— Nu, visdaiļā Betij, — d'Agilars jautāja, — kas jums man sakāms?
— Tieši otrādi, senjor Kārlos, — atteica Betija ar vāji slēptu sašutumu, — gribu dzirdēt, kas jums sakāms man, pēc tam kad esmu jūsu dēļ šovakar rīkojusies tik pārdroši. Ka jums bija varen •daudz ko teikt manai māsīcai, to es zinu, jo stāvēju dārzā aukstumā un caur aizvirtņiem dzirdēju jūs runājam un runājam bez mitas, it kā no viņas būtu atkarīga jūsu dzīvība.
«Ak, kaut nu šais aizvirtņos nebūtu bijusi kāda sprauga!» d'Agilars pie sevis nodomāja. «Nē, arī aizkars bija aizvilkts, redzēt viņa neko nevarēja.» Bet skaļi viņš sacīja: — Mistris Betij, jums nevajadzēja stāvēt ārā šajā asajā vējā. Jūs varat saslimt, un tas sagādātu man ciešanas.
— Diezin vai. Droši vien ciestu tikai es pati. Bet es vēlos zināt, kāpēc jūs, atnācis apciemot mani, pavadāt veselu stundu kopā ar Margaretu.
— Lai novērstu aizdomas, dārgā Betij! Un man bija jāparunā ar viņu par šo Pīteru, pret kuru, šķiet, jūsu māsīcai ir lielas simpātijas. Jūs esat ļoti vērīga, Betij, sakiet, vai viņi netaisās precēties?
— Laikam gan. Man nekas nav teikts, bet esmu šo to manījusi, un Margareta gandrīz katru dienu raksta viņam vēstules. Kā viņai var patikt tāds ūpis, to es nesaprotu.
— Neapšaubāmi viņa tajā saskata kādu patiesu vērtību, Betij, tāpat kā es jūsos. Kas gan var izskaidrot sirds dziņas, kuras nākot, kā gudri ļaudis saka, no debesīm vai dažkārt… no elles? Taču tā nav mūsu darīšana, tādēļ novēlēsim viņiem laimi un pēc apprecēšanās kuplu un veselīgu ģimeni. Starp citu, dārgā Betij, vai jūs pošaties ceļojumam uz Spāniju?
— Nezinu, ko darīt, — Betija drūmi atbildēja. — Es neesmu pārliecināta, vai varu paļauties uz jums un jūsu skaistajiem vārdiem. Ja jūs gribat mani precēt, kā zvērat, — un citādi es neparko nebūšu ar mieru, — kāpēc mēs nevaram salaulāties pirms aizbraukšanas? Kā lai es zinu, vai jūs turēsiet savu solījumu, kad būsim nonākuši Spānijā?
— Jūs uzdodat man daudz jautājumu, Betij, uz kuriem es jau agrāk esmu atbildējis. Es taču jums teicu, ka nevaru jūs šeit apprecēt tās atļaujas dēļ, kas nepieciešama sakarā ar mūsu kārtu starpību. Seit, kur jūsu sabiedriskais stāvoklis ir zināms, to nav iespējams dabūt. Spānijā jūs uzdosieties par dižciltīgu angļu lēdiju, kāda jūs, protams, pēc izcelšanās arī esat, un es šo atļauju dabūšu stundas laikā. Bet, ja jūs šaubāties, es, kaut arī sirds man asiņo, teikšu jums: labāk izšķirsimies tūlīt. Es nevēlos ņemt par sievu jaunavu, kas neuzticas man pilnīgi un līdz galam. Sakiet, cietsirdīgā Betij, vai jūs gribat pamest mani?
— Jūs zināt, ka es to negribu, jūs zināt, ka tā būtu mana nāve! — atbildēja Betija aiz kaislības piesmakušā balsī. — Jūs zināt, ka es pielūdzu zemi, pa kuru jūs staigājat, un ienīstu katru sievieti, kam tuvojaties, jā, pat savu mīļoto māsīcu, kura allaž ir bijusi pret mani tik laba. Es riskēšu un došos jums līdz, ticēdama, ka jūs esat godīgs džentlmenis un nepiekrāpsiet meiteni, kas uz jums paļaujas. Bet, ja tomēr tā notiks, lai dievs jums atriebjas, tāpat kā atriebšos es, jo neesmu rotaļlieta, ko var salauzt un aizsviest projām, ņemiet to vērā! Jā, es riskēšu, tāpēc ka esat iededzinājis manī tādu mīlestību, ka nespēju bez jums dzīvot.
— Betij, jūsu vārdi pilda mani ar sajūsmu, tie liecina, ka neesmu alojies, nojauzdams jūsos cēlu dvēseli. Tikai runājiet mazliet klusāk, šai arkā atbalsojas ik skaņa. Tagad apspriedīsim mūsu plānu, jo laika ir maz un mājās var pamanīt jūsu prombūtni. Kad būšu gatavs doties ceļā, es uzaicināšu mistris Margaretu un jūs apskatīt manu kuģi'.
— Kāpēc ne mani vienu bez māsīcas Margaretas? — jautāja Betija.
— Tāpēc, ka tas varētu radīt aizdomas, bet mums no tām jāizvairās. Nepārtrauciet mani! Es uzaicināšu jūs abas vai ar kādu citu ieganstu atvedīšu uz kuģa un pēc tam izkārtošu tā, ka viņa atgriezīsies krastā, bet jūs paliksiet. Atstājiet to visu manā ziņā, tikai zvēriet, ka paklausīsiet jebkuram norādījumam, ko jums nosūtīšu, jo, ja jūs to nedarīsiet… Redziet, Betij, mums ir ienaidnieki augstās aprindās, un tie var mūs izšķirt uz mūžu. Teikšu atklāti, kāda ievērojama lēdija ir greizsirdīga un ļoti uzmanīgi novēro jūs. Vai jūs zvērat?
— Jā, jā, es zvēru! Bet kas tā par ievērojamu lēdiju?
— Ne vārda par viņu — pie jūsu un manas dzīvības! Drīz jūs saņemsiet no manis ziņu. Un tagad, sirdsmīļotā, arlabunakti!
— Arlabunakti! — Betija sacīja, bet joprojām stāvēja nepakustēdamās.
Saprazdams, ka viņa gaida kaut ko vairāk, d'Agilars saņēma visus spēkus un ar lūpām pieskārās Betijas matiem.
Nākamajā acumirklī viņš to nožēloja, jo pat šis remdenais glāsts iekvēlināja viņas kaislības liesmu.
Apskāvusi d'Agilara kaklu, Betija pievilka viņa seju sev klāt un apbēra skūpstiem, līdz beidzot, pa pusei nosmacis, viņš izrāvās no šīm skavām un aizmetās prom pa ceļu.
— Svētā dievmāte! — spānietis pie sevis murmināja. — Sī sieviete ir īsts vulkāna izvirdums. Vai nedēļu es vēl jutīšu viņas skūpstus, — viņš skumīgi noberzēja seju ar plaukstu. — Man vajadzēja izgudrot kādu citu plānu, bet tagad ir par vēlu — šī Betija var visu izjaukl Nu, gan jau es kaut kā atbrīvošos no šīs meičas, kaut vai man viņa būtu jānoslīcina. Grūts liktenis — mīlēt kundzi un būt kalpones mīlētam.
IX nodala LAMATAS
Nākamajā rītā, kad Kastels atgriezās mājās, Margareta pastāstīja viņam par d'Agilara vizīti un visu, kas tās laikā noticis, un pateica arī to, ka spānietis izdibinājis tēva noslēpumu, jo nosaucis viņu par pusebrejieti.
— Es zinu, es zinu! — ļoti satraukts un dusmīgs, atbildēja tēvs. — Vakar viņš ari man piedraudēja. Bet lai, es esmu gatavs uz visu. Taču tagad es gribu zināt, kas ielaida šo cilvēku manā mājā manas prombūtnes laikā un bez manas atļaujas.
— Baidos, ka tā bija Betija, — teica Margareta. — Viņa zvēr, ka nedomājusi neko sliktu.
— Aizsūti pēc viņas! — Kastels sacīja.
Drīz ieradās Betija un izjautāta ņēmās stāstīt, kā tas bijis.
Viņa vakarā stāvējusi pie mājas sāndurvīm, ieelpodama svaigu gaisu, kad piepeši parādījies senjors d'Agilars, pasveicinājis viņu un tūlīt devies iekšā mājā, teikdams, ka esot norunājis tikšanos ar saimnieku.
— Ar mani? — Kastels viņu pārtrauca. — Manis taču nebija mājās.
— Es nezināju, ka jūsu nav mājās, jo pēcpusdienā, kad jūs aizjājāt, biju izgājusi, un neviens man to nepateica. Tāpēc, domādama, ka šis senjors ir jūsu draugs, es ielaidu viņu iekšā un vēlāk atkal izlaidu. Tas ir viss, ko varu teikt.
— Tad es varu teikt, ka tu esi palaidne un mele un ka šādā vai tādā veidā šis spānietis ir tevi piekukuļojis, — Kastels nikni sacīja. — Nejaukā skuķe, kaut tu esi manas sievas un līdz ar to arī manas meitas radiniece, es padzīšu tevi, lai mirsti badā uz ielas!
To dzirdot, Betija sākumā aizsvilās dusmās, tad sāka raudāt. Margareta lūdzās tēvu, lai to nedara, jo tas nozīmētu Betiju pazudināt un uzņemties uz savas sirdsapziņas grēku. Galu galā, būdams labsirdīgs cilvēks un atcerēdamies, ka Betija Dīna ir cēlusies no viņa sievas dzimtas un nelaiķe viņu mīlējusi kā pašas meitu, Kastels ļāvās pierunāties un aprobežojās ar rīkojumu raudzīties, lai Betija vairs viena bez Margaretas neizietu no mājas un durvis atvērtu tikai vīriešu kārtas kalpotāji.