— Labi teikts, — Kastels nopūzdamies sacīja. — Tātad jūs abi esat solījušies viens otram. Es, mani bērni, par to ļoti priecājos, jo, kā Margareta sacīja, kas zina, kad sāks birt asaras, bet nu jūs varēsiet viens otram tās noslaucīt. Ņem viņas roku savējā, Pīter, un zvēriet pie krucifiksa, šā jūsu ticības "simbola, — Pīters uzmeta Kastelam ašu skatienu, bet viņš likās to nemanām, — zvēriet abi: lai notiktu kas notikdams, būdami kopā vai šķirti, saņemot labas vai sliktas vēstis, nabadzībā vai bagātībā, dzīvojot mierā vai vajāšanas piemeklēti, kārdinājumu brīžos un bargā nestundā, visos priekos un bēdās, kas nāktu pār jums šai rūgtajā un saldajā pasaulē, jūs paliksiet uzticīgi savam derību solījumam, kamēr tiksiet salaulāti, un pēc laulībām būsiet uzticīgi viens otram, kamēr nāve jūs šķirs.
Kastels to pateica svinīgā, dziļi saviļņotā balsī, ar savām asajām acīm cieši vērdamies Pītera un Margaretas sejās, it kā lasītu viņu sirdīs. Tēva noskaņojums pārņēma arī viņus. Viņi atkal juta uzvēdījam bailes, kas tos bija sagrābušas pirmīt dārzā, kad ceļu šķērsoja spānieša ēna. Ļoti nopietni, nemaz neizskatīdamies pēc laimīgiem mīlētājiem, viņi sadevās rokās un zvērēja pie Kristus krusta, ka, lai notiktu kas notikdams, lai kādus pārbaudījumus liktenis tiem lemtu, būs uzticīgi viens otram līdz nāvei.
— Un arī pēc tam, — Pīters piebilda, un Margareta klusā piekrišanā nolieca savu cēlo galvu.
— Bērni, — Kastels sacīja, — jūs būsiet bagāti, tik bagāti kā reti kāds šai zemē. Bet dodu jums prātīgu padomu: neizrādiet uzreiz visu savu bagātību un nedzīvojiet pārlieku grezni, lai skaudība nenāktu pār jūsu galvām un nesatriektu jūs. Esiet pacietīgi un gaidiet: reiz pienāks laiks, kad varēsiet pacelties pienācīgos augstumos — ja ne jūs, tad jūsu bērni. Pīter, katram gadījumam, lai vēlāk neaizmirstu to izdarīt, es tev tagad pasaku: visas manas naudas un citu īpašumu — kustamas un nekustamas mantas, kuģu un preču krājumu saraksti ir aprakti kantorī zem grīdas tieši tajā vietā, kur stāv mans krēsls. Izcel dēļus, noroc kādu pēdu gružu, un tu atradīsi akmens plāksni un zem tās dzelzs kasti ar dokumentiem, inventāra grāmatām un dažām ļoti vērtīgām dārglietām. Ja nelaimīgā kārtā šī kaste ietu zudumā, gandrīz visu dokumentu kopijas atrodas pie mana laba drauga un mūsu iekšzemes tirdzniecības darījumu kompanjona Simona Leveta. Tu viņu pazīsti. Iegaumējiet abi, ko es saku.
— Tēvs, — Margareta bažīgi ieteicās, — kāpēc jūs runājat par nākotni tā, it kā … it kā jums pašam tajā nebūtu nekādas daļas? Vai jūs no kaut kā baidāties?
— Jā, meitiņ, ļoti baidos vai, pareizāk sakot, kaut ko gaidu un baiļu vairs nejūtu, jo esmu sagatavojies uz visļaunāko. Jūs nupat devāt uzticības zvērestu. Un jūs to svēti turēsiet, vai ne?
-- Jā! — Pīters un Margareta abi vienā balsī atbildēja.
— Tad sagatavojieties pirmajam smagajam pārbaudījumam, ko solījāties izturēt. Es vairs ilgāk neslēpšu jums patiesību. Bērni, visus šos gadus jūs esat uzskatījuši mani par savas ticības piederīgo, bet es esmu ebrejs, kādi ir bijuši mani tēvutēvi kopš Ābrama laikiem.
Sie vārdi atstāja uz jaunajiem ļaudīm satriecošu iespaidu. Pīteram pārsteigumā iepletās mute, un jau otrreiz šodien viņa seja kļuva balta kā audekls. Margareta noslīga krēslā turpat līdzās un plaši ieplestām acīm bezpalīdzīgi vērās tēvā. Tajos laikos būt ebrejam bija briesmīgi. Kastels paskatījās uz vienu un otru un, apvainots par viņu klusēšanu, saskaitās.
— Ko! — viņš ar rūgtumu balsī iesaucās. — Vai jūs esat tādi paši kā visi citi? Vai arī jūs nicināt mani tāpēc, ka es piederu pie senākas un godājamākas tautas nekā šie jūsu kā sēnes izaugušie lordi un karaļi? Jūs zināt manu dzīvi. Sakiet: ko ļaunu es esmu darījis? Vai esmu krāpis savus kaimiņus vai aplaupījis nabagos? Vai esmu apsmējis jūsu dievu? Vai esmu sazvērējies pret šīs zemes valdniekiem? Vai esmu bijis slikts draugs un cietsirdīgs tēvs? Jūs purināt galvas. Tad kāpēc gan jūs blenžat manī, it kā es būtu nolādēts un nešķīsts radījums? Vai man nav tiesību turēties pie savu tēvu ticības? Vai es nedrīkstu pielūgt dievu tā, kā pats gribu? — Un Kastels izaicinoši palūkojās Pīte/ā.
— Ser, bez šaubām, jūs to drīkstat, — Pīters sacīja, — vismaz man tā šķiet. Bet kāpēc jūs visus šos gadus izlikāties, ka pielūdzat viņu tāpat kā mēs?
No šā atklātā jautājuma, kas tik ļoti atbilda runātāja raksturam, Kastels uzreiz saguma kā piepeši nāvīgu zobena cirtienu saņēmis drosmīgs karotājs. Viņa lielā dūša saplaka, degošās acis kļuva rāmas, stāvs acīm redzami it kā saruka un sejā parādījās pazemīga izteiksme. Kad viņš atkal ierunājās, tas bija cilvēks, kas izlūdzas žēlsirdīgu spriedumu no savas paša meitas un tās izredzētā.
— Netiesājiet mani bargi! — viņš sacīja. — Padomājiet, ko nozīmē būt ebrejam — izstumtajam, kuru katrs plukatnieks drīkst mīdīt kājām un apspļaudīt, jo viņš ir pasludināts ārpus likuma; kuru var vajāt no zemes uz zemi kā traku vilku un, ja noķer, spīdzināt līdz nāvei par prieku cildenajiem kristiešiem, kas pirms tam atņēmuši visu viņa mantu līdz pēdējam kreklam. Un tad padomājiet, ko nozīmē izbēgt no visām šīm šausmām un ciešanām un, ar atsegtu galvu nomurminot publiski attiecīgu lūgšanu, mātes baznīcas klēpī rast patvērumu, mieru, aizstāvību, vēl vairāk — tās pavēnī kļūt bagātam un godājamam.
Kastels apklusa, it kā gaidītu atbildi, un, to nesaņēmis, turpināja:
— Kā bērnu mani nokristīja jūsu ticībā, bet sirds man, tāpat kā tēvam, palika kopā ar ebrejiem, un, kur tiecas sirds, tur iet kājas.
— Tas ir jo ļaunāk, — Pīters it kā pie sevis noteica.
— Mans tēvs mani tā mācīja, — Kastels sacīja, gluži kā taisnodamies tiesas priekšā.
— Katram pašam jāatbild par saviem grēkiem, — Pīters atkal nomurmināja. Nu beidzot Kastels aizsvilās.
— Jūs, jaunie ļaudis, vēl tik maz zinādami par pasaules šausmām, pārmetat man ar saltiem skatieniem un jo saltākiem vārdiem, — viņš sacīja. — Ja jūs kādreiz nonāktu tādā stāvoklī kā
es, diezin vai jums pietiktu drosmes tik aukstasinīgi skatīties nelaimei acīs? Kā jūs domājat, kāpēc gan es jums izstāstīju šo noslēpumu, ko būtu varējis jums neatklāt, kā netiku to atklājis Margaretas mātei? Tāpēc, ka ir pienācis laiks sākt izpirkt savu grēku. Jā, es labi zinu, ka mans dievs ir greizsirdīgs dievs un šis grēks nāks pār manu galvu. Man būs par to jāsamaksā pilna cena līdz pēdējai artavai, bet, kad un kā šī rīkste mani trāpīs, to es nezinu. Ej tu, Pīter, vai tu, Margaret, un nosūdzi mani, ja gribi. Jūsu priesteri uzslavēs jūs par šo labo darbu un pavērs jums taisnāku ceļu uz debesīm. Es jūs nevainošu un arī nesamazināšu jūsu bagātību ne par vienu vienīgu zelta gabalu.
— Nerunājiet tādas aplamības, ser! — Pīters sacīja. — Tā ir tikai jūsu un dieva darīšana. Kāda mums gar to daļa, un kas mūs iecēlis par jūsu tiesnesi? Mēs tikai lūgsim dievu, lai izrādītos, ka jūsu bailes bijušas nepamatotas, un lai jūs varētu nodzīvot mierā un godā līdz sava mūža galam.
— Es pateicos tev par šiem augstsirdīgajiem vārdiem, tie piederas tavai dabai, — Kastels lēnīgi sacīja. — Bet ko teiks Margareta?
— Es, tēvs? — Margareta izmisusi iesaucās. — Ak, man nav nekā ko teikt. Pīteram taisnība. Tā ir jūsu un dieva darīšana. Bet ir sāpīgi, ka man tik drīz jāzaudē savs mīļotais.