Pīters izbrīnījies pavērās viņā.
— Jāzaudē? — Kastels jautāja. — Kā tā? Ko tad viņš nupat zvērēja?
— Nav svarīgi, ko viņš zvērēja. Kā es varu lūgt viņu, dižciltīgā un kristīgā ģimenē dzimušu jaunekli, lai prec mani, ja mans tēvs ir ebrejs, kas visu mūžu izlicies pielūdzam Jēzu Kristu, īstenībā to noliegdams.
Nu Pīters pacēla roku.
— Pietiek šādu runu! — viņš sacīja. — Ja jūsu tēvs būtu kaut vai pats Jūdass, kāda mums abiem par to daļa? Jūs esat mana un es esmu jūsu, kamēr nāve mūs šķirs, un cita cilvēka ticība nevar ne uz mirkli nostāties starp mums. Ser, mēs pateicamies jums par uzticību, un esiet drošs, ka mēs, zinādami visu patiesību, kaut arī esam apbēdināti, mīlēsim un cienīsim jūs ne mazāk kā līdz šim.
Margareta piecēlās no krēsla, mirkli pavērās tēvā un tad iešņukstēdamās pieplaka viņam pie krūtīm.
— Piedodiet manus rūgtos vārdus, — viņa sacīja. — Es taču nezināju, ka pati esmu pa pusei ebrejiete, un manī ir iepotēts naids
pret šo tautu. Vienalga, kāda ir jūsu ticība, jūs esat un paliekat mans visudārgais tēvs.
— Kāpēc tad jāraud? — jautāja Kastels, maigi glāstīdams viņas matus.
— Tāpēc, ka jums draud briesmas, vismaz jūs tā sakāt, un, ja ar jums kas notiktu … ak, ko es tad lai daru?
— Uzņem to kā dieva gribu un esi drosmīga, tāpat kā es ceru drosmīgi panest šo triecienu, ja tas nāks, — Kastels atbildēja un, noskūpstījis meitu, izgāja no kapelas.
*— Šķiet, ka laime un nelaime iet roku rokā, — sacīja Margareta, paceldama acis.
— Jā, dārgā, tās ir dvīņumāsas. Bet, saņēmuši savu daļu laimes, nekurnēsim par nelaimi. Lai sasodīti tie garīdznieki ar visu savu ianātismu, es saku! Kristus gribēja atgriezt ebrejus, nevis iznīcināt. Ēs varu cienīt cilvēku, kas turas pie savas ticības, un arī piedot viņam, jo viņu piespieda liekuļot piederību pie mūsējās. Lūdziet dievu, lai neviens no mums savā dzīvē nenodara lielāku grēku un lai mēs drīz tiktu salaulāti, varētu dzīvot mierā prom no Londonas un dot pajumti jūsu tēvam.
— Jā … jā, — Margareta atbildēja, tuvodamās Pīteram, un drīz vien viņi viens otra apkampienos aizmirsa savas bailes un šaubas.
Nākamajā — svētdienas — rītā Pīters, Margareta un Betija kopīgi devās uz mesu Svētā Pāvila katedrālē, bet Kastels teicās esam ne* vesels un līdzi negāja. Tagad, kad viņu bija sākusi mocīt sirdsapziņa par tik ilgus gadus dzīvoto divkosīgo dzīvi, viņš nolēma, ja vien būs iespējams izvairīties, vairs neiet kristiešu baznīcā. Tādēļ viņš aizbildinājās ar slimību. Pīters un Margareta, zinādami, ka šī slimība mājo sirdī, nekā neteica, taču klusībā bija nobažījušies, ko gan tēvs domā darīt, jo vienmēr par slimu izlikties viņš nevarēs, bet neiet baznīcā un nepiedalīties tās ceremonijās nozīmēja tikt izsludinātam par ķeceri.
Pats palikdams mājās, Kastels bez jauno ļaužu ziņas norīkoja viņiem līdz divus spēcīgus kalpus, kam tika pieteikts turēties viņu tuvumā un būt modriem.
Izejot no baznīcas, Pīters ievēroja, ka uz viņiem noskatās divi spānieši, kuru sejas likās it kā redzētas, bet, tā kā tie drīz vien nozuda ļaužu drūzmā, nekā neteica. īsākais ceļš uz mājām veda cauri laukiem un dārziem, un tā apkārtnē māju bija maz. Pīters ar Margaretu soļoja pa kluso ceļu, nopietni sarunādamies un nekā neievērodami, līdz Betija aizmugurē brīdinoši iekliedzās. Tad Pī-
ters pacēla galvu un ieraudzīja nepilnus sešus soļus priekšā pa žoga spraugu izlienam abus spāniešus. Tie nostājās ceļmalā, satvēruši plaukstās zobenu rokturus.
— Iesim droši garām, — Pīters klusi sacīja Margaretai. — Es jau nu nebēgšu no pāris spāniešiem. — Bet arī viņš uzlika roku uz zobena, kas bija paslēpts zem apmetņa, un lūdza Margaretu turēties viņam aiz muguras.
Tā nu Pīters nonāca aci pret aci ar spāniešiem. Tie, pēc izskata tīrie ļaundari, gluži pieklājīgi paklanījās un jautāja, vai viņš neesot masters Pīters Broums. Viņi runāja spāniski, bet Pīters, tāpat kā Margareta, puslīdz labi prata šo valodu, jo bija to mācījies bērnībā un krietni tajā ievingrinājies, kopš kalpoja pie Džona Kastela, kas savos tirdznieciskajos sakaros spāņu valodu lietoja jo plaši.
— Jā, — Pīters atbildēja. — Kas jums no manis vajadzīgs?
— Mums jānodod jums, senjor, sveicieni no viena mūsu biedra — skota Endrjū, ar kuru jūs tikāties pirms pāris dienām, — sacīja viens no spāniešiem. — Viņš ir miris, bet tomēr atsūtījis ziņu, lai mēs jūs uzaicinām tūlīt viņam piebiedroties. Visi viņa ieroču brāļi ir zvērējuši nodot jums šo uzaicinājumu un parūpēties, lai jūs tam paklausītu. Ja gadījumā mums tas neizdotos, tad uz šo satikšanos jūs nogādās citi.
— Tas nozīmē, ka jūs gribat mani nogalināt, — Pīters sacīja, saknieba lūpas un izvilka savu zobenu. — Labi, stājieties man pretī, gļēvuļi, un tad redzēsim, kurš šodien kļūs par Endrjū kompanjonu ellē. Bēdziet, Margaret un Betij, skrieniet atpakaļ! — Un, norāvis apmetni, viņš to uzsvieda uz kreisās rokas.
Mirkli spānieši stāvēja kā sastinguši, jo Pīters izskatījās pārlieku spīvs un bīstams pretinieks. Tad, tikko viņi sāka izdarīt ar zobeniem pirmās māņu kustības, atskanēja soļu dima un abās pusēs Pīteram nostājās pa braši noaugušam vīram, arī ar zobeniem rokā.
— Priecājos par jūsu sabiedrību, — Pīters sacīja, ar acu kaktiņiem pašķielēdams uz Kastela kalpiem. — Nu, senjori rīkļurāvēji, vai jūs vēl arvien vēlaties man nodot to aicinājumu?
Atbildes vietā spānieši, redzēdami, ka spēku samērs tik negaidīti mainījies viņiem par sliktu, apgriezās un metās bēgt. Viens no kalpiem paķēra lielu akmeni, kas gulēja uz ceļa, un no visa spēka svieda viņiem pakaļ. Tas trāpīja tuvākajam spānietim tieši pa muguru, un trieciens bija tik spēcīgs, ka vīrs nogāzās uz mutes dubļos. Pierausies kājās, viņš aizkliboja projām, spāniski lādēdams viņus un zvērēdams atriebties.
— Tagad, — Pīters sacīja, — es domāju, mēs varam droši doties mājup, jo vairāk sūtņu no Endrjū šodien nebūs.
— Nē, — izdvesa Margareta, — šodien nebūs, bet rīt vai parīt tie atkal tev uzglūnēs. Ak, kā gan tas beigsies?
— Dievs vien to zina, — Pīters drūmi atbildēja, iebāzdams zobenu makstī.
Kad Kastelam tika pastāstīts par uzbrukuma mēģinājumu, viņš ļoti satraucās.
— Skaidrs, ka viņiem ir asinsnaids pret tevi šā skota dēļ, kuru tu aizsargādamies nogalināji, — viņš noraizējies sacīja. — Pie tam spānieši ir ļoti atriebīgi un nav tev piedevuši, ka tu sauci angļus sev palīgos pret viņiem. Pīter, es baidos, ka viņi tevi noslepkavos, ja tu rādīsies ārpus mājas.
— Bet es taču nevaru vienmēr kvernēt četrās sienās kā žurka alā, — Pīters īgni sacīja. — Ko lai dara? Meklēt likuma aizstāvību?
— Nekādā ziņā, jo tu pats esi pārkāpis likumu, nogalinādams cilvēku. Es domāju, ka vislabākais būtu tev uz kādu laiku nozust no šejienes, kamēr šī vētra norimst.
— Nozust no šejienes! Pīters lai dotos projām? — izbiedēta iejaucās Margareta.
— Jā, — viņas tēvs atbildēja. — Paklausies, meitiņ! Jūs nevarat tūliņ apprecēties. Tā neklājas, pie tam laulības iepriekš jāpiesaka un jāsarīkojas kāzām. Noliksim tās tieši pēc mēneša. Tik ilgi jau nu jūs varat pagaidīt, jo tikai kopš vakardienas esat saderināti. Bet, iekams neesat salaulāti, nevienam ne vārda par jūsu saderināšanos, citādi šie spānieši var vērst savu naidu arī pret tevi, Margaret, un nodarīt tev ko ļaunu. Tāpēc es lieku jums pie sirds: neizpaudiet to un cilvēkos turieties viens no otra tālāk, it kā starp jums nekā nebūtu.