— Mans dārgais, — Margareta, brīdi padomājusi, sacīja Pīte- ram, — mūsu ceļš izskatās taisns un viegls, bet tajā var būt bīstamas bedres, ko mēs nespējam paredzēt. Tādēļ zvēri man: lai notiktu kas notikdams, lai ko tev stāstītu, tu nekad nešaubīsies par mani, tāpat kā es nekad nešaubīšos par tevi. Ja, piemēram, tev teiktu, ka esmu tevi pametusi un apprecējusies ar citu, netici tam! Pat ja tas būtu uzrakstīts ar manu roku vai arī tev liktos, ka dzirdi mani pašu to sakām, tomēr netici!
— Kā tad tādi brīnumi var notikt? — Pīters bažīgi vaicāja.
— Es nedomāju, ka tā būs, es tikai iztēlojos visļaunāko pārbaudījumu, kas var mūs piemeklēt. Līdz šim mana dzīve ir bijusi mierīga un saulaina kā vasaras diena, bet kas zina, kad var sacelties ziemas vētras. Es bieži esmu domājusi, ka man droši vien būs lemts piedzīvot arī vējus, lietus un zibeņus. Atceries, mans tēvs ir ebrejs, bet ebrejus un viņu bērnus dažkārt piemeklē briesmīgs liktenis. Vienas stundas laikā visa mūsu bagātība var zust, un var notikt tā, ka tu mani atradīsi cietumā vai skrandās tērpušos lūdzam maizes kumosu. Vai tu dosi šo zvērestu? — Un Margareta pacēla zelta krucifiksu, kas ķēdītē karājās uz viņas krūtīm.
— Jā, es zvēru pie šā svētā simbola un tavām lūpām! — Pīters sacīja un, noskūpstījis vispirms krustu, tad Margaretu, vaicāja: — Vai lai es prasu tādu pašu zvērestu no tevis?
Viņa pasmējās.
— Ja vēlies, taču tas nav vajadzīgs. Es pārāk labi tevi pazīstu, Pīter, un domāju, ka tava sirds mūžam piederēs man, pat ja es nomirtu un tu apprecētu citu. Taču vīrieši paliek vīrieši, un sievietes ir viltīgas, tāpēc zvēru tev: ja arī tev gadītos paklupt un tas nāktu man zināms, es centīšos tevi pārlieku bargi nenosodīt. — Un Margareta atkal pasmējās, būdama droši pārliecināta, ka ir vienīgā valdniece pār šā vīra dvēseli un miesu.
— Pateicos tev! — Pīters sacīja. — Es savukārt centīšos turēties stingri uz kājām, un, ja tev tiktu stāstīts par mani kas slikts, lūdzama, nesteidzies tam noticēt!
Tad, aizmirsuši savas šaubas un bažas, viņi sāka runāt par kāzām, kas bija noliktas tieši pēc mēneša no šīs dienas, un par to, kā laimīgi dzīvos Dedemas ielejā. Margareta, kas bērnībā bija ciemojusies Pītera tēva muižā un labi atcerējās veco pili — viņu nākamo mājvietu —, deva Pīteram visādus norādījumus par tās atjaunošanu, istabu apdari un mēbelēm. Tā kā naudas bija atliku likām, viņi varēja savu mājokli iekārtot, cik grezni vien vēlējās, un Margareta solījās nosūtīt uz turieni visu vajadzīgo, tiklīdz Pīters būs ticis galā ar priekšdarbiem.
Tā aizritēja stunda pēc stundas, līdz beidzot pienāca vakars.
Viņi visi trīs vēl pēdējo reizi kopīgi ieturēja maltīti, jo bija nolemts, ka Pīters dosies ceļā tikai tad, kad uzlēks mēness, lai nakts klusumā varētu aizjāt neviena nepamanīts. Tās bija skumjas vakariņas, un, kaut gan viņi visi izlikās dūšīgi mielojamies, ēsts tika maz. Drīz vien zirgi jau bija apsegloti. Margareta piesprādzēja Pīteram zobenu, uzlika viņam uz pleciem apmetni, un viņš, paspiedis roku Kastelam un piekodinājis modri sargāt abu kopējo dārgumu, neteikdams vairāk ne vārda, ar skūpstu atvadījās no Margaretas un devās prom.
Paņēmusi rokā sudraba lampu, viņa sekoja Pīteram priekšnamā. Pie ārdurvīm viņš atskatījās un redzēja mīļoto noraugāmies viņam pakaļ ar plaši ieplestām acīm un saspringtu, nobālušu seju. Sīs klusās sāpes gandrīz iedragāja Pītera apņemšanos, viņš gandrīz jau bija gatavs palikt. Tad viņš atģidās un izgāja laukā.
Kādu brīdi Margareta vēl palika tā stāvam, kamēr zirgu pakavu klaboņa noklusa tālumā. Tad viņa pagriezās un sacīja:
— Tēvs, es nezinu, kā to izskaidrot, bet man ir tāda sajūta, ka mana un Pītera atkalredzēšanās notiks kaut kur tālu, jā, kaut kur tālu vētrainā jūrā … bet, kas tā par jūru, es nezinu. — Un, nenogaidījusi atbildi, viņa devās augšup pa kāpnēm uz savu istabu, kur deva vaļu asarām, līdz beidzot aizmiga.
Kastels pavadīja meitu ar skatienu un pie sevis nomurmināja:
— Ak dievs, kaut viņai nepiemistu paredzēšanas spējas kā tik daudziem no mūsu tautas! Bet kāpēc arī mana paša sirds ir tik smaga? Nu, lai kā, es esmu darījis viņas un Pītera labā visu, kas bija manos spēkos, un par savu likteni es neraizējos.
VII nodaļa
VĒSTIS NO SPĀNIJAS
Pīters Broums bija ļoti kluss cilvēks, kura balsi mājās dzirdēja visai reti, un tomēr vecais, lielais nams Holbornā bez viņa šķita dīvaini pārvērties un tukšs. Pat skaistā Betija, ar kuru Pīters nebija diezcik labās attiecībās, jo nevarēja ciest daudzas viņas īpašības, ļoti izjuta viņa prombūtni un žēlojās par to savai māsīcai, kas atbildēja tikai ar nopūtu. Sirds dziļumos Betija reizē baidījās no Pītera un respektēja viņu. Biedēja meiču viņa vērīgās acis un dzēlīgie vārdi, kas allaž bija patiesi, bet respektu iedvesa Pītera rakstura godīgums un tiešums, it īpaši attiecībā pret sieviešu dzimumu.
Kā jau tika pieminēts, toreiz, kad Pīters tikko sāka dzīvot Kastela namā, Betija, nospriedusi, ka dižciltīgais jauneklis būtu viņai īsti piemērots vīrs, bija mēģinājusi iekarot viņa labvēlību. Kad Pīters it kā nelikās to manām, Betija savas simpātijas izrādīja arvien atklātāk. Kā tas beidzās, to zināja tikai viņi abi, taču rezultāts bija tāds, ka Betija ļoti saskaitās uz Pīteru un saviem draugiem stāstīja, ka viņš esot nejūtīgs lamzaks, kam prātā vienīgi darbs un peļņa. Sī aizraušanās bija īslaicīga, un Betija, jaunu piedzīvojumu vilināta, drīz vien to aizmirsa, taču respekts palika. Pie tam pāris gadījumos, kad viņai tās pašas patikšanas kāres dēļ iznāca sirdsēsti, Pīters izturējās pret viņu kā labs draugs, kura vislabākā īpašība bija prasme klusēt. Tādēļ Betijai gribējās, kaut Pīters atkal būtu tepat tuvumā, it īpaši pašreiz, kad viņu bija pārņēmis kaut kas vairāk nekā tikai godkāre un vēlēšanās izklaidēties un viņa jutās zaudējusi pamatu zem kājām un ierauta dziļos, nezināmos ūdeņos.
Arī tirgotavas ļaudīm un kalpotājiem Pītera ļoti pietrūka, jo parasti viņš izšķīra visus strīda jautājumus un, kad kādam atgadījās nepatikšanas, ja vien to iemesls nebija paša negodīga rīcība, visiem spēkiem centās palīdzēt. Taču visvairāk Pītera prombūtni izjuta Džons Kastels. Līdz šim viņš nemaz nebija īsti apjautis, cik drošs balsts Pīters viņam kļuvis gan veikala lietās, gan kā draugs. Bet Margaretai dzīve bez Pītera šķita viena vienīga gara, nebeidzama nakts.
Sādā atmosfērā jebkura pārmaiņa mājās bija patīkams notikums, un Margareta, par spīti savām antipātijām pret spānieti, jutās pat mazliet iepriecināta, kad kādu rītu Betija pateica, ka lords d'Agilars šodien viņu apciemošot un pasniegšot dāvanu.
— Es netīkoju pēc viņa dāvanām, — Margareta vienaldzīgi atteica un tūlīt jautāja: — Bet kā tu to zini, Betij?
Jaunā sieviete nosarka un, galvu atmezdama, atbildēja:
— Kad es vakar gāju apciemot savu veco krustmāti, kas dzīvo pie kuģu piestātnes Vestminsterā, viņš jāja man pretī un uzsauca, ka esot sagatavojis dāvanu tev un arī man.