Taču, lai cik grēcīgs viņš bija, šādu rīcību viņa sirdsapziņa nepieļāva. Nekad savās izdarībās d'Agilars nebija nogājis līdz slepkavībai. Būdams fanātiķis, viņš centās izpirkt savus ļaunos darbus, laiku pa laikam pievērsdamies grēku nožēlai un lūgšanām un nododams savu maku un talantus baznīcas kalpībā. Arī patlaban viņa dzīvē bija šāds periods. Nē, par slepkavību nedrīkstēja domāt, jo nekāda grēku atlaišana nevarētu nomazgāt šādu traipu. Taču bija citas iespējas. Vai tad šis Pīters, tiesa gan — aizstāvēdamies, nebija nogalinājis vienu no Spānijas sūtņa kalpotājiem? Izmantot tā draugus varbūt tomēr nebūs vajadzīgs. D'Agilaram bija licies, ka jaunajai lēdijai viņa sabiedrība nav nepatīkama, un galu galā — viņš taču nebija nekāds nieka vīrs. Viņš godīgi centīsies iekarot Margaretas simpātijas, un, ja tiks atraidīts, tad jau vēl būs diezgan laika rīkoties. Pagaidām viņš ļaus zobenam karāties pār Pītera galvu, izlikdamies, ka, tikai pateicoties viņa pūlēm, tas vēl nav nokritis, un mēģinās uzzināt visu, ko vien varēs, par Kastelu un tā pagātni.
Nupat viņam bija uzsmaidījusi laime muļķītes Betijas izskatā. Pilnīgi skaidrs, ka Kastels slepenībā vēl arvien turējās pie ebreju ticības. D'Agilars par to tika dzirdējis jau Spānijā un, tiklīdz viņu ieraudzīja, tūlīt nāca pie tādas pārliecības. Betijas stāsts par istabiņu aiz altāra, par šķirstiņu, svecēm un Mozus likumu ruļļiem šo faktu apstiprināja. Katrā ziņā ar to pietika, lai viņu nosūtītu uz Spāniju un nodotu inkvizīcijai vai vismaz lai izraidītu no Anglijas. Nu, ja Džons Kastels, šis Spānijas ebrejs, kaut kāda iemesla dēļ nevēlēsies viņam izprecināt savu meitu, vai tad zīmīgs mājiens un Spānijas karaļu un pāvesta pilnvaru pieminēšana nepiespiedīs viņu piekāpties?
Tā prātodams, d'Agilars atgriezās savā mītnē un tūlīt ierakstīja īpašā grāmatā visu, ko Betija bija pastāstījusi un ko viņš pats Džona Kastela mājā bija novērojis.
V nodaļa
KASTELA NOSLĒPUMS
Džona Kastela mājā, tāpat kā daudzās citās tajos laikos, bija tāda paraša, ka visi kalpotāji, klerki un tirgotavas ļaudis rīta un pusdienu maltītes ieturēja reizē ar saimnieku lielajā hallē, sēdēdami pie diviem kalpotāju galdiem. Vienīgi Betija, Kastela meitas māsīca un biedrene, ēda kopā ar viņa ģimenes locekļiem pie kungu galda. Šorīt Betijas vieta bija tukša. Kad domās nogrimušais Kastels pacēla acis, viņš tūlīt to pamanīja un vaicāja, kur ir Betija. Ne Margareta, ne Pīters uz šo jautājumu nevarēja atbildēt.
Bet viens no kalpotājiem pie saimes galda — tas pats puisis, kam Kastels iepriekšējā vakarā bija licis izsekot d'Agilaru, — pateica, ka pirms brīža, nākdams no Holbornas, redzējis Betiju ejam kopā ar spāņu donu. To dzirdot, Kastels sadrūma.
Visi turpināja ēst klusēdami, jo nevienam prāts nenesās uz runāšanu. Tikko maltīte bija beigusies un kalpotāji atstājuši halli, ieradās Betija — gluži piesārtusi, it kā būtu skrējusi.
— Kur tu biji aizgājusi, ka nokavēji brokastis? — Kastels jautāja.
— Pēc linaudekla jaunajiem palagiem, bet tas vēl nebija sagatavots, — viņa aši attrauca.
— Tirgotājs tev ir licis ilgi gaidīt, — Kastels mierīgi piezīmēja. — Vai tu kādu sastapi?
— Tikai pretimnācējus uz ceļa.
— Es vairāk neko nejautāšu, lai neliktu tev melot un uzņemties uz sirdsapziņas grēku, — bargi sacīja Kastels. — Skuķi, cik tālu tu aizgāji ar senjoru d'Agilaru un kas tev ar viņu bija runājams?
Nu Betija saprata, ka ir redzēta kopā ar spānieti un liegties nav nozīmes.
— Tikai mazu gabaliņu, — viņa atbildēja, — un vienīgi tāpēc, ka senjors lūdza, lai es parādot ceļu.
— Klausies, Betij, — Kastels turpināja, neievērodams viņas tais- nošanos, — tu esi pietiekami veca, lai prastu pati sevi pasargāt, un tādēļ es nesaku nekā par tavām pastaigām ar kavalieriem, kam nekas labs nevar būt padomā. Bet iegaumē: neviens, kas dzīvo manā mājā, — viņš cieši uzlūkoja Betiju, — nedrīkst pīties ar spāniešiem. Ja tevi vēlreiz redzēs divatā ar šo senjoru, tai pašā stundā es tevi padzīšu un tu nekad vairs nepārkāpsi mana nama slieksni. Nē, es nekā negribu dzirdēt! Paņem savas brokastis un ej paēd kaut kur citur!
Betija aizgāja, tikko valdīdama asaras, bet ļoti sadusmota, jo pēc dabas bija skarba un iecirtīga. Margareta, kas ļoti mīlēja savu māsīcu, gribēja iebilst kādu vārdu tās labā, bet tēvs viņai neļāva runāt.
— Nieki! — viņš sacīja. — Es Betiju pazīstu. Viņa ir iedomīga kā pāvs un, apzinādamās savu labo izcelšanos un glīto ārieni, par katru cenu grib dabūt augstas kārtas vīru. Sis spānietis izmanto viņas vājību savos nolūkos — varu derēt, ļaunprātīgos, — un, ja ļausim viņai vaļu, mums visiem var klāties ļoti bēdīgi. Bet pietiek par Betiju Dīnu! Man jāķeras pie darba.
— Ser, — tagad pirmoreiz ierunājās Pīters, — mums ir kaut kas svarīgs jums sakāms.
— Svarīgs? — Kastels bažīgi pacēla skatienu. — Labi, runājiet! Nē, šeit nav piemērota vieta. Man tā vien šķiet, ka šīm sienām ir ausis. Sekojiet man! — Viņš devās uz veco kapelu un, kad visi bija tur iegājuši, aizbultēja durvis. — Nu, ko jūs gribējāt teikt?
— Ser, — Pīters sacīja, nostājies viņa priekšā, — tā kā jūs beidzot man atļāvāt, es šorīt bildināju jūsu meitu.
— Lai nu kā, bet laiku tu nezaudē, dārgais Pīter. Kad tu paspēji to izdarīt? Gandrīz jādomā, ka būsi viņu uzcēlis no miega un bildinājis, aiz durvīm stāvēdams. Nu, labi, labi, tu jau allaž esi bijis cilvēks, kas rīkojas, nevis gari runā. Un ko tad saka mana Margareta?
— Pirms stundas viņa teica, ka esot ar mieru, — atbildēja Pīters.
— Arī piesardzīgs tu esi, — Kastels .pasmaidīdams sacīja, — un paturi prātā, ka sievietes ir nepastāvīgas un stundas laikā var mainīt savas domas. Ko tu saki tagad, Margaret, pēc tik ilgām pārdomām?
— To, ka es esmu dusmīga uz Pīteru, — atbildēja Margareta, piecirzdama mazo kājiņu. — Ja viņš neuzticas man vienu stundu, kā tad varēs uzticēties visu mūžu?
— Nē, Margaret, jūs mani nesapratāt pareizi, — Pīters iebilda. — Es tikai negribēju jūs saistīt, ja gadījumā …
— Tagad jūs atkal sakāt to pašu, — Margareta ērcīgi un reizē uzjautrināti viņu pārtrauca. — Ja vēl trešo reizi to dzirdēšu, turēšu jūs pie vārda.
— Šķiet, būs labāk, ja es klusēšu. Runājiet jūs! — Pīters pazemīgi sacīja.
— Jā, jo jūs patiešām esat meistars klusēšanā, to es zinu un kā vel! — Margareta atbildēja, atcerēdamās gaidās pavadītos ilgos mēnešus un gadus. — Labi, es runāšu jūsu vietā. Tēvs, Pīters teica taisnību: es esmu ar mieru viņu precēt, kaut arī tad būs jāiestājas Klusētāju brāļu ordenī. Jā, es esmu ar mieru, bet ne jau tādēļ, ka to vēlas viņš, kam ir tik daudz trūkumu, es pati to vēlos, jo tā nu ir gadījies, ka mīlu viņu, — un Margareta mīļi pasmaidīja.
— Nesmejies par tādām lietām, Margaret!
— Kāpēc ne, tēvs? Pīteram pietiek nopietnības par mums abiem. Paskaties uz viņu! Smiesimies, kamēr vēl varam, jo kas zina, kad sāks birt asaras.