Laipni un galanti atvadījies, d'Agilars atstāja Kastela māju un •domīgs soļoja uz Holbornas pusi, jo viņam bija labpaticies atnākt kājām bez pavadoņiem. Uz stūra viņš atkal sastapa stalto, gaišmataino Betiju, kas, ar gudru ziņu atcerējusies kādu neatliekamu vajadzību, bija vēlreiz izgājusi un tieši šobrīd atgriezās mājup.
— Kāda sagadīšanās! — d'Agilars iesaucās. — Atkal jūs! Šorīt svētie parāda man lielu labvēlību. Lūdzu, senjora, pavadiet mani kādu gabaliņu, es gribu jums uzdot pāris jautājumu.
Mirkli vilcinājusies, Betija bija ar mieru. Viņai reti gadījās izdevība pastaigāties pa Holbornu kopā ar tik dižciltīga izskata kavalieri.
— Nekautrējieties no savām darba drānām, — spānietis sacīja. — Tik daiļam augumam nav svarīgi, kāds tērps to sedz. — Sis kompliments lika Betijai nosarkt, jo viņa ļoti lepojās ar savu figūru.
— Vai jums patiktos mantiļa no īstām Spānijas mežģīnēm? Es vienu tādu atvedu no Spānijas un 'uzdāvināšu jums, jo nepazīstu šai zemē nevienas citas lēdijas, kam tā piestāvētu labāk. Bet, mis- tris Betij, jūs mani piemānījāt, teikdama, ka jūsu kungs esot kapelā. Es tur iegāju, taču viņa nesastapu.
— Viņš tur bija, senjor, — Betija atbildēja, gribēdama attaisnoties šā laipnā un smalkā ārzemnieka priekšā, — pirms brīža es pati redzēju viņu tur ieejam, un ārā viņš neiznāca.
— Bet kur tad viņš, senjora, varēja būt paslēpies? Vai pie šīs kapelas ir arī kapliča?
— Nē, domāju, ka nav. Bet, — viņa piebilda, — tur aiz altāra ir tāds mazs kambarītis.
— Tiešām? Kā jūs to zināt? Es nekāda kambarīša neredzēju.
— Vienreiz es izdzirdēju balsi aiz gobelēna un, pacēlusi to, ieraudzīju vaļā atstātas bīdāmās durvis un masteru Kastelu nometušos ceļos pie galda skaļi skaitām lūgšanas.
— Cik dīvaini! Un kas bija uz tā galda?
— Tikai tāda ērmota koka kaste kā maza mājiņa, divi svečturi un daži pergamenta ruļļi. Vai, senjor, es aizmirsu! Es apsolīju masteram Kastelam nevienam nekā par to neteikt. Viņš toreiz pagriezās, ieraudzīja mani un metās man pretī kā sargsuns no savas būdas. Senjor, jūs taču neteiksiet viņam, ka es izpļāpājos?
— Nekādā ziņā! Jūsu labā kunga slepenais kambarītis man neinteresē. Bet es gribu zināt kaut ko citu. Kāpēc jūsu daiļā māsīca nav apprecējusies? Vai viņai nav pielūdzēju?
— Pielūdzēju viņai, senjor, ir vai cik, bet viņa tos visus noraida. Laikam prāts nenesas uz precēšanos.
— Varbūt viņa ir iemīlējusies savā brālēnā, šajā garkājainajā masterā Broumā ar stiprajām rokām un cieto pauri?
— Ak, nē, senjor, nedomāju vis. Pīters ir pārāk drūms un kluss, lai viņā varētu iemīlēties.
— Piekrītu jums, senjora. Bet varbūt viņš ir iemīlējies Marga- retā?
Betija papurināja galvu un atbildēja:
— Pīters Broums vispār neliekas zinis par sievietēm. Vismaz nekad nerunā nedz ar viņām, nedz par viņām.
— Tas tikai liecina, ka viņš varbūt jo vairāk domā par viņām. Bet galu galā tā nav mūsu darīšana. Taču man ir patīkami dzirdēt, ka starp viņiem nekā nav, jo jūsu kundzei vajadzētu apprecēties ar augstas kārtas cilvēku un kļūt par lielu dāmu, nevis vienkārša tirgotāja sievu.
— Jā, senjor. Bet Pīters Broums nav tirgotājs, vismaz pēc izcelšanās ne. Viņš ir no dižciltīgas dzimtas un būtu sers Pīters Broums, ja viņa tēvs nebūtu karojis aplamā pusē un pārdevis savas zemes. Pīters ir karavīrs, pie tam, kā stāsta, ļoti drošsirdīgs, par ko visi vakar vakarā varēja pārliecināties.
— Neapšaubāmi, un droši vien viņš ar savu skarbo seju un maz- runību kļūtu par lielu karavadoni, ja būtu tāda izdevība. Bet, senjora Betija, sakiet man: kā tas nāk, ka jūs, tik skaista sieviete, — •d'Agilars galanti paklanījās, — arī neesat apprecējusies? Esmu pārliecināts, ka pielūdzēju jums netrūkst.
Atkal Betija, muļķīte, nosarka aiz prieka par komplimentu.
— Jums taisnība, senjor, — viņa atbildēja. — Pielūdzēju man ir daudz, bet es esmu tāda pati kā māsīca — viņi man nav pa prātam. Kaut arī mans tēvs pazaudēja savu bagātību, es esmu no labas ģimenes, un laikam tāpēc man netīk zemas kārtas cilvēki. Es drīzāk palikšu jaunavās nekā apprecēšu tādu.
— Jums ir pilnīga taisnība, — d'Agilars iejūtīgi sacīja. — Neaptraipiet savu ciltskoku! Esiet izvēlīga un precieties tikai ar savas kārtas cilvēku. Tik daiļai un valdzinošai sievietei kā jūs tādu līgavaini atrast nenāksies grūti. — Un viņš ar maigu, sajūsmas pilnu skatienu ielūkojās Betijas lielajās acīs.
Tā kā viņi tagad atradās tīrumu vidū un tikai retumis sastapa kādu cilvēku, šis maigums sāka izpausties tik aktīvi, ka Betija, kas ar visu savu patikšanas kāri tomēr bija lepna un godīga, atrada par prātīgāku griezties atpakaļ uz mājām. Neklausīdamās d'Agi- lara iebildumos, viņa to atstāja un aizsteidzās, juzdamās kā septītajās debesīs.
«Cik brīnišķīgs un skaists ir šis ārzemju džentlmenis,» viņa pie sevis domāja, «patiešām cēls kavalieris, un droši vien viņš no tiesas ir sajūsmināts par mani…» Kāpēc gan tā nevarētu būt? Vai tad netika dzirdēts par tādiem gadījumiem? Daža laba bagāta lēdija, ko Betija pazina, nebija uz pusi tik skaista un tik augst- •dzimusi kā viņa un būtu šim senjoram mazāk piemērota sieva … ja vien, — šī doma viņu mazliet atvēsināja, — ja vien viņš jau nebija precējies.
Tādējādi, kā redzēsim, d'Agilars visai ātri guva pirmos panākumus, sākot īstenot savu plānu, kas viņam bija ienācis prātā tikai pirms dažām stundām. Betija bija jau pa pusei viņā iemīlējusies. Taču d'Agilars nejuta ne mazāko vēlēšanos iekarot šās skaistās, bet dumjās sievietes sirdi, viņš Betijā saskatīja tikai noderīgu ieroci, pakāpienu, kas dotu iespēju piekļūt tuvāk Margaretai.
Jo Margaretā, to varam pateikt tūlīt, viņš bija patiešām iemīlējies. Kad d'Agilars pirmoreiz ieraudzīja viņu pūļa vidū karaļa banketu zāles priekšā — izspūrušu, sadusmotu, izbijušos —, viņas maigais un reizē majestātiskais daiļums piepeši iekvēlināja viņa dienvidnieciskās asinis. Tāds jūtu saviļņojums kā tobrīd šim dzīves baudu pārsātinātajam cilvēkam bija kaut kas pavisam jauns. Viņš alka pēc šīs sievietes, kā nebija alcis ne pēc vienas citas, vēl vairāk — vēlējās to padarīt par savu sievu. Kāpēc ne? Kaut arī ne gluži tīras, viņa dzīslās ritēja ļoti dižciltīgas asinis, Margareta piederēja pie zemākas kārtas, taču šo trūkumu atsvērtu viņas daiļums, un viņa bija pietiekami gudra un izglītota, lai ieņemtu jebkuru stāvokli, kādu viņš tai varētu sagādāt. Pie tam ar visu savu lielo bagātību uzdzīves kārais, izšķērdīgais d'Agilars bija nonācis prāvos parādos, un Margareta bija ļoti bagāta Anglijas tirgotāja vienīgā meita, kuras pūru varētu apskaust daža laba princese. Jā, kāpēc gan ne? Inešu un tās citas viņš aizraidīs projām — vismaz uz kādu laiku — un padarīs Margaretu par savas Granadas pils pavēlnieci. Kā tas nereti mēdz notikt ar cilvēkiem, kam ir austrumnieku asiņu piejaukums, d'Agilars bija to izlēmis vienā mirklī, — pirms vēl vakar vakarā piecēlās no viņas tēva vakariņu galda. Viņš apprecēs Margaretu un nevienu citu.
Un tūlīt pat d'Agilars,bija sapratis, cik daudz šķēršļu stāv viņa ceļā. Vispirms — viņš turēja aizdomās Pīteru, šo spēcīgo, kluso vīru, kas ar nūju spēja nogalināt milzīga auguma apbruņotu zaldātu un ar vienu vārdu piesaukt palīgā pusi Londonas. D'Agilars bija pārliecināts, ka Pīters mīl Margaretu, un viņš bija bīstams sāncensis. Ja Margaretai Pīters ir vienaldzīgs, tad tas nebūtu svarīgi, bet, ja šīs jūtas ir abpusējas — ko gan viņi darīja šorīt divatā dārzā tik agri? —, tad no Pītera jātiek vaļā un viss. To varētu viegli nokārtot, ja d'Agilars izšķirtos par galējiem līdzekļiem; Londonā bija diezgan spāņu puišu, kam nekas nebūtu pretī tumsā ietriekt dunci Pīteram mugurā.