— Jūsu dēļ es labprāt darītu pat to, senjora, kaut arī, atklāti sakot, man šī šķiet auksta un mežonīga zeme.
— Ja jūs paliksiet šeit, senjor d'Agilar, tad gan man būs jādodas uz Spāniju. Lūdzu, atļaujiet man iet!
— Tikai pēc tam, kad būsiet uzklausījusi mani līdz galam, senjora! Ceru, ka tad jūsu vārdi būs laipnāki. Ziniet, es savā zemē esmu dižs augstmanis. Seit es uzturos inkognito un saucos vienkārši par senjoru d'Agilaru, bet patiesībā esmu marķīzs Morelja, karaļa Ferdinanda brāļadēls, bagāts un ievērojams grands. Ja jūs man neticat, varu to pierādīt.
— Kāpēc lai es neticētu? — Margareta vienaldzīgi sacīja. — Tas pilnīgi var tā būt. Bet kāda man par to daļa?
— Vai tiešām tas neko nenozīmē, lēdij, ka es, kura dzīslās rit karaliskas asinis, lūdzu tirgotāja meitu kļūt par manu sievu?
— Man — it neko, jo esmu apmierināta ar savu necilo likteni.
— Un arī tas jums nav nekas, ka es jūs mīlu ar visu sirdi un dvēseli? Appreciet mani, un es pacelšu jūs augstā godā, jā, varbūt pat tronī.
Mirkli padomājusi, Margareta sacīja:
— Ļoti vilinoši, bet kā jūs domājat to izdarīt? Ne viena vien jaunava ir tikusi piekrāpta ar neīstiem dārgakmeņiem, senjor.
— Kā tas citkārt ir izdarīts? Ferdinands nav visu mīlēts valdnieks. Man ir daudz draugu, kas atceras, ka manu tēvu noindēja viņa un Ferdinanda tēvs. Viņš bija tā vecākais dēls. Mana māte bija mauru princese, un, ja es, kas tagad dzīvoju mauru vidū kā "Spānijas karaļa sūtnis, aicinātu viņu zobenus palīgā savējam… Un ir jau arī vēl citi ceļi. Bet patlaban es runāju tādus vārdus, kādus vēl nekad neesmu laidis pār lūpām. Ja tie nāktu zināmi, man būtu jāsamaksā ar savu galvu. Lai tas ir pierādījums, cik ļoti es jums uzticos.
— Pateicos jums, senjor, par uzticību, taču man šķiet, ka šis tronis atrodas augsta kalna smailē, kurā ir bīstami kāpt, un es labāk palikšu drošībā ielejā.
— Jūs nevilina slava un greznība, — d'Agilars turpināja kaislīgā, lūdzošā balsī, — bet vai mīlestība nespēj jūs aizkustināt? Ak, jūs tiktu dievināta kā neviena sieviete zemes virsū. Zvēru, jūsu acīs ir uguns, kas aizdedzinājusi manu sirdi, tā deg dienu un nakti, un nekas nespēj šīs liesmas apdzēst. Jūsu balss man skan kā saldākā mūzika, jūsu mati saista mani pie jums ciešāk nekā •cietumnieka važas, un, kad redzu jūs staigājam, man šķiet, ka uz zemes nokāpusi Venēra. Vēl vairāk — jūsu prāts ir tikpat skaidrs un cēls kā jūsu skaistums, un ar tā palīdzību es spētu pacelties šīs pasaules visdižākos augstumos un iemantot cēlu troni debesīs. Es, mīlu jūs, mana vienīgā, mana daijā Margareta! Jūsu dēj visas citas., sievietes manās acīs ir kļuvušas zemas un nīstamas. Redziet, cik liela ir mana mīlestība — tās vārdā es, viens no pirmajiem Spānijas grandierti, zemojos jūsu priekšā! — un d'Agikars piepeši nometās ceļos pie Margaretas kājām un, pacēlis viņas tērpa malu,., piespieda to pie lūpām.
Margareta pavērās lejup viņā, un dusmas, kas bija uzvirmojušas, sirdī, noplaka; līdz ar tām izgaisa arī bailes. Sis vīrietis visā nopietnībā bija viņā iemīlējies, par to varēja nešaubīties. Roka, kas turēja tērpa malu, trīcēja kā apšu lapa, seja bija nobālusi pelnu pelēka, un tumšajās acīs vīdēja asaras. Kādēļ lai viņa baidītos no, cilvēka, kas bija tai padevīgs kā vergs?
— Senjor, — Margareta ļoti maigi sacīja, — piecelieties, es jūs. lūdzu! Neizšķiediet savas mīlestības jūtas sievietei, kas nejauši saistījusi jūsu uzmanību, bet nepavisam nav tās cienīga un pieder pie daudz zemākas kārtas nekā jūs, pie tam nevar atbildēt uz jūsu jūtām. Es esmu jau saderināta, senjor. Tādēļ izmetiet mani no prāta un atrodiet sev citu mīlamu sievieti.
D'Agilars piecēlās un nostājās viņas priekšā.
— Saderināta! — viņš iesaucās. — Es to jau zināju. Nē, es neteikšu neko sliktu par šo cilvēku. Nonievāt to, kas laimīgāks, ir nožēlojami. Bet kas par to, ka jūs esat saderināta? Jūs varētu būt pat salaulāta, tik un tā es tiektos pēc jums, jo citādi nespēju. Zemākas kārtas? Jūs paceļaties pār mani tik augstu kā zvaigzne- un, šķiet, esat tikpat grūti aizsniedzama. Atrast citu mīļoto? Atzīstos jums, lēdij, man ir piederējušas daudzas sievietes, jo ne visas ir tik nepieejamas kā jūs, un es ienīstu ikvienu no tām. Tikai pēc jums es alkstu un alkšu, līdz savai nāves stundai, un es iegūšu jūs vai miršu. Nē, es nemiršu, iekams jūs nebūsiet mana. Nebaidieties, es nenogalināšu jūsu līgavaini. Tas varētu notikt vienīgi tad,, ja mēs sastaptos godīgā cīņā. Es nemēģināšu jūs ar varu pakļaut sev, ja man būtu tāda izdevība, bet gaidīšu to brīdi, kad jūsu pašas, lūpas man teiks: es vēlos jūs par savu vīru. Zvēru to pie Kristus, kas miris mūsu dēļ. Zvēru, ka, atmetis ar roku visam pārējam, es savas dienas veltīšu šim vienīgajam mērķim. Un, ja gadījumā jums būtu lemts šķirties no šīs pasaules pirms manis, es sekošu jums līdz pašiem nāves vārtiem un tur jūs ieslēgšu savās skavās.
Tagad Margaretā atkal pamodās bailes. Sā cilvēka kaisle bija briesmīga, un tomēr tajā jautās diženums. Pīters ar viņu nekad nebija tā runājis.
— Senjor, — viņa gandrīz lūdzoši sacīja, — mirušās vairs ne- der par līgavām. Pietiek šādu pārspīlētu fantāzijas lidojumu, kurus acīmredzot rosina jūsu austrumnieku asinis.
— Tādas ir ari jūsējās, jo jūs esat pa pusei ebrejiete, tāpēc jums gan vajadzētu tos saprast.
— Varbūt es ari saprotu, varbūt jūsu vārdi man ( šķiet savā veidā diženi, jā, pat cildeni un apbrīnojami, ja vien var būt cildeni tiekties iegūt cita vīrieša izredzēto. Bet, senjor, es esmu viņa saderināta līgava un ar visu miesu un dvēseli piederu viņam. Es neņemšu atpakaļ doto vārdu un nepametīšu viņu ar salauztu sirdi, lai pati iegūtu pasaules godību. Senjor, vēlreiz es lūdzu jūs: ļaujiet šai nabaga jaunavai iet savu necilo dzīves ceļu, kādu tā izvēlējusies, un aizmirstiet viņu.
— Lēdij, — d'Agilars sacīja, — jūsu vārdi ir gudri un maigi, es pateicos jums par tiem. Bet es nespēju jūs aizmirst, un zvērestu, ko nupat devu, atkārtošu vēlreiz! — Un, pirms Margareta paguva viņu aizkavēt vai pat uzminēt, kas viņam padomā, d'Agilars pacēla zelta krucifiksu, kas karājās ķēdītē ap viņas kaklu, noskūpstīja to un maigi nolaida atpakaļ uz jaunavas krūtīm, sacīdams: — Redziet, es būtu varējis noskūpstīt jūsu lūpas, pirms jūs spētu mani atturēt, bet to es darīšu tikai tad, kad jūs pati man atļausiet. To vietā es skūpstu krustu, kas līdz tam brīdim mums abiem jānes. Lēdij, manu dārgo lēdij Margaret, pēc dienas vai divām es došos uz Spāniju, bet jūsu tēls mani pavadīs, un es ticu, ka nepaies ilgs laiks un mūsu ceļi atkal krustosies. Citādi tas nemaz nevar būt, jo kopš tā vakara pie Vestminsteras pils jūsu un manas dzīves pavedieni ir savijušies kopā, lai vairs nešķirtos, kamēr viena no mums vairs nebūs, un arī tad atšķirtība ilgs tikai īsu brīdi. Pagaidām — palieciet sveika, lēdij!
Un ātri un klusu, tāpat kā bija ienācis, d'Agilars izgāja no istabas.
Tā bija Betija, kas viņu slepus izlaida pa sāndurvīm, tāpat kā pirmīt bija ielaidusi iekšā. Ar ašu skatienu pārliecinājusies, ka neviens viņu nenovēro, — tā kā daži uzticamākie kalpi bija projām kopā ar Pīteru un saimnieks ar citiem atradās ostā, tonakt sargu pie mājas nebija, — un atstājusi durvis vaļā, lai varētu tikt atpakaļ, Betija devās spānieti kādu gabaliņu pavadīt. Kad viņi nonāca pie vecas arkas, kas senos laikos bija vedusi uz kādu namu, kura paša tagad vairs nebija, Betija pieskārās d'Agilara rokai un ieslīdēja tumsā zem velves. Viņš mirkli vilcinājās, tad, nomurminājis caur zobiem kādu spāņu lāstu, sekoja viņai.