Tiklīdz sievietes bija apsēdinātas viena otrai blakus laivas pakaļgalā, tā tika atgrūsta no steķiem un aši ienira tumsā. Viens no vīriem aizdedzināja laternu, ko piestiprināja laivas priekšgalā, un tālumā uz upes, it kā atbildot uz šo signālu, tūlīt parādījās otra gaismas zvaigzne. Viņi devās tās virzienā. Margareta tumsā jautāja airētājiem, kāds ir viņas tēva stāvoklis, bet jūrnieks, viņu pavadonis, lūdza netraucēt vīrus, jo straume esot ļoti spēcīga un tiem visa uzmanība jāpievērš saviem pienākumiem, lai laiva neapgāztos. Tā nu viņa sēdēja klusu un, šaubu un baiļu mākta, vēroja gaismas zvaigzni, kas nāca arvien tuvāk, līdz beidzot pacēlās tieši virs viņiem.
— Vai tas ir kuģis «Margareta?» — kliedza pavadonis. Un atkal kāda balss atbildēja: —Jā!
— Tad pasakiet masteram Kastelam, ka beidzot viņa meita ir ieradusies, — viņš atkal uzsauca. No kuģa tūlīt nosvieda tauvu, un pēc mirkļa laiva pieslīdēja cieši līdzās nolaistajam trapam. Betija, kas sēdēja tajā pusē, pirmā tika uzstumta uz trapa, pa kuru jau veikli bija uzskrējis viņu pavadonis.
Stiprā un dūšīgā Betija sekoja viņam; nākamā kāpa Margareta. Sperot kāju uz klāja, Betijai likās, it kā būtu dzirdējusi kādu balsi spāniski sakām (viņa mazliet saprata spāniski): «Muļķi! Kāpēc tu atvedi abas?», bet atbildi viņa nesaklausīja. Betija pagriezās un pasniedza roku Margaretai, un abas kopā viņas devās līdzi pavadonim uz masta pusi.
— Vediet mani pie tēva! — Margareta sacīja.
Pavadonis atbildēja:
— Jā, kundze, sekojiet man, bet viena pati, jo jūsu abu pēkšņā ierašanās var viņu pārāk satraukt.
— Nē, — atteica Margareta, — māsīca nāks man līdz. — Un viņa cieši pieķērās Betijai pie rokas.
Noraustījis plecus, jūrnieks veda viņas tālāk. Ejot Margareta ievēroja, ka daži matroži patlaban uzvelk vienu no burām, bet citi, dziedādami svešādu, mežonīgu dziesmu, darbojas ap vinču. Nu viņi bija nonākuši pie kajītes un iegāja iekšā. Durvis aiz viņiem cieši aizvērās. Kajītē pie galda, virs kura karājās lampa, sēdēja kads vīrietis. Viņš piecēlās, pagriezās pret ienācējiem un paklanījas. Margareta apslāpēti iekliedzās: tas bija … d'Agilars!
Betija stāvēja mēma. Viņa bija gaidījusi, ka sastaps viņu — taču ne šeit un šādos apstākļos. Meičas dumjā sirds_, ieraugot d'Agilaru, sāka tā dauzīties, ka aptrūka elpas, un viņa spēja tikai stulbi brīnīties, kā gan noticis šis pārpratums un ko viņš tagad teiks Margaretai, kā varēs māsīcu dabūt projām, bet viņu paturēt pie sevis, lai apprecētu. Betija aši pavērās apkārt, cerēdama tepat kajītē ieraudzīt garīdznieku, kas viņus salaulās, tad pamanīja dibensienā durvis un nosprieda, ka viņš, protams, ir paslēpts aiz tām.
Margareta, attapusies no baismā pārsteiguma un būdama drosmīga sieviete ar stipru raksturu, kas jo spilgti izpaužas kritiskos brīžos, izslējās visā augumā un zemā, dusmu pilnā balsī jautāja:
— Ko jūs šeit darāt? Kur ir mans tēvs?
— Senjora, — d'Agilars pazemīgi atbildēja, — es atrodos uz sava kuģa «San Antonio», bet jūsu tēvs ir vai nu uz sava kuģa «Margareta», vai tagad droši vien jau atgriezies savā mājā Hol- bornā.
To dzirdot, Margareta sagrīļojās un šausmās kāpās atpakaļ, līdz atdūrās pret kajītes sienu un palika tur stāvam.
— Nepārmetiet man! — d'Agilars steigšus turpināja. — Es jums izstāstīšu visu patiesību. Vispirms, neraizējieties par savu tēvu. Nekas ar viņu nav noticis, viņš ir sveiks un vesels. Piedodiet, ja sagādāju jums bažas un ciešanas, bet cita ceļa man nebija. 5ī pasaciņa bija tikai viena no mīlestības viltībām un slazdiem … — viņš apklusa, kā noburts vērdamies Margaretas sejā, kas piepeši bija kļuvusi baismīga. Tā bija atriebības dieves, tā bija Medūzas seja, kas lika viņa asinīm sastingt.
— Lamatas! Viltība! — Margareta aizsmakusi murmināja, un viņas acis kā liesmojošas zvaigznes dedzināja d'Agilaru. — Tad saņemiet manu maksu par savām viltībām! — Un pēkšņi viņš redzēja, ka Margareta ir izrāvusi uz krūtīm paslēpto dunci un metas viņam virsū.
Viņš nespēja pakustēties: šīs briesmīgās acis turēja viņu savā gūstā. Nākamajā acumirklī tērauda asmens būtu ietriecies d'Agilara sirdī. Bet -arī Betija redzēja, kas notiek, un, ar savām spēcīgajām rokām apķērusies Margaretai, atturēja viņu, kliegdama:
— Paklausies, tu nekā nesaproti! Es esmu viņam vajadzīga, nevis tu, jo viņš mīl mani un es viņu, un mēs precēsimies. Tevi viņš sūtīs atpakaļ uz mājām.
— Laid mani. vaļā! — sacīja Margareta tādā balsī, ka Betijas rokas pašas no sevis noslīga lejup. Vēl arvien turēdama rokā dunci, Margareta teica d'Agilaram: — Es vēlos zināt patiesību. Tūlīt paskaidrojiet man! Ko nozīmē šās sievietes vārdi?
— Viņa to zina vislabāk, — izvairīgi atbildēja d'Agilars. — Viņai ir labpaticies sapīties maldu tīklā.
— Kuru laikam gan būs labpaticies noaust jums. Runā, Betij!
— Viņš teica, ka mīlot mani, — Betija izdvesa. — Un es mīlu viņu. Viņš solījās mani apprecēt. Un vēl šodien atsūtīja man vēstuli … te tā ir, — Betija izvilka vēstuli.
— Lasi! — pavēlēja Margareta. Betija izlasīja.
— Tātad tu esi mani nodevusi, — sacīja Margareta, — tu, mana māsīca, kuru es esmu pieņēmusi savā pajumtē un mīlējusi kā māsu.
— Nē! — Betija iesaucās. — Es to neesmu gribējusi, drīzāk es mirtu, nekā nodotu tevi. Es ticēju, ka tavs tēvs ir smagi sasities un ka šis cilvēks aizvedīs mani, kamēr tu būsi pie viņa.
— Ko jūs tagad teiksiet? — Margareta jautāja d'Agilaram tādā pašā draudīgā balsī. — Jūs piedāvājāt savu pretīgo mīlestību man … un viņai un esat ievilinājis lamatās mūs abas. Ko jūs man teiksiet?
— Tikai to, — d'Agilars atbildēja, pūlēdamies neizrādīt bailes, — ka šī sieviete ir muļķe un es izmantoju viņas godkārību, lai rastu iespēju būt jūsu tuvumā.
— Vai tu dzirdi, Betij, vai dzirdi? — iesaucās Margareta, griezīgi iesmiedamās, bet Betija tikai novaidējās, it kā būtu pie miršanas.
— Es mīlu jūs, vienīgi jūs, — turpināja d'Agilars. — Jūsu māsīcu es aizsūtīšu atpakaļ krastā. Es esmu izdarījis šo grēku tādēļ, ka nespēju citādi. Doma, ka rīt jūs tiksiet salaulāta ar citu, padarīja mani traku, un es biju gatavs uz visu, lai tikai izrautu jūs no viņa rokām, kaut arī nekad neiegūtu sev. Vai tad es jums nezvērēju, — viņš piebilda, cenzdamies atgūt savu parasto galantumu, — ka jūsu tēls mani pavadīs uz Spāniju, kurp mēs tagad dodamies?
Tieši šajā brīdī kuģis mazliet salīgojās vējā. Margareta nekā neatbildēja, tikai rotaļājās ar dunča asmeni un raudzījās viņā ar acīm, kas vizēja saltāk par tā tēraudu.
— Nogaliniet mani, ja vēlaties, — sacīja d'Agilars aiz mīlestības un kauna izmisušā balsī. — Tā es tikšu atbrīvots no šīm mokām.
Nu Margareta it kā pamodās. Viņas balss skanēja pavisam citādi — nosvērti un dzedri, kad viņa atbildēja:
— Nē, es negribu aptraipīt savas rokas ar jūsu asinīm, jo kāpēc man jāatņem dievam viņa atriebība? Ja jūs mēģināsiet man pieskarties vai atšķirsiet mani no šīs nabaga sievietes, ko esat piemuļķojis, tad es nogalināšu … nē, nevis jūs, bet pati sevi, un zvēru, ka mans gars jūs pavadīs uz Spāniju un no turienes tālāk uz elli, kas gaida jūs. Paklausieties, Kārlos d'Agilar, marķīz Morelja, es zinu, ka jūs ticat dievam un baidāties viņa dusmu. Tad dzirdiet: es piesaucu visuvarenā dieva atriebību pār jums! Es redzu to virs jūsu galvas. Tā neatstāsies no jums ne nomodā, ne miegā, ne mīlestībā, ne naidā, tā pavadīs jūs dzīvē un nāvē, un mūžībā. Jūs varat ļaut vaļu savam ļaunumam, tas būs veltīgi. Vai es miršu, vai dzīvošu, par visām sāpēm, ko jūs liekat man ciest, par visām bēdām, ko esat sagādājis un sagādāsiet manam līgavainim, manam tēvam un šai sievietei, jums tiks miljonkārt atmaksāts šai pasaulē un viņā saulē. Nu, vai jūs vēl arvien vēlaties, lai es pavadu jūs uz Spāniju, vai arī ļausiet man iet?