Nākamajā rītā Margareta piecēlās agri un uzvilka savu jātnieces tērpu, jo diena bija ļoti skaista. Ap pulksten septiņiem ieradās d'Agilars jāšus uz stalta zirga. Tad no staļļa tika izvests baltais mauritānietis, un viņš veikli iecēla Margaretu seglos, pamācīdams, ka pavadu vajag tikai viegli pievilkt un zirgu paskubināt vai apstādināt vienīgi ar vārdiem, nelietojot pātagu un piešus.
Tas patiešām bija lielisks jājamzirgs, maigs kā jērs un paklausīgs, taču ļoti karstasinīgs un ātrs.
D'Agilars savukārt bija patīkams pavadonis, kas prata tērzēt gan nopietni, gan jautri, tā ka beidzot pat Kastels aizmirsa savas drūmās domas un jutās gluži priecīgs, kad viņi, palaiduši zirgus vieglos rikšos, spirgtajā pavasara rītā šķērsoja tīreli, paugurus un birztalas, klausīdamies putnu dziesmās un vērodami zemniekus strādājam tīrumos.
Sis kopīgais izjājiens bija pirmais, bet ne pēdējais. D'Agilars allaž — pat tad, ja izjāde nenotika parastajā laikā, — zināja, kurā stundā Kastels ar meitu sēžas seglos, un, lūgts vai nelūgts, piebiedrojās viņiem vai kaut kur tos sagaidīja ar tādu atbruņojošu laipnību, ka nebija iespējams noraidīt viņa sabiedrību. Kastels un Margareta bija neizpratnē, kā šim cilvēkam var būt tik labi zināmas viņu gaitas, ieskaitot pat virzienu, kurā nodomāts jāt, un nosprieda, ka laikam viņš to izdibina no grūmiem, kaut gan tie bija nobrīdināti nekā nestāstīt un vienmēr noliedza, ka būtu runājuši ar spānieti. Ka to varētu pastāstīt Betija un viņai vispār būtu tāda izdevība, tas Kastelam un Margaretai nekad neienāca prātā. No rīta sastopot d'Agilaru, viņiem nebija ne jausmas par Betijas pastaigām kopā ar spānieti iepriekšējā vakarā, kad visi domāja, ka viņa ir baznīcā vai šuj, vai arī aizgājusi apciemot savu krustmāti pie Vestminsteras piestātnes. Bet muļķa meičai bija savi iemesli par šīm pastaigām nebilst ne vārda.
Sājos kopīgajos izjājienos d'Agilars, joprojām izturēdamies pret Margaretu ļoti pieklājīgi un ar cieņu, kļuva arvien atklātāks un intīmāks. Viņš stāstīja Margaretai dažādas patiesas vai izdomātas epizodes no savaš dzīves, kas šķita bijusi visai neparasta un piedzīvojumiem bagāta, lika arī manīt, ka pēc izcelšanās pieder pie ļoti augstas kārtas, bet nedrīkst savas tiesības pieprasīt, un ka viņam ir tālejoši mērķi. D'Agilars runāja arī par savu vientulību un ilgām atrast radniecīgu sirdi, kura spētu to izkliedēt un ar kuru viņš varētu dalīties savā bagātībā, stāvoklī un cerībās. Un visu laiku spānieša tumšās acis cieši raudzījās Margaretā, it kā teikdamas: «Sirds, ko es meklēju, ir tāda kā jūsējā.»
Galu galā Margaretu nobiedēja kāds nočukstēts vārds vai pieskāriens, un, tā kā ārpus mājas nebija iespējams no d'Agilara izvairīties, viņa nolēma atteikties no tik iemīļotajiem izjājieniem, kamēr atgriezīsies Pīters. Viņa paziņoja, ka ir sasitusi celi, tādēļ tai grūti nosēdēt seglos, un skaistā spāniešu ķēve stāvēja stallī dīkā, vai šad tad ar to izjāja tikai grūms.
.Tā dažas dienas viņa bija brīva no d'Agilara sabiedrības un pavadīja laiku, lasīdama, strādādama vai rakstīdama garas vēstules Pīteram, kurš rosīgi rīkojās pa Dedemas muižu un sūtīja viņai na turienes daudz kārtojamu uzdevumu.
Kādu pēcpusdienu Kastels sēdēja savā kantorī, atšifrēdams vēstules, ko tikko bija saņēmis. Iepriekšējā naktī viņa labākais kuģis, kas varēja uzņemt vairāk nekā divsimt tonnu kravas un saucās meitas vārdā par «Margaretu», bija laimīgi paveicis reisu no Spānijas un iebraucis Temzas grīvā. Šovakar līdz ar paisumu tam vajadzēja ierasties savā enkurvietā Greivsendā, un Kastels bija nodomājis tur to sagaidīt, lai pats būtu klāt pie izkraušanas. Tas bija viņa pēdējais vēl nepārdotais kuģis, un Kastels gribēja to tūlīt atkal piekraut ar precēm, apgādāt ar pārtiku un sūtīt atpakaļ uz Seviljas ostu, kur to pārņemtu savā rīcībā viņa spāņu partneri, uz kuru vārda «Margareta» jau bija pārrakstīta, iepriekš vienojoties par cenu. Kad tas būtu nokārtots, viņam atliktu vēl tikai nodot savu Londonas uzņēmumu tā nākamajam īpašniekam, un pēc tam viņš, brīvs un ļoti bagāts vīrs, varētu doties projām un mierīgi pavadīt mūža vakaru Eseksā kopā ar meitu un znotu. Tā tagad bija Kastela lielākā vēlēšanās.
Tiklīdz «Margareta» bija iebraukusi Temzā, tās kapteinis, vārdā Smits, izsēdināja krastā kravas pārzini ar atvesto preču sarakstu un vēstulēm, vēlēdams noīrēt zirgu un nogādāt tās uz mastera Kastela) māju Holbornā. To šis vīrs arī bija izdarījis, un patlaban Kastels lasīja nupat saņemtās vēstules.
Viena starp tām bija no viņa drauga Bernaldesa Seviljā. Tā nebija atbilde uz Kastela vēstuli, ko viņš rakstīja naktī pēc spānieša pirmā apciemojuma, — tik ātri vēstules neceļoja —, tomēr tajā bija runa par to pašu tematu. Bernaldess rakstīja:
«Atcerieties, es jums ziņoju par kādu personu, kas nosūtīta uz Londonas galmu ar īpašu uzdevumu. Sī persona saucas d'Agilars — mūsu šifra ir tik slepena un ir tik svarīgi jūs brīdināt, ka es riskēju un uzrakstu viņa vārdu. Kopš nosūtīju jums to vēstuli, esmu uzzinājis kaut ko vairāk par šo cilvēku, kas, izrādās, ir augsts spāņu grands. Kaut gan viņš sevi dēvē vienkārši par donu d'Agilaru, patiesībā viņš ir marķīzs Morelja, un, kā stāsta, viņa dzīslās ritot karaliskas asinis — vismaz no tēva puses, jo viņš esot karaļa pusbrāļa Vianas prinča Karlosa [6] ārlaulības dēls. Izglītotais un maigais princis Karloss iemīlējies augstdzimušā un ļoti bagātā Agilaras mauru dāmā, kam piederējušas lielas muižas Granadā un citur. Tā kā ticības un kārtu atšķirības dēļ viņš ap
precēt to nav varējis, tad dzīvojis ar viņu tāpat bez laulāšanās, un no šās kopdzīves piedzimis viens dēls. Būdams ieslodzīts Mo- reljā, princis Karloss pirms miršanas vai noindēšanas panācis, ka šim zēnam piešķirts marķīza tituls, un tēvs dīvainas iedomas dēļ izvēlējies dēlam tās vietas vārdu, kur pats tik daudz izcietis. Viņš tam novēlējis arī dažus savus personiskos īpašumus. Pēc prinča nāves mauru dāma, viņa mīļākā, kas slepus pārgājusi kristīgajā ticībā, aizvedusi zēnu uz savu Granadas pili. Pirms gadiem desmit viņa nomirusi, atstādama visu savu lielo bagātību dēlam, jo līdz mūža galam palikusi neprecējusies. Tajā laikā, stāsta, jaunekļa dzīvībai draudējušas briesmas, jo, kaut gan viņš bija pa pusei maurs, viņa dzīslās ritēja pārāk daudz karalisku asiņu. Bet marķīzs bija gudrs un pārliecināja karali un karalieni, ka viņš ne uz ko nepretendē un grib tikai baudīt dzīvi. Arī baznīca iestājās par viņu, jo, vajādams ķecerus, it īpaši ebrejus un pat maurus, kaut arī tie ir viņa asinsbrāļi, viņš prata pierādīt, ka ir uzticīgs tās dēls. Galu galā marķīza tiesības uz visiem viņa īpašumiem tika likumīgi apstiprinātas un viņu lika mierā, kaut gan viņš atteicās kļūt par garīdznieku.
Kopš tā laika marķīzs Morelja ir galma pilnvarotais Granadā un tiek izmantots dažādiem uzdevumiem Londonā, Romā un citur jautājumos, kas saistīti ar ticības lietām un svētās inkvizīcijas darbību. Tieši tādēļ viņš pašlaik atkal ir Anglijā — viņam uzdots dabūt visu tur dzīvojošo marānu vārdus, kā arī tuvākas ziņas, it īpaši par tiem, kas tirgojas ar Spāniju. Es redzēju to cilvēku sarakstu, par kuriem viņam jāievāc sevišķi sīkas ziņas, un rakstu jums tik gari tāpēc, ka jūsu vārds tajā ir pirmais. Manuprāt, jūs rīkojaties gudri, izbeigdami tirgoties ar šo zemi un pārdodams mums savus kuģus bez vilcināšanās, jo citādi tie varētu tikt sagrābti — tāpat kā jūs pats, ja parādītos šeit. Mans padoms jums: paslēpiet savu bagātību, kas būs krietni prāva, kad mēs samaksāsim visu, kas jumg pienākas, un uz kādu laiku kaut kur aizbrauciet, lai būtu prom no acīm, jo šis spiegs d'Agilars, kā viņš sevi dēvē pēc savas mātes dzimšanas vietas, ne velti ir sadzinis jūsu pēdas līdz Londonai. Līdz šim, paldies dievam, ne uz vienu no mums vēl nav kritušas aizdomas, varbūt tādēļ, ka mēs neskopojamies ar naudu.»