Выбрать главу

— Jūsu Augstībai ir varens purns, kas prasās pēc dūres, — palocīdamies sacīja viens no ministriem.

Džakomone pablenza uz viņu ar niknu aci, bet laikus atcerejās šo vardu nozīmi — ka viņš izskatās brīnišķīgi, tāpēc pasmaidīja, nožāvājās, pagriezās atpakaļ un ar rokas mājienu atsveicinājās no augstmaņu bara, pacēla naktskrekla apmali un iegaja guļamistabā.

Klibiķītis pārvietojās uz nākamo palodzi, lai varētu turpināt novērošanu.

Viņa Augstība Džakomone, tikko bija palicis viens, pieskrēja pie spoguļa un sāka sukāt savus skaistos oranždzeltenos matus ar zelta suku.

«Viņš ļoti rūpējas par saviem matiem,» sprieda Klibiķītis, «un tas ir prātīgi, mati patiešam ir skaisti. Kā tas varēja notikt, ka cilvēks ar tik skaistiem matiem top par jūras laupītāju? Viņam va jadzēja kļūt par gleznotāju vai mūziķi.»

Šajā brīdī Džakomone nolika suku, uzmanīgi satvēra pie deniņiem divus matu kušķus, un — viens, divi, trīs! — ar vienu vienīgu rokas kustību karaļa galva tapa gluda kā poda dibens. Neviens indiānis nevarētu tik ātri noskalpēt savu ienaidnieku.

— Parūka! — Klibiķītis apstulbis izdvesa.

Skaistie oranždzeltenie mati bija tikai parūka, zem kuras atradas Viņa Augstības neglītā, sarkanādainā galva ar pumpām un puniem, kurus Džakomone aptaustīja, sērīgi nopūzdamies. Tad viņš atvēra skapi, un Klibiķītis, kas savas acis bija atvēris vēl platākas, ieraudzīja veselu parūku kolekciju visādās krāsās: zeltainas, zilas, melnas, — sasukātas simtiem dažādos veidos. Džakomonem, kas atklātībā parādījās vienmēr tikai oranždzeltenajā parūkā, privātajā dzīvē, tas ir, gultā, patika mainīt parūkas, lai apmierinātu savus sirdsēstus par pliko pauri. Nebūtu gan nekāda iemesla kaunēties par to, ka viņam izkrituši visi mati, jo gandrīz visiem cilvēkiem zināmā vecumā mati kļūst arvien retāki. Bet tāds nu bija Džakomone — viņš nevarēja samierināties ar to, ka uz viņa galvas nav matu.

Klibiķīša acu priekšā Viņa Augstība izmēģināja citu pēc citas vairākus desmitus parūku, pastaigādamies spoguļa priekšā, lai patīksminātos: viņš apskatīja sevi no priekšas, no sāniem, ar otra spogulīša palīdzību aplūkoja pakausi — tāpat kā primadonna, iedama uz skatuves. Beidzot viņš atrada parūku pēc savas gaumes. Tā bija violeta, tādā pašā tonī kā naktskrekls. Viņš uzmauca parūku uz plikās galvas, iekāpa gultā un nodzēsa gaismu.

Vēl kādu pusstundiņu Klibiķītis pavadīja, ložņādams gar karaļa pils logiem, tā apmierinot savu ziņkārību. Šāda nodarbība gan nav piemērota labi audzinātam cilvēkam: ja nav pieklājīgi klausīties aiz durvīm, vai tad, pēc jūsu domām, apmierināt ziņkārību pie logiem ir pieklājīgak? Nevajag arī aizmirst, ka jums tas nekad neizdotos, jo jūs neesat ne kaķi, ne akrobāti. Klibiķītim sevišķi iepatikās viens no kambarkungiem, kas pirms gulētiešanas nometa galma apģērbu, izsvaidīdams pa visām malām mežģīnes, ordeņus un ieročus. Vai varat iedomāties, ko viņš pēc tam uzvilka mugurā? Savu veco juras laupītāja apģērbu: līdz ceļiem uzrotītas bikses, rūtainu kreklu un melnu apsēju pār labo aci. Tādā tērpā vecais pirāts kāpa nevis gultā, bet uzrausās uz baldahīna jumta, kas atradas virs gultas: viņš laikam bija noilgojies pēc visaugstākajiem mastiem. Beigās viņš vēl aizdedza aplipušu pīpi un uzvilka tik kāru dūmu, ka Klibiķītis tikko noturējās neieklepojies.

«Redzi nu, cik liels ir patiesības spēks!» noteica pie sevis mūsu izlūks. «Pat vecais jūras laupītājs jūtas labāk savās īstajās drēbēs.»

Klibiķītis nolēma, ka būtu liela neapdomība pārgulēt nakti parkā, kur viņu varēja pārsteigt kāds no sargiem. Tāpēc viņš griezās atpakaļ, pārlīda pāri mūrim un novēlās zemē pilsētas galvenajā laukumā, tieši tajā, kur vienmēr sapulcējās tauta, lai noklausītos Džakomones runas. Klibiķītis skatījās apkart, meklēdams mierīgu vietiņu, kur pārlaist nakti, taču labajā kājā viņš sajuta savādu niezi.

«Brīnums,» viņš klusu bubināja, «vai tad Viņa Augstība būtu pielaidis man blusas? Vai arī vecais jūras laupītājs?»

Niezēšanas cēlonis bija pavisam cits: ķepa niezēja, ja tā var teikt, nevis no ārpuses, bet no iekšienes. Klibiķītis rūpīgi izpētīja savu kāju, bet no blusām nebija ne vēsts.

«Saprotu gan,» viņš noteica, «tā ir vajadzība rakstīt uz sienas. Atceros, ka vakarvakarā tāpat niezēja, kad ar Dželsomīno palīdzību man izdevās norausties uz šīs zemes. Atstāšu vēstījumu melu karalim.»

Viņš uzmanīgi tuvojās karaļa pils fasādei, vērodams, vai sargi nemanās viņu notvert. Bet sargi, kā jau ačgārnību zeme pieklājas, gulēja un kraca. I^aiku pa laikam sardzes kaprālis gāja pārbaudīt, vai kāds no sargiem nav pamodies.

«Jo labāk,» nopriecājās Klibiķītis un ar savu sarkanā krīta ķepu, protams, ar labo, uzrakstīja uz karaļa pils sienas tieši blakus galvenajām durvīm:

KARALIM DZAKOMONEM IR PARŪKA!

«Šis uzraksts te ir ļoti piemērots,» viņš nolēma, kad bija to pamatīgi aplūkojis. «Tagad vajadzētu uzrakstīt arī otrā durvju pusē.»

Stundas ceturkšņa laikā viņš šo uzrakstu bija atkārtojis apmēram simt reižu un beigās bija tik noguris kā skolnieks, kas divas reizes pārrakstījis kļūdu labojumu.

— Bet tagad čučēt!

Tieši laukuma vidū atradās marmora kolonna, izgreznota ar vēsturisku notikumu attēlojumiem, kas saistījās ar Džakomones vārdu. Protams, tie visi bija izdomāti. Tur bija Džakomone, kas izdala savu mantu trūkumcietējiem; Džakomone, kas uzvar ienaidniekus; Džakomone, kas izgudro lietussargu, lai pasargātu savus pavalstniekus no lietus. Kolonnas galā bija pietiekami daudz vietas, lai kaķis, kam ir tikai trīs kājas, tur varētu patverties no briesmām un nosnausties. Turēdamies aiz skulptūrām, Klibiķītis uzrāpās augšā, ērti ierīkojās paša kapiteļa vidū, aptina asti ap zibeņnovedēju, lai nenokristu, un aizmiga, iekams bija paguvis aizvērt acis.