— Tas būs bijis kāds nekaunīgs pielūdzējs, — sacīja Betija, atmezdama galvu. — Viņi vienmēr man raksta. Pagaidiet šeit, es uziešu pie mistris Margaretas.
Tikusi aiz durvīm, Betija steigšus atlauza vēstules zieģeli, jo bija mācījusies kopā ar Margaretu un labi prata lasīt. Vēstulē bija rakstīts:
«Mīļotā!
Jūs domājāt mani kļuvušu neuzticīgu un aizbraukušu, bet tas tā nav. Es klusēju tikai tāpēc, ka zināju:, jūs tiekat novērota un viena nevarat atnākt. Bet tagad mīlestības dievs ir sagādājis mums izdevību. Jūsu māsīca noteikti ņems jūs līdz, kad dosies pie sava tēva, kurš, smagi sasities, guļ uz kuģa. Kamēr viņa būs pie slimnieka, es parūpēšos, lai jūs tiekat projām, un tad mēs varēsim salaulāties un tūlīt doties ceļā — jā, jau šovakar vai rīt no rīta, jo, zinādams, ka jūs to vēlaties, es ar lielām pūlēm esmu visu nokārtojis un sarunājis garīdznieku, kas mūs salaulās. Klusējiet un neizrādiet nekādas šaubas vai bailes, lai kas notiktu, jo citādi mēs tiksim šķirti uz mūžu. Katrā ziņā pierunājiet savu māsīcu doties uz kuģi, lai jūs varētu viņu pavadīt. Atcerieties, ka jūsu uzticamais mīļotais jūs gaida.
K. d'A.»
Kad Betija bija aptvērusi šās mīlas vēstules daudzsološo saturu, viņa nobālēja aiz prieka un bezmaz paģība. Tad pēkšņi pamodās šaubas: vai tikai kāds negrib viņu izjokot? Ne, viņa pazina d'Agilara rokrakstu. Viņš bija Betijai uzticīgs, apprecēs viņu, kā solījis, un aizvedīs uz Spāniju, lai padarītu par augstu dāmu. Tagad vēl vilcināties nozīmētu pazaudēt viņu uz visiem laikiem — viņu, kam Betija būtu labprāt sekojusi līdz pasaules galam. Vienā acumirklī Betija bija izlēmusi, jo drosmes viņai netrūka. Jā, viņa to darīs, kaut arī būs jāatstāj mīļotā māsīca.
Paslēpusi vēstuli uz krūtīm, Betija skriešus metās uz Margaretas istabu, iedrāzās tajā un pastāstīja māsīcai par jūrnieku, kas atnesis tik bēdīgu ziņu. Bet par vēstuli viņa nebilda ne vārda. Margareta nobālēja, tad saņēmās un sacīja:
— Es tūlīt iešu un ar viņu parunāšu.
Viņas abas nokāpa lejā.
Jūrnieks atkārtoja Margaretai savu stāstu un pārliecinoši atbildēja uz visiem jautājumiem. Viņš sīki pastāstīja, kā nelaime notikusi, jo pats bijis tur klāt, pateica, ko tēvs savainojis, un piebilda: lai gan ārsts apgalvojot, ka patlaban viņa dzīvībai briesmas nedraudot, pats masters Kastels domājot citādi un neatlaidīgi prasot, lai tūlīt pat pie viņa atvestu meitu.
Taču Margareta vēl arvien šaubījās un vilcinājās, jo juta sirdī neizprotamas bailes.
— Pīteram vēlākais pēc divām stundām vajag būt šeit, — viņa sacīja Betijai. — Vai nebūtu prātīgāk pagaidīt viņu?
— Ak, Margaret, bet ja nu tavs tēvs pa to laiku nomirst? Varbūt viņš zina labāk par šo dakteri, cik nopietnas ir viņa vainas. Ja tā notiktu, tu visu mūžu nespētu sev piedot. Labāk gan tūlīt steidzies pie viņa vai vismaz atļauj man doties turp.
Margareta vēl joprojām svārstījās. Tad jūrnieks sacīja:
— Lēdij, ja jūs nāksiet, es jūs aizvedīšu līdz piestātnei, kur gaida laiva, kas mūs nogādās uz kuģa. Ja ne, man jādodas projām, jo «Margareta» pacels enkuru, kolīdz uzlēks mēness. Kapteinis tikai gaida ierodamies jūs, lai tad jūsu klātbūtnē pārvestu saimnieku, jūsu tēvu, uz noliktavu krastā. Ja jūs nenāksiet, to izdarīs cik vien varēs saudzīgi, un rīt jūs viņu tur atradīsiet dzīvu vai mirušu. — Un puisis paņēma savu cepuri, it kā grasītos aiziet.
— Es došos jums līdz, — Margareta sacīja. — Tev ir taisnība, Betij. Liec apseglot divus zirgus, manējo un grūma, un lai tam otram uzliek seglu spilvenu, uz kura tu varēsi sēdēt, jo es negribu sūtīt turp tevi vienu vai pati jāt viena. Cik saprotu, šim cilvēkam ir pašam savs zirgs.
Jūrnieks apstiprinoši pamāja un devās Betijai līdz uz stalli. Margareta paņēma spalvu un ātri uzrakstīja Pīteram vēstuli, kurā pastāstīja par nelaimi, kas viņus piemeklējusi, un lūdza tūlīt steigties uz kuģi vai, ja tas būtu jau aizgājis, sameklēt viņus noliktavā. «Man ļoti negribas jāt prom no mājas vienai, tikai Betijas un sveša vīrieša pavadībā,» viņa rakstīja, «taču man tas ir jādara, jo manu sirdi plosa bailes mīļotā tēva dēļ. Dārgais, steidzies man pakaļ!»
Viņa iedeva šo vēstuli kalpam, kas bija ievedis iekšā jūrnieku, un piekodināja noteikti nodot to masteram Pīteram Broumam, tiklīdz viņš ieradīsies. Kalps apsolījās to izdarīt.
Tad Margareta sameklēja sev un Betijai vienkāršus melnus apmetņus ar kapucēm, lai viņu sejas nebūtu redzamas, un drīz vien visi jau sēdēja zirgos.
— Pagaidiet! — Margareta sacīja jūrniekam, kad tas dzīrās izjāt no pagalma. — Kāpēc mans tēvs nesūtīja šurp kādu no saviem kalpiem, bet jūs, un kāpēc viņš neuzrakstīja man zīmīti?
Jūrnieks izskatījās pārsteigts. Sis puisis bija labs aktieris.
— Mastera Kastela ļaudis bija aizņemti ar rūpēm par viņu, un viņš pavēlēja jāt man, tāpēc ka es zināju ceļu un man krastā bija noīrēts labs zirgs, ar kuru es mēdzu jāt uz Londonu, kad vajadzēja gādāt jaunus kokmateriālus vai ko citu. Ārsts jau sāka rakstīt vēstuli, bet tas viņam gāja tik gausi un gari, ka masters Kastels lika man jāt projām bez vēstules. Šķiet, — jūrnieks, mazliet apvainojies, pievērsās Betijai, •— ka mistris Margareta man neuzticas. Ja tā, lai viņa sameklē sev citu pavadoni vai paliek mājās. Man vienalga. To, kas man pavēlēts, es esmu izdarījis.
Tā šis slīpētais zellis pārliecināja Margaretu, ka nav ko baiļoties, taču Betija, atcerējusies d'Agilara vēstuli, jutās mazliet neomulīgi. Tiešām dīvaini tas viss bija, bet viņa, nabaga iedomīgā muļķe, tūlīt pie sevis nosprieda, ka d'Agilars, ja arī ir ķēries pie viltības, tad tikai tāpēc, lai šādā veidā dabūtu viņu laukā no mājas. Patiesībā Betija bija akla un dulna un rīkojās bez apdoma, taču, jāsaka, viņai ne prātā neienāca, ka tiek perināts kaut kas ļauns pret māsīcu Margaretu un vēsts par mastera Kastela nelaimi ir meli.
Drīz vien viņi jau bija ārpus Londonas un ātri jāja pa ceļu, kas veda gar Temzas ziemeļu krastu; pavadonis viņas neveda pāri tiltam, paskaidrodams, ka kuģis atrodoties upes vidū un laiva gaidīšot Tilberijas pusē. Bija jānojāj vairāk nekā divdesmit jūdžu, un, lai kā viņi steidzās, jau pusceļā uznāca tumsa. Beidzot pēc ilga, nogurdinoša jājiena pa izdangātu ceļu jūrnieks apstādināja savu zirgu kādā vietā pašā ūdens malā — tur bija neliela laivu piestātne, bet nevienas mājas tuvumā neredzēja — un sacīja, ka nu viņi esot klāt. Nokāpis no zirga un atdevis pavadu grūmam, viņš piegāja pie steķiem un skaļi uzsauca, vai tur esot laiva no «Margaretas». Kāda balss atbildēja: «Jā.» Tad viņš pārmija dažus vārdus ar vīriem laivā, taču sievietes nevarēja sadzirdēt, kas tiek runāts, pēc tam atskrēja atpakaļ pie viņām un aicināja kāpt nost no zirgiem, piebilzdams, ka viņas esot labi darījušas, steigdamās šurp, jo masters Kastels jūtoties daudz sliktāk un nemitīgi saucot pēc savas meitas.
Grūmam jūrnieks lika vest zirgus kādu gabaliņu uz priekšu gar krastu, kamēr nonākšot pie krodziņa, kur tad lai gaidot viņu atgriešanos vai tālākas pavēles, un ieteica arī Betijai doties uz turieni, jo laivā esot maz vietas. Betija tūlīt bija ar mieru, domādama, ka tas paredzēts viņas aizvešanas plānā, bet Margareta negribēja par to ne dzirdēt un paziņoja, ka nespers ne soli tālāk, ja māsīca nenāks līdz. Kaut ko īgni norūcis, jūrnieks piekāpās un steigšus aizveda viņas uz piestātni un lejup pa dažiem koka pakāpieniem laivā, kuras kontūras bija tikko saskatāmas.