VI
Rītausmā Klibiķīti pamodināja it kā ūdenskrituma krākšana.
«Vai tad sākušies ūdensplūdi, kamēr es gulēju?» viņš noraizējies jautāja. Pārliecies pār kolonnas malu, Klibiķītis redzēja, ka laukumu pārpildījis nemierīgi dūcošs ļaužu pūlis. Viņam nevajadzēja daudz laika, lai aptvertu, ka cilvēki sapulcējušies, gribēdami izlasīt viņa rakstīto vēstījumu uz karaļa pils fasādes:
KARALIM DZAKOMONEM IR PARŪKA!
Melu zemē katra vismazākā patiesība sacēla lielāku troksni nekā atombumba. Ļaudis plūda šurp pa visiem ceļiem, jo viņus bija ieinteresējuši skaļi izsaucieni un smiekli. Jaunpienākušie vispirms domāja, ka svin kādus svētkus.
— Kas noticis? Vai esam uzvarējuši kāda karā?
— Nē, daudz svarīgākas ziņas!
— Vai Viņa Augstībai piedzimis dēls?
— Ne, vēl svarīgākas!
— Nu tad droši vien ir atcelti nodokļi.
Beidzot arī jaunpienākušie izlasīja Klibiķīša vēstījumu un sāka smieties. Kliedzieni un smiekli pamodināja karali Džakomoni, kas savā violetajā naktskreklā vēl atradās gultā. Valdnieks pieskrēja pie loga un, rokas berzēdams, priecājās:
— Cik jauki! Lūk, kā tauta mani mīl! Vesels pūlis ir atnācis novēlēt man labunakti. Ātri, ātri, galminieki, kambarkungi, admirāļi, nāciet atnesiet man apmetni un scepteri! Es iziešu uz balkona un teikšu runu.
Galminieki, patiesību sakot, lāgā neuzticējās tautai.
— Aizsūtīsim vispirms kādu, lai paskatās, kas īsti noticis.
— Jūsu Augstība, un ja nu revolūcija?
— Kā, vai tad jūs neredzat, cik viņi priecīgi?
— Protams. Bet kāpēc tad viņi ir tik priecīgi?
— Tas ir skaidrs: tāpēc, ka es pēc maza brītiņa teikšu runu. Kur mans sekretārs?
— Te es esmu, Karali.
Džakomones sekretārs vienmer nēsāja padusē smagu portfeli, pilnu ar sagatavotām runām. Tur bija visāda veida runas: pamācošas, aizkustinošas, uzjautrinošas — un visas no pirmās līdz pēdējai melu pilnas. Sekretārs atvēra portfeli un izvilka piezīmju burtnīcu, no kuras nolasīja priekšā virsrakstu:
— Runa par rīsu biezputras audzēšanu.
— Nē, nē, par ēdamlietām nevajag! Kāds var atcerēties, ka viņam gribas ēst, un tad klausīsies manī ar nepatiku.
— Runa par šūpuļzirdziņa izgudrošanu, — sekretārs nolasīja vēl vienu virsrakstu.
— Tas derētu. Visi zina, ka šūpuļzirdziņus esmu izgudrojis es. Kamēr es vēl nebiju karalis, šūpuļzirdziņi nemaz īsti nešūpojās.
— Jūsu Augstība, ir arī runa par matu krāsu.
— Lieliski, tieši to es vēlos, — iesaucās Džakomone, glāstīdams parūku. Viņš paķēra piezīmju burtnīcu un izskrēja uz balkona. Parādoties Viņa Augstībai, pūlī sacēlās kaut kas tāds, ko varēja noturēt vai nu par aplausu, vai arī smieklu vētru. Dažs labs galminieks, kas tautai lāgā neuzticējās, noprata, ka tie ir smiekli, un viņu neuzticība kļuva vēl lielāka. Džakomone turpretim uztvēra šo kņadu par aplausu vētru, ar smaidu pateicas saviem pavalstniekiem un saka lasīt runu. Neiedomājieties, ka jūs te varēsiet izlasīt šo runu. Vienalga, jūs neko no tās nesaprastu, jo viss bija sacīts ačgārni. Es jums šo runu pārtulkošu un īsi atstāstīšu, paļaudamies uz Dželsomīno atmiņu.
Tātad karalis Džakomone sacīja apmēram tā:
— Kas ir galva bez matiem? Tas ir dārzs bez puķēm.
Bravo! — kliedza ļaudis. — Tas tiesa! Tā ir patiesība!
Vārds «patiesība» pamodināja aizdomas arī tajos galminiekos, kuri nebija tik aizdomu pilni. Bet Džakomone mierīgi turpināja savu runu:
Kamēr es vēl nebiju kļuvis par šīs zemes karali, ļaudis plūca sev matus aiz izmisuma. Pilsoņi cits pēc cita tapa plikgalvji, un frizieri palika bez darba.
— Bravo! — iesaucas kāds pilsonis. — Lai dzīvo frizieri un frizētas parūkas!
Džakomone uz mirkli samulsis apstājās. Parūku pieminēšana satrauca viņu līdz sirds dziļumiem. Tomēr, izkliedējis aizdomas, viņš turpināja runāt:
— Pilsoņi, tagad es jums pateikšu, kāpēc oranždzelteni mati ir skaistāki par zaļiem matiem.
Šajā brīdī kāds aizelsies galminieks pavilka Džakomoni aiz piedurknes un iečukstēja viņam kaut ko ausī:
— Jūsu Augstība, noticis kaut kas šausmīgs.
— Runā!
— Vispirms apsoliet, ka jūs neliksiet man nogriezt mēli, ja es pateikšu patiesību.
— Apsolu.
— Kāds ir uzrakstījis uz sienām, ka jūs valkājot parūku, un tāpēc ļaudis smejas.
Džakomonem aiz pārsteiguma lapiņas ar uzrakstīto runu izkrita no rokām, aizplivinājās pāri pūlim un nonāca zēnu nagos. Ja Džakomonem pasacītu, ka aizdegusies karaļa pils, viņš nebūtu vairāk noskaities kā tagad. Vispirms viņš pavēlēja žandarmiem aiztriekt ļaudis no laukuma. Tad viņš lika nogriezt mēli galminiekam, kas bija nokāpis lejā iegūt informāciju un bija atnesis viņam šo ziņu. Nabaga vīrs, viņš steigā bija lūdzis saudzēt mēli, bet bija aizmirsis, ka vajadzēja lūgt saudzēt degunu, ja gribēja glābt mēli. Tad — visļaunākajā gadījumā — viņam būtu nogriezuši degunu, bet mēle būtu palikusi vesela. Ar to vēl Džakomones dusmas nebija rimušās. Visā valstī tika izplatīts uzsaukums ar solījumu izmaksāt simttūkstoš viltotu dālderu tam, kurš paziņotu, kas ir šā apvainojošā uzraksta autors. Karaļa pils laukumā, tieši kolonnas pakājē, uzstādīja giljotīnu, kas jebkuru brīdi varēja nocirst galvu neapdomīgajam rakstītājam.
— Ak tētīt! — iesaucās Klibiķītis, kāpdamies atpakaļ uz kapiteļa vidu un taustīdams kaklu. — Es nezinu, kā Melu zemes valodā sauc bailes, bet, ja tās sauc par drosmi, tad man pašlaik ir ārkārtīgi daudz drosmes.
Drošības pēc viņš visu dienu palika tupam savā slēptuvē. Vakarpusē, kad varēja būt daudzmaz drošs, ka nav gaidāmas nekādas nepatīkamas sadursmes, viņš nošļūca no kolonnas zemē, bet, iekams spēra soli, simt reižu paskatījās visapkārt. Tikko viņš atradās jau uz zemes, pakaļkājas tūlīt gribēja skriet, bet labā priekšējā atkal sāka nejēdzīgi niezēt.