— Piesargies, Betij, ka tikai viņš pārāk bieži negadās tev ceļā, kad tu ej apciemot savu krustmāti. Sie spānieši neizceļas ar godīgumu, un tas var tev bēdīgi beigties.
— Pateicos, māsīc, par labo padomu, — Betija strupi atteica, — bet es esmu vecāka par tevi un pietiekami pazīstu vīriešus, lai prastu nosargāt savu godu un noturēt viņus pienācīgā attālumā.
— Esmu priecīga to dzirdēt, Betij, taču dažreiz gan man šis attālums ir licies pārāk mazs, — sacīja Margareta un izbeidza šo sarunu, jo viņas domas bija aizņemtas ar citu.
Pēcpusdienā, kad Margareta pastaigājās dārzā, pie viņas, savādi pietvīkusi, pieskrēja Betija un pavēstīja, ka lords d'Agilars gaidot hallē.
— Labi, — atbildēja Margareta, — es iešu turp. Ej un pasaki manam tēvam, lai viņš mums piebiedrojas. Bet kāpēc tu esi tik uztraukta un aizelsusies? — viņa brīnījās.
— Ak! — Betija iesaucās. — Viņš ir atnesis man dāvanu, tik brīnišķīgu dāvanu — neredzēti skaistu mežģīņu mantiju un zeltā kaltu raibas gliemežnīcas spraudi, ar ko to pacelt pāri matiem. Man bija jāpagaida, kamēr viņš parādīja, kā to uzlikt, tāpēc es tā skrēju.
Margareta te neredzēja diezkādas loģikas un lēni noteica:
— Šķiet, būtu bijis prātīgāk, ja tu vispirms būtu skrējusi šurp. Es nesaprotu, kāpēc šis smalkais senjors nes tev dāvanas.
— Bet viņam ir dāvana arī tev, māsīc, tikai viņš neparko nesaka, kāda.
— To nu es pavisam nesaprotu. Ej, pateic manam tēvam, ka senjors d'Agilars viņu gaida.
Iegājusi hallē, Margareta atrada d'Agilaru aplūkojam ar krāsainiem zīmējumiem ilustrēto lūgšanu grāmatu, ko viņa pirmāk bija lasījusi. Tās vienā lappusē teksts bija rakstīts spāņu valodā, bet pretējā — latīņu valodā. D'Agilars ar parasto iznesību viņu sveicināja — Margaretas klātbūtnē spānieša manieres allaž bija cēlas un nevainojami atturīgas — un tūlīt vaicāja:
— Tātad jūs lasāt spāniski, senjora?
— Mazliet. Ne sevišķi veikli.
— Un arī latīniski?
— Arī mazliet. Esmu mācījusies šo valodu. Līdztekus lasot abus tekstus, es cenšos papildināt savas zināšanas kā vienā, tā otrā valodā.
—- Redzu, jūs esat tikpat izglītota, cik daiļa, — viņš galanti paklanījās.
— Pateicos, senjor, taču es nepretendēju ne uz vienu no šīm īpašībām.
— Kādēļ noliegt to, kas ir acīm redzams? — atteica d'Agilars un turpināja: — Jā, gandrīz aizmirsu, es esmu atvedis jums dāvanu, ja vien jums labpatiktos to pieņemt. Pareizāk sakot, esmu atvedis to, kas īstenībā jau pieder jums vai vismaz jūsu tēvam. Man vēlreiz bija saruna ar viņa ekselenci donu de Ajalu, un es viņu pārliecināju, ka piecdesmit zelta angelu ir pārāk augsta maksa par to beigto nelieli, taču naudu dot man atpakaļ viņš negribēja, jo no zelta nekad nemēdz šķirties. Un tomēr kaut ko es no viņa dabūju — tas stāv jūsu durvju priekšā. Tas ir spāņu jājam- zirgs, tīrasinlgs mauritānietis, kura senči pirms simtiem gadu atvesti no Austrumiem. De Ajalam tas vairs nav vajadzīgs, jo viņš atgriezīsies Spānijā, un šis zirgs ir apmācīts nest seglos dāmu.
Margareta nezināja, ko atbildēt, bet, par laimi, šajā brīdī parādījās viņas tēvs. D'Agilars atkārtoja Kastelam tikko stāstīto, piebilzdams, ka esot dzirdējis par viņa meitas jājamzirga nelaimīgo klupienu, kas padarījis to nelietojamu.
Kastels negribēja pieņemt šo dāvanu, jo stāstam par de Ajalas piekāpšanos viņš neticēja. Taču d'Agilars sacīja, ka tādā gadījumā viņam šis zirgs būšot jāpārdod un saņemtā nauda jāatdod Kastelam, jo viņam tā nepiederot. Tā nu Margaretas tēvam nekas cits neatlika kā pateikties spānietim meitas un savā vārdā, un viņi devās apskatīt zirgu, kas bija jau ievests staļļa aplokā.
No pirmā skatiena Kastels saprata, ka tas ir ļoti vērtīgs radījums — ar spodri baltu spalvu, garu, zemu ķermeni, mazu galvu, maigām acīm, apaļiem nagiem, plīvojošām krēpēm un asti, patiešām karalienes cienīgs zirgs. Viņš atkal jutās samulsis, būdams pārliecināts, ka šis dārgais dzīvnieks nav atdots d'Agilaram kā atlaide, jo tirgū par to noteikti varētu dabūt vairāk nekā piecdesmit angelu. Pie tam zirgam mugurā bija sieviešu segli un galvā iemaukti no skaisti izstrādātas sarkanas Kordovas ādas, bet laužņi un seglu kāpšļi kaldināti no tīra sudraba. Taču d'Agilars tikai smaidīja un zvērēja, ka viņš to patiešām dabūjis no de Ajalas, tā ka vairāk neko iebilst nevarēja. Arī Margaretai, kas ilgojās pēc izjādes, zirgs tik ļoti patika, ka viņa aizmirsa savas šaubas un mēģināja noticēt spānieša vārdiem. Viņa glaudīja skaisto dzīvnieku un nespēja noslēpt savu prieku. D'Agilars, to vērodams, sacīja:
— Kā atmaksu par veikto darījumu es gribētu lūgt tikai vienu — atļauju redzēt jūs pirmoreiz uzkāpjam šā zirga mugurā. Jūs man stāstījāt, ka mēdzot kopā ar tēvu no rītiem doties izjādē. Vai es drīkstētu, ser, — viņš pievērsās Kastelam, — piebiedroties jums rīt pirms brokastīm, teiksim, pulksten septiņos? Tad es pamācītu cienīto lēdiju, jūsu meitu, kā apieties ar šās sugas zirgu, jo tam ir savas īpatnības.
— Ja vēlaties, lūdzu … ja tikai būs labs laiks, — atbildēja Kastels, jo lūgums bija izteikts tik pieklājīgā formā," ka grūti nācās atteikt.
D'Agilars paklanījas, un viņi atkal iegaja maja, runadami par citam lietam. Kad viņi bija atgriezušies hallē, spānietis jautaja, vai viņu radinieks Pīters laimīgi nonācis galā, un piebilda:
— Lūdzu, nesakiet man, kur viņš atrodas, lai es varētu droši likt roku uz sirds un zvērēt ikvienam, kas par to interesētos, un īpaši tiem puišiem, kuri joprojām viņu meklē, ka nezinu, kur viņš paslēpies.
Kastels atbildēja, ka viss kārtībā, jo nupat pirms dažām minūtēm viņš saņēmis no Pītera vēstuli, kurā tas ziņojot, ka sveiks un vesels sasniedzis savu cejamērķi. Sī vēsts Margaretai bija jaunums, un viņa spēji pacēla skatienu, bet tad, atcerējusies savu solījumu, nomurmināja, ka priecājoties to dzirdēt, jo ceļi neesot diezcik droši, un vienaldzīgi sāka runāt par ko citu. D'Agilars piebilda, ka arī viņu šī vēsts iepriecinot, un piecēlies atvadījās «līdz septiņiem rīt no rīta».
Kad spānietis bija aizgājis, Kastels iedeva Margaretai Pītera noteiktajā, stāvajā rokrakstā viņai adresētu vēstuli. Viņa to kāri izlasīja. Vēstule sākās un beidzās ar mīļiem vārdiem, bet, tāpat kā Pītera valoda, bija īsa un lietišķa. Viņš tikai pavēstīja, ka paveicis savu ceļojumu bez jebkādiem starpgadījumiem un esot laimīgs atkal atrasties vecajā mājā, kur piedzimis, un redzēt ap sevi pazīstamus laukus un sejas. Jau rīt viņš tikšoties ar amatniekiem un vienošoties par pārbūves un restaurācijas darbiem, kas patiešām ļoti nepieciešami, jo pat aizsarggrāvis esot piesērējis un aizaudzis nezālēm. Vēstule nobeidzās šādi: «Es ļoti neuzticos tam smalkajam spānietim un jūtu greizsirdību, iedomājoties, ka viņš atrodas tavā tuvumā, kamēr es esmu tālu projām. Piesargies no viņa, es brīdinu — piesargies! Lai dievmāte un visi svētie stāv tev klāt! Tavs uzticīgais, patiesi mīlošais saderinātais.»
Margareta uzrakstīja atbildi uz šo vēstuli pirms gulētiešanas, jo Pītera sūtnim vajadzēja doties atpakaļceļā līdz ar rītausmu. Starp citu, viņa Pīteram pastāstīja arī par d'Agilara dāvanu, ko viņa ar tēvu gribot negribot bijuši spiesti pieņemt, un lūdza nebūt greizsirdīgam. Kaut arī dāvana esot jauka, dāvinātājs viņai nemaz nepatīkot, un viņa skaitīt skaitot stundas, nevarēdama vien sagaidīt, kad sirdsmīļotais atgriezīšoties un ņemšot viņu pie sevis.