— Kā jūs vēlaties, ser, — Pīters sacīja, — bet man gan nepatīk izlikšanās un patiesības slēpšana, jo tā allaž vēlāk sagādā nepatikšanas. Lūdzu, atļaujiet man palikt šeit, kaut arī tas būtu riskanti, un dariet visu, lai mēs pēc iespējas ātrāk tiktu salaulāta
— Vai tu gribi, lai tava sieva kļūst atraitne, pirms vēl būs pagājusi nedēļa, vai arī lai šī neliešu banda nodedzina mūsu māju līdz pamatiem? Nē, nē, Pīter, sargies pats, tad dievs tevi sargās. Noklausīsimies, ko pavēstīs spānietis d'Agilars, un pēc tam vēl apspriedīsimies.
VI nodaļa SĶIRSANĀS
Svētdienas vakarā d'Agilars ieradās uz vakariņām, kā bija solījies, un šoreiz nevis viens pats un kājām, bet gan visā godībā, ar veselu svītu, kā augstmanim pieklājas. Vispirms parādījās divi kalpi, kas skrēja pa priekšu, izbrīvēdami ceļu, tiem sekoja d'Agilars uz skaista, balta zirga, tērpies lepnā samta apmetnī un ar līganām strausa spalvām rotātā platmalē, bet aiz viņa jāja četri personiskie miesassargi livrejās.
— Mēs ielūdzām vienu viesi vai, pareizāk sakot, viņš pats sevi ielūdza, bet nu ir klāt septiņi un vēl ar zirgiem! — Kastels īgni sacīja, pa augšstāva logu vērodams d'Agilara ierašanos. — Neko darīt, mums viņi pieklājīgi jāuzņem. Tu, Pīter, ej parūpējies, lai cilvēki un zirgi tiktu krietni pabaroti un šiem spāniešiem nebūtu iemesla gremzties par mūsu viesmīlību. Pavadoņi var ēst mazajā hallē kopā ar saimes ļaudīm. Tu, Margaret, uzvelc savu krāšņāko tērpu un uzliec rotas, ar kurām biji greznojusies pagājušo vasaru, kad devāmies uz pilsētas svētkiem. Parādīsim šiem smalkajiem svešzemju putniem, ka arī mums, Londonas tirgotājiem, ir košas spalvas.
Pīters vilcinājās, šaubīdamies, vai šobrīd būtu prātīgi tā dižoties. Ja noteikšana būtu viņam, viņš šo spānieti pieņemtu necilās drānās un pacienātu ar vienkāršu maltīti, bet tā pavadoņus aizsūtītu uz tavernu.
Kastels, kas šovakar šķita nervozs un kam reizēm patika palepoties ar savu bagātību, saskaitās par Pītera kavēšanos un pikti noprasīja, vai tad viņam pašam tas būšot jādara. Galu galā Pīters negribīgi paklausīja, un Margareta, tēva skubinātaj aizgāja saposties.
Pēc dažām minūtēm Kastels, ģērbies savās greznākajās svētku drānās, priekšnamā sasveicinājās ar d'Agilaru un, tā kā viņi bija divi vien, pavaicāja, kā senjoram vedoties, kārtojot nepatīkamo jautājumu sakarā ar de Ajalas gvarda nogalināšanu.
— Labi un slikti, — d'Agilars atbildēja. — Doktors de Puevla, uz kura palīdzību es cerēju, ir sadusmots atstājis Londonu, paziņodams, ka Anglijas galmā neesot vietas diviem Spānijas sūtņiem. Tādēļ man galu galā bija jāgriežas pie paša de Ajalas. Es divas reizes runāju ar šo augsto garīdznieku par viņa nelietīgā kalpotāja pelnīto nāvi, un ar lielām pūlēm — jo de Ajala šādos kautiņos ir zaudējis jau vairākus vīrus un uzskata to par sava goda aizskaršanu — man izdevās panākt, ka viņš pieņēma piecdesmit zelta angelus, ko, protams, teicās nodot mirušā ģimenei, un izsniedza kvīti. Te tā ir, — d'Agilars pasniedza Kastelam papīru, ko tas vērīgi izlasīja.
Tajā bija teikts, ka Spānijas sūtņa kalpotāja Endrjū Fersona piederīgie saņēmuši piecdesmit angelu no Pītera Brouma, kurš minēto Endrjū nogalinājis kautiņā, un ka sūtnis apsolās minēto Pīteru nenodot tiesai, ne arī kā citādi vajāt sakarā ar slepkavību, ko tas izdarījis.
— Bet nauda taču nav samaksāta, — Kastels sacīja.
— Bez šaubām, ir. Es to samaksāju. De Ajala pret solījumiem vien kvītis nedod.
— Pateicos par jūsu laipnību, senjor! Iekams atstāsiet manu māju, jūs saņemsiet šo zeltu. Ne katrs būtu tā uzticējies svešam cilvēkam.
D'Agilars atmeta ar roku.
— Nav ko runāt par tādiem sīkumiem! Es būtu jūs lūdzis to pieņemt kā manas cieņas apliecinājumu jūsu ģimenei, bet baidos, ka tas varētu apvainot tik bagātu cilvēku kā jūs. Taču man ir vēl kas jums sakāms. Jūsu radiniekam Pīteram joprojām draud nepatikšanas. De Ajala viņam piedod, bet ir taču vēl Anglijas karalis, kura likumu viņš pārkāpis. Redziet, es šodien biju pie karaļa, kurš, starp citu, jūs uzskata par cienījamu vīru. Viņš vienmēr domājis, ka vienīgi ebrejs varot būt tik bagāts, bet jūs neesot ebrejs; viņš licis ievākt ziņas, un tās liecinot, ka jūs esot krietns baznīcas dēls, — d'Agilars apklusa un pavērās Kastelā.
— Baidos, ka viņa žēlastība pārspīlē manu bagātību, tā nemaz tik liela nav, — Kastels vēsi atbildēja, neievērodams pārējo spānieša runāto. — Bet ko teica viņa žēlastība?
— Es parādīju karalim de Ajalas kvīti, un viņš sacīja: ja viņa ekselence esot apmierināts, tad arī viņš likšoties mierā un no savas puses nekādu izmeklēšanu neierosināšot. Bet karalis vēlēja man pateikt jums un Pīteram Broumam, ka gadījumā, ja jaunais cilvēks vēlreiz sacelšot nemieru viņa pilsētas ielās, lai kāds tam būtu iemesls, it īpaši, ja notikšot sadursme starp angļiem un spāniešiem, viņš tūlīt likšot Pīteru pakārt — ar tiesas spriedumu vai bez tā. To karalis pateica ļoti dusmīgi, jo viņa augstība patlaban nepavisam nevēlas kaut jel ar mazāko nieku sabojāt Anglijas un Spānijas attiecības.
— Tas ir slikti, — Kastels sacīja, — jo nupat šorīt gandrīz iznāca tāda sadursme. — Un viņš izstāstīja d'Agilaram, ka divi spānieši negaidot uzklupuši Pīteram un vienu no tiem kalps ar akmeni notriecis gar zemi.
To dzirdēdams, d'Agilars bažīgi nogrozīja galvu.
— Tieši no tās puses draud vislielākās briesmas! — viņš iesaucās. — Es uzzināju no saviem ļaudīm, kas allaž man visu pastāsta, ka de Ajalas gvardi — un viņu ir vairāk nekā divdesmit — zvērējuši pie Seviljas svētās jaunavas pirms aizbraukšanas no šīs zemes likt jūsu radiniekam samaksāt ar asinīm par Endrjū Fer- sona nāvi, kurš, kaut arī pēc tautības skots, bija viņu virsnieks un visu iemīļots drosminieks. Ja šie vīri Pīteram uzbruks — un viņi to darīs —, tad katrā ziņā notiks cīniņš, jo Pīters prot labi cilāt zobenu. Un, ja notiks cīniņš, kaut arī Pīters un angļi tajā gūtu virsroku, kas ir visai iespējams, viņu neizbēgami pakārs, jo pats karalis tā ir noteicis.
— Pirms aizbraukšanas no šejienes, jūs sacījāt? Kad tad viņi dosies projām?
— De Ajala ar saviem ļaudīm aizbrauks mēneša laikā, jo otrs sūtnis — doktors de Puevla — ilgāk viņu te necietīs. No lauku mājas, kur de Puevla patlaban uzturas, viņš atrakstījis, ka vienam no viņiem jāpazūd.
— Tad, man šķiet, senjor, vislabāk būtu, ja Pīters uz mēnesi aizceļotu no Londonas.
— Draugs Kastei, jūs esat gudrs vīrs. Arī es domāju tāpat un dodu jums padomu tūlīt pat to nokārtot. Csst! Tur nāk cienītā lēdija, jūsu meita!
Uz platajām ozolkoka kāpnēm, kas savienoja otrā stāva telpas ar priekšnamu, parādījās Margareta ar lampu rokā. Pār viņu lija spoža gaisma, bet abi vīrieši atradās ēnā. Margaretai mugurā bija dziļi dekoltēts tumši sarkana samta tērps, ņiebura daļā izšūts ar matētu zīdu, kas jo vairāk izcēla viņas daiļi veidotā kakla un krūšu žilbinošo baltumu. Ap kaklu blāvi vizēja lielu pērļu virkne, un galvu sedza ar sīkākām pērlēm nokaisīts zelta tīkls, no kura lejup mirdzošiem viļņiem krita kuplie, tumši kastaņbrūnie mati, kas sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem. Margareta bija paklausījusi tēvam un jo krāšņi izgreznojusies, taču nevis viesa dēļ, bet gan vēlēdamās patikt savam saderinātajam līgavainim. Patlaban viņa izskatījās tik daiļa, ka d'Agilaram, kaislīgam skaistuma pielūdzējam, viņu ieraugot, pārskrēja trīsas un aizrāvās elpa.