Bija pagājušas trīs stundas, un sārti rietēja saule. Par spīti pavasarim, Vestminsteras purvainajā zemienē bija vēsi un gaisā jautās sala elpa. Klajumā iepretim banketu zālei, kuras priekšā bija sapulcējušies ieroču nesēji un grūmi ar zirgiem, stāvēja un staigāja daudzi Londonas pilsoņi, pēc pabeigtiem dienas darbiem atnākuši šurp, lai redzētu karali aizjājam garām visā godībā. Sa ļaužu vidū bija kāds vīrietis un dāma skaistas, jaunas sievietes pavadībā, un šī trīs cilvēku grupiņa ar savu izskatu piesaistīja zināmu publikas uzmanību.
Vīrietis, ap gadu trīsdesmit vecs, ģērbies vadmalas drānās, kādas mēdza valkāt tirgotāji, ar dunci pie jostas, augumā pārsniedza sešas pēdas, un arī viņa dāma savā plīvojošajā, kažokādām rotātajā apmetnī izskatījās neparasti stalta. So vīrieti, stingri vērtējot,, nevarēja saukt par skaistu, jo piere viņam bija pārāk augsta un vaibsti parupji, pie tam gludi skūto labo vaigu no deniņiem līdz enerģiskajam zodam šķērsoja zobena cirsta gara, sarkana rēta. Taču viņa skarbā seja pauda vīrišķību un godīgumu, pelēkās acis raudzījās tieši un atklāti. Tā nebija tirgotāja seja, viņš vairāk izskatījās pēc augstas kārtas cilvēka, kas pieradis pie kara nometnēm un kaujām. Viņa stāvs bija labi veidots un vingrs un balss, kad viņš retumis kaut ko pateica, skanēja skaidri un ļoti spēcīgi,, taču neuzbāzīgi un patīkami. Arī pēc runas veida viņš nemaz nelīdzinājās tirgotājam.
Dāmas augumu gandrīz pilnīgi paslēpa garais apmetnis, bet kapuces ietvertā seja, kad viņa pagriezās un to apspīdēja saulrieta gaisma, pārsteidza ar savu neparasto skaistumu, jo no pašas dzimšanas līdz savai nāves dienai Margareta Kastela, ko visi dēvēja par daiļo Margaretu, bija apveltīta ar šo dabas balvu tik bagātīgi kā reti kāda sieviete. Maigais sejas ovāls bija kā gaišs, viegli ietonēts zieds ar daiļi veidotām, sulīgām lūpām un platu, sniegbaltu pieri. Bet visbrīnišķīgākais, kas šo sievieti padarīja nesalīdzināmi pārāku par citām tā laika skaistulēm, bija viņas acis — ne zilas vai pelēkas, kā varētu iedomāties pēc gaišās sejas krāsas, bet melnas, lielas, mirdzošas un maigas kā stirnai, ogļu melnu, izliektu skropstu apēnotas. Sīs tumšās, starojošās acis, kas tik ļoti kontrastēja ar ziloņkaula pieri un viegli sārtajiem vaigiem, atstāja dīvainu, gandrīz satriecošu iespaidu. Tās piesaistīja ikviena cilvēka skatienu un neļāva atrauties, it kā viņš piepeši būtu ieraudzījis rozes ziedu starp sniegiem vai mirdzošu rīta zvaigzni pirmsausmas dūmakā. Kaut arī šīs acis bija maigas un biklas, sastaptais cilvēks, ja tas bija vīrietis zem piecdesmit gadiem, ilgi nespēja tās aizmirstf sevišķi vēl tad, ja viņam laimējās redzēt, cik lieliski tās saderas ar kastaņbrūnajiem, tumši vizošajiem matiem, kas apvija pieri un līganām cirtām krita pāri gleznajiem pleciem līdz slaidajam viduklim.
Pīters Broums — tā sauca šo vīrieti — mazliet bažīgi paraudzījās pūlī, tad pievērsās Margaretai un savā skanīgajā balsī sacīja:
— Te ir rupju ļaužu pūlis, vai jūs domājat, ka jums te vajadzētu uzkavēties? Jūsu tēvs var par to sadusmoties, māsīc.
Te būtu vietā paskaidrot, ka patiesībā Pīters Margaretai bija nevis brālēns, bet gan pavisam attāls radinieks pa viņas mātes līniju-. Tomēr viņi viens otru sauca par brālēnu un māsīcu, jo tāda uzruna ir ļoti ērta un var nozīmēt daudz vai neko.
— Ak, kāpēc gan ne? — atteica Margareta savā samtainajā, paklusajā balsī, kurā ieskanējās kaut kas svešzemniecisks, maigs un glāsains kā dienvidu nakts vēja elpa. — Kopā ar jums, brālēn, — viņa uzmeta atzinīgu skatienu Pītera spēcīgajam, kareivīgajam stāvam, — man nav jābaidās pat no visrupjākajiem cilvēkiem, un man ļoti gribas redzēt karali tuvumā, tāpat arī Betijai. Vai ne, Betij? — viņa pievērsās savai pavadonei.
Betija Dīna arī bija Margaretas māsīca, bet Pīteram Broumam viņa iznāca vēl tālāka radiniece nekā Margareta. Viņa bija dzimusi dižciltīgā dzimtā, bet viņas tēvs, uzdzīvotājs un izvirtulis, bija padarījis nelaimīgu viņas māti un, tāpat kā tā, agri nomiris, atstādams Betiju Margaretas mātes aizgādībā. Tā bija pieņēmusi bārenīti savā mājā un uzaudzinājusi. Sī Betija savā veidā izcēlās gan ar izskatu, gan raksturu. Viņa bija skaista, ar lielisku augumu, spēcīga, platām, zilām, spriganām acīm un apaļīgām, sārtām lūpām, valodā jestra un sparīga. Kaut gan Betijai ļoti patika vīriešu sabiedrība un vēl vairāk to pievērstā uzmanība, jo meiča bija romantiski noskaņota un iedomīga, tomēr divdesmit piecu gadu vecumā viņa vēl bija godīga jaunava un prata savus pielūdzējus noturēt pienācīgā attālumā, kā to varēja apliecināt ne viens vien no viņiem. Par spīti necilajam stāvoklim, Betija sirds dziļumos ļoti lepojās ar savu izcelšanos un, godkāres urdīta, karsti vēlējās ar izdevīgām precībām atkal pacelties augstmaņu kārtā, no kuras tēva vieglprātība bija viņu izstūmusi. Nabadzīgai jaunavai, kas kalpoja radinieku namā, tas nebija viegli izdarāms.
Tffču savu māsīcu Margaretu viņa mīlēja un dievināja kā nevienu citu šai pasaulē, bet pret Pīteru juta simpātijas un cieņu, varbūt jo lielāku tādēļ, ka nekādi nebija varējusi — lai arī, aizskarta patmīlībā, visādi centusies — savaldzināt viņu ar savu skaisto sejiņu un citiem daiļumiem.
Atbildot Margaretai, viņa iesmējās un sacīja:
— Protams. Mēs tur Holbornā visi esam pārāk aizņemti, un izdevība kaut ko interesantu redzēt gadās tik reti, ka šo es gan negribētu palaist garām. Taču masters Pīters ir ļoti gudrs, un man pieteikts allaž viņam paklausīt. Turklāt drīz kļūs tumšs.
— Labi jau, labi, — Margareta nopūzdamās sacīja un paraustīja plecus. — Tā kā jūs abi esat pret mani, tad varbūt iesim arī. Nākamreiz, kad došos pastaigāties, brālēn Pīter, es izvēlēšos sev laipnāku pavadoni.
Margareta apgriezās un sāka aši spraukties cauri ļaužu drūzmai. Pīters sekoja viņai, bet nepaguva aizturēt, jo jaunā sieviete bija ļoti izveicīga. Redzēdama, ka izlauzt ceļu caur pūli būs grūti,, viņa nogriezās pa labi un iznāca laukumā banketu zāles priekšā, kur savus kungus gaidīja miesassargi un grūmi ar zirgiem. Kādu brīdi Pīters un Betija netika laukā no pūļa, kas saslēdzās aiz viņas, un tā nu Margareta atradās viena pati šo cilvēku vidū. Tie bija Spānijas sūtņa de Ajalas gvardes vīri, slaveni ar savām patvaļī- bām, jo viņi jutās droši, ka viņu kungs tos allaž spēs aizstāvēt. Turklāt šobrīd gandrīz visi viņi bija vairāk vai mazāk piedzērušies.
Viens no tiem — garš, sarkanmatains skots, ko šis garīdznieks un diplomāts bija atvedis sev līdz no Skotijas, kur arī bijis par sūtni, — ieraudzījis savā priekšā jaunu un skaistu sievieti, nolēma viņu tuvāk aplūkot un šai nolūkā ķērās pie rupjas kara viltības. Izlikdamies, ka paklupis, viņš, it kā tvarstot pēc atbalsta, sagrāba Margaretas apmetni un spēji atrāva to vaļā, atsegdams viņas daiļo seju un graciozo stāvu.
— Dūjiņa, puiši, kāda dūjiņa! — viņš kliedza aiz dzēruma piesmakušā balsī. — Tā atlidojusi šurp, lai dāvātu man skūpstu. Un, ar garajām rokām apķēris Margaretu, dzīrās pievilkt sev klāt.
— Pīter! Palīdziet man, Pīter! — kliedza Margareta, nikni cīnīdamās sarkanmatainā skavās.
— Nekliedz, nekliedz, manu skaistulīti — sacīja piedzērušais, skots. — Ja gribi piesaukt svēto, tad Andrejs nemaz nav sliktāks par Pēteri. — Apkārtstāvošie, kas saprata viņa asprātību, sāka smieties, jo šā vīra vārds bija Endrjū.