Kad Kastels bija atšifrējis visu tekstu, viņš uzmanīgi to vēlreiz izlasīja, tad iegāja hallē, kur kurējās kamīns, jo diena bija vēsa, un iesvieda vēstules tulkojumu ugunī. Nolūkojies, kā tas sadeg, viņš atgriezās kantorī un pašu vēstuli noglabāja slepenā skapī aiz-sienas paneļa. Pēc tam viņš apsēdās savā krēslā, lai padomātu.
«Manam labajam draugam Huanam Bernaldesam ir taisnība,> viņš teica pats sev. «D'Agilars jeb marķīzs Morelja neizseko mani un citus tikai tāpat vien. Es Spānijā vairāk nerādīšos, un lielākā da]a manas naudas, izņemot to, kas vēl jāsaņem no Spānijas, ir ieguldīta tik droši, ka viņš to nekad nedabūs rokā, pie tam tā nesīs labus procentus. Šķiet, nebūtu ko baidīties, un tomēr es lūdzu dievu, kaut drīzāk pienāktu tā diena, kad Pīters ar Margaretu būs salaulāti un mēs visi trīs, nozuduši nelabvēļu acīm un aizmirsti, klusi dzīvosim vecajā Dedemas pilī. Pārāk ilgi es esmu turpinājis šo spēli. Man vajadzēja pielikt punktu jau pirms gada. Bet tirgošanās vedās tik labi, ka es nespēju. Es biju gudrinieks un šai laimīgajā gadā gandrīz dubultoju savu bagātību. Un tomēr drošāk būtu bijis noiet malā tad, kad viņi vēl nezināja, cik bagāts es esmu. Mantkārība, tikai mantkārība mani vadīja, jo man nebija vajadzīga šī nauda, kas tagad var iegrūst postā mūs visus!»
Kastelam tā prātojot, pie kantora durvīm atskanēja klauvējiens. Paķēris spalvu, viņš iemērcēja to raga tintnīcā un, īsi uzaicinājis klauvētāju ienākt, sāka rakstīt tālāk skaitļu rindu uz papīra sev priekšā.
Durvis atvērās, bet Kastels izlikās to neievērojam, tik cītīgi viņš skaitļoja savus ciparus. Taču, kaut arī viņa acis bija pievērstas papīram, pašam neizprotamā kārtā viņš skaidri zināja, ka uz istabas sliekšņa stāv d'Agilars. Patiesībā viņš neapzināti bija saklausījis un pazinis spānieša soļus. Uz mirkli Kastelam asinis sastinga dzīslās, jo viņš tikko bija lasījis par šā cilvēka misiju un baidījās no tā nolūkiem. Tomēr viņš nenodeva sevi.
— Kāpēc tu traucē mani, meit? — viņš neatskatīdamies īgni sacīja. — Man jau tā pietiek nepatikšanu ar šo jūras ūdens sabojāto kravu un visu pārējo, bet tu vēl nāc un traucē mani, kad es aprēķinu savus zaudējumus. — Un, nomezdams spalvu, Kastels neiecietīgi pagriezās apkārt ar visu krēslu.
Jā, tik tiešām tur stāvēja d'Agilars, ļoti uzcirties, kā allaž smaidīdams un galanti klanīdamies.
VIII nodala D'AGILARS RUNĀ
— Zaudējumus? — d'Agilars iesaucās. — Vai patiešām es dzirdu bagāto Džonu Kastelu, kura rokās atrodas puse no tirdzniecības ar Spāniju, runājam par zaudējumiem?
— Jā gan, senjor. Ar manu kuģi ir notikusi nelaime, tas tik tikko izglābies no bojā ejas pavasara vētrās. Bet, lūdzu, apsēdieties!
— Vai tiešām tik bēdīgi? — d'Agilars apsēzdamies vaicāja. — Kā gan ļaužu valodām nevar ticēt! Man stāstīja, ka jūsu kuģis laimīgi sasniedzis Anglijas krastus. Taču, protams, tas, kas jums ir zaudējums, tādam kā man varbūt liktos prāvs ieguvums.
Kastels nekā neatbildēja un gaidīja, kas sekos tālāk, juzdams, ka šis viesis nav ieradies tāpēc, lai parunātos par viņa veiksmēm un neveiksmēm tirdzniecībā.
— Senjor Kastei, — d'Agilars sacīja ar nervozu pieskaņu balsī, — es esmu atnācis, lai jums kaut ko lūgtu.
— Ja tas ir aizdevums, senjor, tad baidos, ka patlaban gan nav īstā reize. — Un Kastels pamāja uz skaitļiem aprakstīto papīra lapu.
— Tas nav aizdevums. Tā ir dāvana.
— Viss manā trūcīgajā mājā pieder jums, — Kastels laipni atbildēja ar austrumniecisku izteicienu.
— Man prieks to dzirdēt, senjor, jo es tīkoju pēc kaut kā, kas atrodas jūsu mājā.
Kastels ar savām ašajām, melnajām acīm jautājoši pavērās spānietī.
— Es vēlos precēt jūsu meitu, senjoru Margaretu.
Kastels pārsteigts blenza d'Agilarā; tad pār viņa lūpām izlauzās viens vienīgs vārds:
— Neiespējami.
— Kāpēc neiespējami? — d'Agilars lēnām jautāja, bet tādā tonī,, it kā būtu gaidījis tamlīdzīgu atbildi. — Pēc gadiem mēs esam viens otram piemēroti, šķiet, mantas ziņā arī, un es esmu no augstas kārtas, varbūt augstākas, nekā jūs domājat. Negribu lielīties, taču sievietes neuzskata mani par neglītu. Es būšu labs draugs mājai, no kuras paņemšu sievu, un var pienākt diena, kad tai draugi būs ļoti vajadzīgi. Un beidzot — es netīkoju pēc jūsu meitas viņas pūra dēļ, kaut gan bagātība nekad nav par ļaunu, bet — lūdzami, ticiet x man! — tāpēc, ka mīlu viņu.
— Es esmu dzirdējis, ka senjoram d'Agilaram tur, Granada, esot daudzas mīlamas sievietes.
— Tāpat kā es esmu dzirdējis, ka «Margareta» laimīgi veikusi savu ceļojumu, senjor Kastei. Ļaužu valodām, kā jau teicu, nevar ticēt. Taču es negribu melot. Es neesmu bijis svētais. Bet tagad Margaretas dēļ par tādu kļūšu. Es būšu uzticīgs jūsu meitai, senjor. Ko jūs tagad teiksiet?
Kastels tikai papurināja galvu.
— Paklausieties, — d'Agilars turpināja. — Es esmu daudz ievērojamāka persona, nekā šķiet. Sieviete, kas apprecēsies ar mani, iegūs augstu stāvokli un titulus.
— Jā, jūs esat marķīzs de Morelja, daudzinātais Vianas prinča Karlosa un augstdzimušas maurietes dēls, tātad viņa majestātes Spānijas karaļa brāļadēls.
D'Agilars pavērās Kastelā, palocījās un sacīja:
— Jūs esat labi informēts — gandrīz tikpat labi kā es. Jums, protams, nepatīk šis mauru asiņu piejaukums. Ja tā nebūtu, man pienāktos atrasties Ferdinanda vietā, jā gan! Arī man tas nepatīk, kaut gan šīs augstdzimušo mauru asinis ir labas un ļoti senas. Tagad pasakiet, vai Spānijas karaļa brāļa un Granadas princeses dēls nav piemērots precinieks jaunavai, kuras tēvs ir .. . ebrejs, jā, marāns, un māte kristīga angļu lēdija no labas ģimenes, taču nekas vairāk?
Kastels pacēla roku, it kā gribētu ko teikt, bet d'Agilars turpināja:
— Nemēģiniet to noliegt, mans draugs! Nav vērts, mēs taču •esam divatā. Vai jums nav zināms tāds Izaks no Toledo, kas pirms
gadiem piecdesmit kopā ar savu mazo dēlu aizbēga no Spānijas un Londonā kļuva pazīstams kā Džozefs Kastels, jo abi ar dēlu kristījās un tika uzņemti par svētās baznīcas locekļiem? Redzat, jūs neesat vienīgais, kas pētī ciltsrakstus.
— Labi, senjor, ja arī tā būtu, kas par to?
— Itin nekas, draugs Kastei. Tas ir sens stāsts, un, tā kā šis Izaks sen ir miris un viņa dēls gandrīz piecdesmit gadu- bijis krietns kristietis, dzīvojis laulībā ar kristīgu sievieti un ir kristīgas jaunavas tēvs, kam gan vajadzīgs celt augšā pagātni? Ja viņš tagad atklāti būtu ebrejs vai — vēl ļaunāk — izliktos par kristieti, -bet slepus piekoptu ebreju rituālus, tad, protams …
— Kas tad notiktu?
— Tad, protams, viņu izraidītu no šīs zemes, kur ebreji nedrīkst dzīvot, viņa mantu atsavinātu par labu karalim, kurš kļūtu arī par viņa meitas aizbildni un izprecinātu to pēc savas gribas, bet pašu šo ebreju, tā kā viņš dzimis Spānijā, droši vien nodotu Spānijas valstij, un tur tam liktu atbildēt par visiem saviem nodarījumiem. Taču mēs aizklīstam dīvainās valodās. Vai šīs precības vēl arvien ir neiespējamas, senjor?