Tā beidzās šis starpgadījums.
Tajā pašā dienā Margareta uzrakstīja Pīteram, pavēstīdama visu, kas noticis, arī to, ka spānietis lūdzis viņas roku, taču tā teiktos vārdus neatstāstīja. Vēstules beigās viņa piekodināja nebaidīties nedz no senjora d'Agilara, nedz arī no kāda cita, jo Pīters taču zinot, kam pieder viņas sirds.
Saņēmis šo vēstuli, Pīters ļoti uztraucās, saprazdams, ka masters Kastels un Margareta nu būs iemantojuši d'Agilara naidu, un bija sašutis par to, ka spānietis apgrūtinājis viņa līgavu ar savu bildinājumu, bet par pārējo daudz nedomāja, jo cieši paļāvās uz Margaretas uzticību. Tomēr prāts nebija mierīgs un viņam gribējās iespējami drīzāk atgriezties Londonā, kaut arī būtu jāriskē sastapties ar spāniešu zobeniem. Taču pēc trim dienām Pīters saņēma no Margaretas un Kastela jaunas vēstules, kas viņa bažas izkliedēja.
Tās pavēstīja, ka d'Agilars aizceļojis uz Spāniju. Kastels rakstīja, ka pats redzējis viņu stāvam sūtņa de Ajalas kuģa pakaļgalā, kad tas peldējis lejup pa Temzu uz jūras pusi. Pie tam Margareta bija saņēmusi ar viņa roku rakstītu atvadu sveicienu, kas skanēja šādi:
«Ardievu, daiļā lēdij, līdz tai likteņa lemtajai stundai, kad mēs atkal tiksimies. Man jāaizbrauc, un es to daru, bet, kā teicu, jūsu tēls mani pavada.
Jūs dievinādams līdz nāvei Morelja.»
— Lai viņš tīksminās ar viņas tēlu, kamēr pati Margareta pieder man, bet, ja šis dievinātājs atgriezīsies, zvēru, viņu no nāves šķirs tikai pāris soļu! — Pīters bargi noteica pie sevis, nolikdams zīmīti, un turpināja lasīt vēstules. Kastels rakstīja, ka tagad, kad spānieši aizbraukuši un nekādas briesmas vairs nedraudot, viņi gaidot Pīteru atgriežamies Londonā, un norādīja arī datumu, kad viņam jāierodas, — proti, 31. maijā (tas bija pēc nedēļas), jo, tā kā Margareta negribot laulāties maijā — jaunavas Marijas mēnesī, ko uzskatot par nelaimīgu, viņu laulības visā klusībā notikšot jūnija pirmajā dienā.
Margareta pavēstīja to pašu, bet tik mīļiem vārdiem, ka Pīters noskūpstīja viņas vēstuli un tūlīt steidzās uz to atbildēt. Kā parasti viņš izteicās īsi, jo nebija nekāds lielais rakstītājs, un pāris rindās paziņoja, ka ir vislaimīgākais cilvēks visā Anglijā un, ja
svētie būs labvēlīgi, maija pēdējā dienā līdz ar tumsas iestāšanos ieradīsies Holbornā.
Visu šo nedēju Margareta bija ļoti aizņemta ar savas kāzu rotas un citu tērpu gatavošanu, jo bija nolemts, ka jau otrā dienā jaunlaulātie dosies uz Dedemu, kur drīz viņiem piebiedrosies arī tēvs. Vecā muižas pils gan vēl nebija kārtībā, pārbūve prasīja laiku, taču Pīters bija paguvis sapost dažas istabas, kur varēja dzīvot pa vasaru, un līdz ziemai visiem remontdarbiem vajadzēja būt galā.
Arī Kastels šo laiku bija strādājis vaiga sviedros, sarīkodams ceļam savu kuģi «Margareta». Tagad iekraušanas darbi jau gāja uz beigām, un viņš cerēja, ka <rMargareta» varēs iziet jūrā tai pašā 31. maijā un līdz ar to gandrīz viss būs paveikts, atliks vēl tikai pēdējais — nodot savas noliktavas un preču krājumus to jaunajiem īpašniekiem. Sajās dienās viņš no rīta līdz vakaram uzturējās Greivsendā, kur stāvēja kuģis, bet, tā kā d'Agilars un pārējie spānieši, arī de Ajalas vīri, kas tīkoja pēc Pītera dzīvības, bija aizbraukuši un nekādas briesmas vai nepatikšanas vairs nedraudēja, prāts par mājām viņam bija mierīgs.
Un Margareta — ak, cik bezgala laimīga viņa jutās šajās jaukajās pavasara dienās! Viņas sirds bija līksma un skaidra kā debesis, no kurām izklīduši visi ziemas vētru mākoņi. Laimes pārpilna un aizņemta ar simt patīkamām rūpēm, viņa pavisam nepievērsa uzmanību savai māsīcai Betijai, kas palīdzēja izšūt kāzu tērpa rotājumus un sagatavoties priekšā stāvošajam ceļojumam, citādi droši vien būtu pamanījusi, ka Betija izskatās gaužām noraizējusies un nervozē, gluži kā kaut ko gaidītu un nevarētu vien sagaidīt, kļūst arvien bēdīgāka un tik tikko turas pretī izmisumam. Taču Margareta nekā neievēroja, jo bija pārāk aizņemta ar sevi un domāja tikai par to ilgoto brīdi, kad atkal ieraudzīs savu mīļoto un roku rokā ar viņu dosies pie altāra.
Tā aizritēja laiks, un pienāca Pītera atgriešanās diena. Rīt vajadzēja notikt viņu kāzām. Tām viss jau bija sagatavots, arī Pītera līgavaiņa tērps, tik grezns kā neviens no viņa apģērbiem, un tuvējā baznīca izrotāta ar ziediem. Agri no rīta Kastels, paņēmis līdz gandrīz visus kalpus, aizjāja uz Greivsendu, jo bija paredzēts, ka «Margareta» nākamajā rītausmā pacels enkuru, un pirms tam tur vēl daudz kas bija jāpadara. Taču viņš solījās būt atpakaļ līdz ar krēslu, lai sagaidītu Pīteru, kas, šorīt izjājis no Dedemas, varēja ierasties tikai vakarā.
Ap pulksten četriem pēcpusdienā Margareta, pabeigusi pēdējos darbus, devās uz savu istabu pārģērbties, lai izskatītos jo skaista, kad pārradīsies Pīters. Betiju viņa līdz neaicināja, jo tai vēl bija
šis tas padarāms, pie tam Margaretai sirds bija tik pilna, ka gribējās brīdi pabūt vienai.
Arī Betijas sirds bija pilna, bet ne ar prieku. Viņa jutās jauni piekrāpta. Smalkais spāņu dons, kurā viņa tik bezprātīgi iemīlējusies, bija aizbraucis, nedevis viņai nekādu ziņu. Betija par to nešaubījās, jo viņš bija redzēts stāvam uz kuģa, — tātad aizbraucis, pat neatvadījies. Tas bija tik cietsirdīgi, un tagad viņai, kam zudušas visas cerības un mīlestība, jāpalīdz citai sievietei posties laimīgām laulībām. Saīgusi, rūgtuma pilna, Betija darīja savu darāmo, kodīdama lūpas un ar piedurkni slaucīdama asaras, kad piepeši atvērās durvis un kalpotājs, kas nepiederēja pie mājas saimes, bet bija pieņemts tikai uz dažām dienām, lai palīdzētu kāzu svinībās, pavēstīja, ka ar viņu vēloties runāt kāds jūrnieks.
— Tad lai viņš ienāk te, man nav laika iet ārā un viņā klausīties! — Betija atcirta.
Kalps ieveda jūrnieku un pats tūlīt izgāja no istabas. Svešais bija tumšmatains puisis ar melnām, blēdīgām acīm. Ja viņš tik labi nerunātu angliski, viņu varētu noturēt par spānieti.
— Kas jūs esat, un ko jums vajag? — Betija asi noprasīja.
— Es esmu kuģa «•Margareta» galdnieks, — atbildēja jūrnieks, — un mani atsūtīja šurp pateikt, ka ar mūsu saimnieku masteru Kastelu ir notikusi nelaime un viņš vēlas, lai mistris Margareta, viņa meita, tūlīt ierastos pie viņa.
— Kāda nelaime? — Betija jautāja.
— Uzraudzīdams preču iekraušanu, masters Kastels paslīdēja un nogāzās lejā kravas telpā. Viņam ir savainota mugura un lauzta labā roka, tāpēc viņš nevarēja uzrakstīt. Viņu moka lielas sāpes, bet ārsts, ko mēs ataicinājām, lika pateikt mistris Margaretai, ka pagaidām tēva dzīvība neesot apdraudēta. Vai jūs esat mistris Margareta?
— Nē, — atbildēja Betija, — bet es tūlīt iešu un viņai pateikšu. Pagaidiet šeit!
— Vai jūs neesat viņas māsīca mistris Betija Dīna? Tad man jums kaut kas jānodod.
— Jā, esmu. Kas tas ir?
— Sī te, — jūrnieks sacīja un pasniedza Betijai vēstuli.
— Kas jums to iedeva? — Betija aizdomīgi jautāja.
— Es nezinu šā cilvēka vārda, bet viņš bija dižciltīga izskata spāņu dons, pie tam ļoti devīgs. Viņš bija dzirdējis par nelaimes gadījumu uz «Margaretas» un, zinādams manu uzdevumu, lūdza, vai es nevarētu nodot jums šo vēstuli. Viņš samaksāja man vienu zelta dukātu un lika apsolīt, ka nevienam par to nekā neteikšu.