Kastels paskatījās spānietim tieši acīs un atbildēja:
— Jā.
Tas tika pateikts tik drosmīgi un kategoriski, ka d'Agilars uz mirkli šķita apmulsis. Viņš nebija gaidījis šādu asu noraidījumu.
— Jums pieklātos minēt iemeslu, — pēc brīža viņš sacīja.
— Iemesls ir pavisam vienkāršs, marķīz. Mana meita ir jau saderināta un drīz tiks salaulāta.
D'Agilars, to dzirdot, nemaz nelikās pārsteigts.
— Ar šo ķildnieku, jūsu radinieku Pīteru Broumu, vai ne tā? — viņš vaicājoši sacīja. — Es to jau nojautu, un, zvēru pie visiem svētajiem, man jūsu meitas ir žēl, jo tik daiļai un gudrai būtnei viņš nevar būt interesants līgavainis, un kā vīrs … — viņš paraustīja plecus. — Draugs Kastei, viņas pašas labā jums jāatceļ šīs precības.
— Un ja es to nedarīšu, marķīz?
— Tad man būs tās jāizjauc visu mūsu interesēs, kā jūsējās, tā, protams, arī manējās. Es mīlu Margaretu un gribu viņu pacelt dižos augstumos, bet jums savukārt novēlu pavadīt vecumdienas mierā un bagātībā, nevis tikt vajātam līdz nāves stundai kā trakam sunim.
— Kā jūs tās izjauksiet, marķīz? Ar…
— O, nē, senjor! — d'Agilars iesaucās. — Ne jau ar citu vīru zobeniem, ja to jūs gribējāt teikt. No manas puses tie cienījamo Pīteru neapdraud, taču, ja viņš nostātos man pretī aci pret aci, lai tad uzvar pārākais. Nebaidieties, draugs, es nekad neķeros pie slepkavības, jo pārāk augstu vērtēju savu dvēseli, lai to aptraipītu ar asinīm, un precēšu tikai tādu sievieti, kas pati no brīvas gribas nāks pie manis. Taču var gadīties, ka Pīters nomirst un daiļā Margareta tomēr ieliek savu roku manējā un saka: «Es vēlos jūs par savu vīru.»
— Tas viss un vēl daudz kas cits var gadīties, marķīz, bet nedomāju gan, ka tā notiks. Es no savas puses pateicos jums, bet noraidu jūsu pagodinošo piedāvājumu, jo esmu pārliecināts, ka mana meita būs laimīgāka savā pašreizējā necilajā stāvoklī kopā ar vīru, ko pati izraudzījusies. Vai jūs tagad atļautu man atgriezties pie saviem rēķiniem? — Kastels piecēlās.
— Jā, senjor, — atbildēja d'Agilars, arī pieceldamies. — Bet pieskaitiet saviem nupat pieminētajiem zaudējumiem marķīza Kar- losa de Moreljas draudzību un ienākumu kontā ierakstiet viņa naidu. Neprātīgais! — viņš iesaucās, un viņa skaistā, melnīgsnējā seja kļuva ļauna. — Vai jūs apjēdzat, ko darāt? Padomājiet par slepeno kambarīti aiz jūsu kapelas altāra un to, kas tur atrodas!
Kastels pavērās spānietī un mierīgi sacīja:
— Iesim, paskatīsimies. Nē, nebaidieties lamatu, es, tāpat kā jūs, paturu prātā savu dvēseli un neaptraipu rokas ar asinīm. Sekojiet man, jums nekas nedraud.
Ziņkārība vai kaut kas cits mudināja d'Agilaru paklausīt šim uzaicinājumam, un drīz vien viņi stāvēja kapelā aiz altāra.
— Lūdzu! — sacīja Kastels, atbīdījis gobelēnu un atvēris slepenās durvis. — Skatieties!
D'Agilars ielūkojās šaurajā telpā, bet tur, kur vajadzēja atrasties galdam, šķirstiņam, svečturiem un ebreju svēto rakstu rullim, par ko Betija bija viņam stāstījusi, stāvēja tikai pāris vecas, noputējušas kastes, pilnas ar pergamentiem, un dažas salauztas mēbeles.
— Ko jūs redzat? — vaicāja Kastels.
— Es redzu, draugs, ka jūs esat vēl viltīgāks ebrejs, nekā es •domāju. Bet par to jums vajadzēs sniegt paskaidrojumus citiem, kad pienāks laiks. Ticiet man, es neesmu inkvizitors. — Un, vairāk nebildis ne vārda, d'Agilars apgriezās un aizgāja.
Kad Kastels, aizvēris slepenās durvis un nosedzis tās ar gobelēnu, izsteidzās no kapelas, marķīzs jau bija atstājis viņa māju.
Ļoti satraukts, viņš atgriezās kantorī un apsēdās, lai padomātu. Acīmredzot liktenis, kas tik ilgi bija bijis viņam labvēlīgs, tagad vērsās pret viņu. Bija noticis visjaunākais. D'Agilars ar savu spiegu palīdzību bija atklājis viņa ticības noslēpumu un, aiz nolādētas sagadīšanās Margaretas skaistuma savaldzināts, nu kjuvis par viņa niknāko ienaidnieku, tāpēc ka ticis noraidīts. Kāpēc vajadzēja viņu noraidīt? Sis cilvēks bija dižciltīgs un ieņēma augstu stāvokli, Margareta kļūtu par sievu vienam no pirmajiem spāņu grandiem, kam ļoti tuvas attiecības ar troni. Varbūt — tas bija pilnīgi iespējams — viņa kādreiz kļūtu pat par karalieni vai karaļu māti. Pie tam šīs precības Kastelam pašam nozīmētu drošību, klusas vecumdienas un mierīgu nomiršanu savā gultā, jo, lai viņš kaut simtreiz būtu marāns, kurš gan uzdrošinātos ķerties klāt marķīza de Moreljas sievastēvam? Kāpēc viņš noraidīja d'Agilaru? Tikai tāpēc, ka bija Margaretu apsolījis par sievu Pīteram Broumam un visu savu tirgotāja mūžu nekad nebija lauzis reiz doto vārdu, kaut arī darījums izrādījās viņam neizdevīgs. Tāda bija atbilde. Tomēr sirds dziļumos Kastels tagad gandrīz nožēloja, ka noslēdzis šo darījumu. Vai Pīteram, kas tik ilgi bija gaidījis, viņš nevarēja likt pagaidīt vēl kādu mēnesi? Bet nu jau bija par vēlu. Viņš ir devis vārdu un turēs to, lai cik dārgi par to būtu jāsamaksā.
Kastels piecēlās, pasauca kalponi un lika ataicināt Margaretu. Drīz viņa atgriezās un pateica, ka kundze kopā ar Betiju izgājusi pastaigāties, bet Kastela zirgs apseglots jau stāvot pie durvīm. Viņam bija laiks jāt uz upi, lai nakti pavadītu uz izkraujamā kuģa klāja.
Paņēmis papīra lapu, Kastels iedomājās, ka varbūt vajadzētu; Margaretu brīdināt no spānieša, taču, nospriedis, ka vismaz pagaidām viņai nav no tā ko baidīties un nebūtu gudri tādas lietas izlikt uz papīra, tikai uzrakstīja, lai viņa ir piesardzīga un ka viņš- atgriezīsies mājās no rīta.
Vakarā, kad Margareta sēdēja savā mazajā viesistabā blakus lielajai hallei, durvis piepeši atvērās, un, pacēlusi acis no rokdarba,, viņa ieraudzīja savā priekšā stāvam d'Agilaru.
— Senjor! — Margareta izbrīnījusies iesaucās. — Kā jūs šeit nokļuvāt?
— Senjora, — d'Agilars atbildēja, aizvērdams durvis un paklanīdamies, — mani šurp atnesa manas kājas. Ja būtu kā citādi iespējams nokļūt jūsu tuvumā, es laikam gan allaž atrastos jums blakus.
— Lūdzu jūs, senjor, nešķiediet man savus skaistos vārdus, — Margareta, pieri saraukdama, atteica. — Man neklājas jūs pieņemt vienai tik vēlu vakarā, kad tēva nav mājās. — Un viņa grasījās garām spānietim doties uz durvīm.
D'Agilars, kas stāvēja tām priekšā, pat nepakustējās, tā ka viņa gribot negribot apstājās pusceļā.
— Man teica, ka jūsu tēva nav mājās, — viņš pieklājīgi sacīja, — tādēļ es uzdrošinos griezties pie jums kādā svarīgā jautājumā. Veltījiet man dažas minūtes, es ļoti lūdzu jūs.
Margaretai pēkšņi iešāvās prātā, ka spānietim ir pavēstījamas kādas ziņas par Pīteru — varbūt noticis kas slikts.
— Apsēdieties un runājiet, senjor, — viņa sacīja, atslīgdama krēslā. Arī d'Agilars apsēdās, bet turpat durvju tuvumā.
— Senjora, mani pienākumi šai zemē ir galā, un pēc dažām dienām es došos uz Spāniju, — viņš pateica un apklusa.
— Ceru, ka jūsu ceļojums būs patīkams, — sacīja Margareta, nezinādama, ko citu lai atbild.
— Arī es tā ceru, senjora, jo esmu atnācis lūgt, lai jūs piedalītos tajā. Iekams atsakāties, uzklausiet mani. Šodien es tikos ar jūsu tēvu un lūdzu viņam jūsu roku. Viņš man nedeva nekādu atbildi, ne «jā», ne «nē». Jūs pati esot noteicēja par sevi, viņš sacīja, un man jājautājot jums.
— Mans tēvs tā teica? — izbrīnījusies izdvesa Margareta, bet tad iedomājās, ka varbūt tēvam ir bijuši savi iemesli tā runāt, un aši turpināja: — Labi, mana atbilde ir īsa un vienkārša: pateicos jums, senjor, bet es palieku Anglijā.