņš nogriezās pa citu ceļu.
Kad pirmais pārsteiguma brīdis bija garām, kaķi sāka riet, ieķērušies svārkos Kukurūzvālītei, kas, patiesību sakot, bija vēl vairāk izbrīnījusies nekā viņi. Beidzot vecenīte nopūtās, izdalīja kaķiem pēdējās ēdiena atliekas, pameta vēlreiz acis uz mūri, aiz kura bija nozudis Klibiķītis, un gāja atpakaļ uz mājām.
Tikko Dželsomīno nogriezās aiz ielas stūra, viņš atrada ilgi meklēto viltoto naudas gabalu un varēja beidzot nopirkt maizi un sieru (vai, kā te mēdza teikt, «pudelīti tintes un gabalu dzēšamgumijas»).
Nakts pienāca drīz, Dželsomīno bija noguris, nāca miegs. Atradis kādā mājā vaļējas durvis, viņš ielīda pagrabā un apgūlās uz ogļu kaudzes.
V
Kamēr Dželsomīno gulēja (nenojauzdams, ka tieši miegā viņu pārsteigs jauna liksta, par kuru pastāstīsim vēlāk), sekosim pa Klibiķīša trīs sarkano ķepiņu pēdām. Mencu galvas un plekstes mugura viņam garšoja lieliski. Tā bija pirmā reize, kad viņš bāza ko mutē: līdz šim, dzīvojot uz sienas, viņam nekad nebija iegribējies ēst. Tā bija arī pirmā reize, kad kaķis naktī atradās karaliskajā parkā. «Žēl, ka te nav arī Dželsomīno,» Klibiķītis nodomaja. «Viņš varētu nodziedāt serenādi karalim Džakomonem, saplēsdams visus logus.»
Kaķītis pacēla galvu, palūkojās uz pili un pašā pēdējā stāvā ieraudzīja veselu rindu apgaismotu logu.
«Karalis Džakomone iet gulēt,» viņš apsvēra. «Tādu skatu nedrīkst palaist garām.»
Kā jau kaķis, viņš veikli rāpās augšā no viena stāva uz otru, kamēr nokļuva līdz milzīgai zālei, kas, izrādījās, bija Viņa Augstības guļamistabas priekštelpa.
Divas nebeidzamas kambarsulaiņu, apkalpotāju, kambarkungu, admirāļu, ministru un citu augstmaņu rindas dziļi klanījās, kad gāja garām Džakomone — liels, resns un tik neglīts, ka bail. Ļoti skaisti bija tikai viņa biezie, garie, oranždzeltenie cirtainie mati un violetais naktskrekls ar izšūtu vārdu uz krūtīm.
Viņam garāmejot, visi noliecās un čukstēja:
— Labrīt, Jūsu Augstība! Lai jums šī diena laimīga. Karali!
Laiku pa laikam Džakomone apstajas, lai nožāvātos, un katru reizi viens no galminiekiem tūlīt pieklājīgi aizlika viņam roku mutei priekšā. Tad Džakomone gāja tālāk ņurdēdams:
— Šorīt man nemaz negribas gulēt. Es jūtos žirgts kā pumpuriņš.
Protams, viņš gribēja teikt pavisam pretējo, bet, likdams melot citiem, viņš pierada veikli melot arī pats un bija pirmais, kas saviem meliem ticēja.