— Zvēru pie vienpadsmit tūkstoš šķīstām jaunavām, — viņš iesaucās, — jūsu meita ir daiļāka nekā tās visas kopā! Viņai vajadzētu tikt kronētai par karalieni un savaldzināt pasauli.
— Nē, nē, senjor! — steigšus iebilda Kastels. — Lai viņa paliek pazemīga un godīga un valdzina savu vīru.
— Arī es tā teiktu, ja būtu šā vīra vietā, — d'Agilars nomurmināja, tad paspēra pāris soļu uz priekšu un paklanījās, sveicinādams Margaretu.
Tagad gaisma no sudraba lampas, ko M.argareta turēja augstu paceltu, krita pār viņiem abiem. D'Agilars un Margareta šķita ļoti saderīgs pāris. Abi bija slaida auguma, skaisti un stalti, abiem piemita cēla iznesība, kas raksturīga cilvēkiem ar senām asinīm (vai gan ir vēl vecākas asinis nekā tās, kas rit ebrejos un austrumniekos?), abiem bija apvaldītas, graciozas kustības, pievilcīgas balsis un pašcieņas pilna valoda. Kastels to ievēroja un pēkšņi izbijās, pats nezinādams, no kā.
Arī Pīters, kas, nevēlēdamies greznoties spānieša priekšā, bija ģērbies savās pelēkajās ikdienas drānās un šai brīdī ienāca pa sāndurvīm, to ievēroja un ar mīlētāja instinktu tūlīt aptvēra, ka šis majestātiskais ārzemnieks ir sāncensis un ienaidnieks. Taču viņš nenobijās, viņš bija tikai greizsirdīgs un sadusmots. Tik tiešām, Pīteram vislabāk būtu paticis, ja šis spānietis- tagad iesistu viņam pa seju, lai tad piecās minūtēs izšķirtos, kurš no viņiem ir pārāks. Pīters juta, ka tik un tā reiz tam jānotiek, un būtu bijis ļoti laimīgs, ja tas notiktu jau pašā sākumā, jo tādējādi vienam no viņiem daudz kas taptu aiztaupīts. Tad viņš atcerējās, ka ir apsolījis neatklāt savas attiecības ar Margaretu, un, pienācis klāt, mierīgi, bet vēsi sasveicinājās ar d'Agilaru, pie viena pavēstīdams, ka viņa zirgi novietoti stallī un pavadoņi aprūpēti.
Spānietis ļoti sirsnīgi Pīteram pateicās, un viņi devās uz halli, lai sēstos pie vakariņām. Tā visiem četriem bija dīvaina maltīte, kaut gan ārēji pietiekami omulīga. Aizmirsis savas bažas, Kastels krietni iedzēra un sāka runāt par daudzajām pārmaiņām, ko savā mūžā pieredzējis, par karaļu kāpšanu tronī un krišanu. D'Agilars savukārt stāstīja par Spānijas kariem un politiku, jo pirmajos pats bija ne reizi vien piedalījies un par otro zināja katru tās pavērsienu. Tūlīt kļuva skaidrs, ka viņš pieder pie cilvēkiem, kas apgrozās galmos un bauda ministru un karaļu labvēlību. Margareta, būdama attapīga un kārodama uzzināt, kas notiek lielajā pasaulē ārpus Holbornas un Londonas pilsētas, uzdeva viesim jautājumus un, starp citu, centās izdibināt, kādi īstenībā ir Ferdinands, Aragonas karalis, un viņa sieva, slavenā karaliene Isabella.
— Es pateikšu jums dažos vārdos, senjora. Ferdinands ir visgodkārīgākais cilvēks Eiropā un nevairās arī viltus, ja tas kalpo viņa nolūkiem. Viņš dzīvo tikai sev un savam labumam — tas ir, naudai un varai. Tie ir viņa dievi, jo īstas ticības viņam nav. Viņš nav gudrs, bet, būdams ļoti izmanīgs, gūs panākumus un padarīs slavenu savu vārdu.
— Nepievilcīga aina, — sacīja Margareta. — Un viņa karaliene?
— Isabella, — d'Agilars atbildēja, — ir dižena sieviete, kas zina, kā izmantot sava laika noskaņojumu, lai sasniegtu savus mērķus. Pasaulei viņa rāda maigu sirdi, bet aiz tās slēpjas dzelžaina apņēmība.
— Kādi ir šie mērķi? — Mar.gareta atkal jautāja.
— Dabūt visu Spāniju savā valdīšanā; pilnīgi satriekt maurus un paņemt viņu teritorijas; panākt, lai kristīgā baznīca triumfētu visā pasaulē; iznīdēt ķecerību; atgriezt vai iznīcināt ebrejus, — viņš lēnām piebilda, un Pīters redzēja, ka, izrunājot šos vārdus, spānieša acis iepletās un iezibējās kā čūskai, — atdot viņu miesas šķīstītājām liesmām un viņu lielās bagātības savākt savos mantu kambaros, tādējādi izpelnoties ticīgo slavinājumus zemes virsū un troni debesīs.
Uz mirkli iestājās klusums, tad Margareta drosmīgi sacīja:
— Ja debesu troņi tiek būvēti no cilvēku asinīm un asarām, tad es gribētu zināt, no kā gan tos taisa ellē! — Un, nenogaidījusi atbildi, viņa piecēlās, pateica, ka esot nogurusi, ar reveransiem atvadījās no d'Agilara, tēva un Pītera .un atstāja halli.
Kad Margareta bija aizgājusi, sarunas apsīka, un drīz vien d'Agilars lūdza pateikt viņa pavadoņiem, lai sagatavo zirgus, un arī devās projām. Atvadoties viņš sacīja:
— Draugs Kastei, pastāstiet manas vēstis savam krietnajam radiniekam. Jūsu visu labā es lūdzu, lai viņš noliec galvu nenovēršamā priekšā un tādējādi patur to uz pleciem.
— Ko viņš ar to domāja? — jautāja Pīters, kad zirgu pakavu dipoņa bija izgaisusi tālumā.
Kastels izstāstīja Pīteram savu sarunu ar d'Agilaru pirms vakariņām, parādīja de Ajalas kvīti un sapīkušā balsī piebilda:
— Es aizmirsu viņam atdot to zeltu. Rīt noteikti jāaizsūta.
— Nebaidieties, viņš pats pēc tā atnāks, — Pīters vēsi atteica. — Bet, ja notiktu mana griba, es, par spīti spāniešu zobeniem un karaļa Henrija cilpai, tomēr paliktu šeit.
— Tu nedrīksti tā rīkoties, — Kastels ļoti nopietni sacīja. — Manis un Margaretas dēļ, ja arī ne pats sevis dēļ. Vai tu gribi manu meitu padarīt par atraitni, pirms viņa kļuvusi sieva? Paklausies: es vēlos, lai tu dodies uz Eseksu un pārņem sava tēva īpašumus Dedemas ielejā, kā arī parūpējies par vecās pils restaurēšanu, jo, stāsta, tā esot pagalam nolaista. Kad šie spānieši būs projām, tu varēsi atgriezties un tūlīt pat salaulāties ar Margaretu, teiksim, pēc viena mēneša.
— Vai jūs ar Margaretu mani nepavadīsiet uz Dedemu?
Kastels papurināja galvu.
— Tas nav iespējams. Man jāpabeidz kārtot savus darījumus, un Margareta viena nevar doties tev līdz. Pie tam viņai pagaidām tur nav kur apmesties. Es viņu paturēšu šeit, kamēr tu atgriezīsies.
— Jā, ser, bet vai jūs spēsiet viņu nosargāt? Spāniešu viltīgie vārdi dažreiz ir bīstamāki par viņu zobeniem.
— Es domāju, ka Margaretai ir labas zāles pret visām viltībām, — viņas tēvs, mazliet pasmaidīdams, noteica un atstāja Pīteru vienu.
Nākamajā rītā, kad Kastels pavēstīja Margaretai, ka viņas saderinātajam jau tās pašas dienas vakarā jāatstāj Londona, — Pīters pats neņēmās to pateikt —, viņa ar asarām acīs centās pierunāt tēvu nesūtīt Pīteru tik tālu vai arī doties projām visiem kopā. Pacietīgi un maigi viņš skaidroja meitai, ka patlaban visiem aizceļot nav iespējams un ka Pīteram, ja viņš tūlīt to nedarīs, draud nāves briesmas, taču šī šķiršanās nebūs ilga — jāpagaida tikai vienu mēnesi, kamēr spānieši aizbrauks; pēc tam viņi varēs apprecēties un dzīvot mierā un drošībā.
Galu galā Margareta saprata, ka tā tiešām būs visprātīgāk, un piekrita, bet neizsakāmi skumja bija šī diena un grūtsirdīga viņu šķiršanās. Eseksa nebija tālu, un pārņemt savā ziņā zemes, ko Pīters vēl pirms divām dienām uzskatīja par zaudētām uz visiem laikiem, bija gluži patīkams uzdevums, pie tam Kastela solījums, ka jau pēc mēneša viņš varēs atgriezties un stāties ar Margaretu likumīgā laulībā, mirdzēja priekšā kā cerību zvaigzne. Tomēr viņi abi bija gaužām nobēdājušies, un šī zvaigzne tiem šķita ļoti tālu.
Margareta baiļojās, ka Pīteram ceļā var uzglūnēt, bet viņš par to tikai pasmējās: tēvs sūtot viņam līdz sešus spēcīgus vīrus un ar tādiem pavadoņiem no spāniešiem neesot ko baidīties. Pīters savukārt bija nobažījies, ka viņa prombūtnes laikā d'Agilars mēģinās iekarot Margaretas simpātijas. Nu pasmējās viņa un sacīja, ka viņas sirds piederot vienīgi Pīteram un tajā neesot vietas ne d'Agilaram, ne kādam citam. Un vēl piebilda, ka Anglija esot brīva zeme, kurā sievietes, kas neatrodoties tiešā karaļa aizbildniecībā, bez viņu pašu piekrišanas neviens nekur nevarot aizvest. Tā nu šķita, ka viņiem ne no kā nebūtu jābaidās, izņemot nejaušu likteņa rotaļu ar dzīvību un nāvi. Un tomēr viņus māca bailes.