— Manas mājas ir tur, kur mana meita! — Kastels pikti atbildēja. — Es arī braukšu.
— Jums draudēs briesmas šai spāniešu zemē, ja mēs vispār līdz tai nokļūsim, — Pīters zīmīgi sacīja.
— Es došos kaut vai pašas elles rīklē! — atteica Kastels. — Vai man no tās bīties, ja dzenos pakaļ velnam?
— Tad darīsim to abi! — sacīja Pīters un satvēra Kastela roku savējā. Tas bija tēva un līgavaiņa svēts solījums līdz pēdējam elpas vilcienam sekot tai, kas viņiem bija viss.
Brīdi padomājis, Kastels pavēlēja sasaukt visu komandu uz vidusklāja. «Margareta» bija prāvs, no ozolkoka būvēts tirdzniecības kuģis, kas varēja pārvadāt ap divsimt tonnu kravas, plats un ar dziļu iegrimi, bet ļoti izturīgs un ātrs. Kad visi bija sapulcējušies — kā jūrnieki, tā paša Kastela vīri —, viņš kopā ar Pīteru izgāja uz lēcošās saules apspīdētā klāja un uzrunāja viņus, īsiem un nopietniem vārdiem pastāstīdams par nekrietno vardarbību, kas pastrādāta, un savu un Pītera nodomu sekot laupītājiem pāri jūrai uz Spāniju cerībā, ka ar dieva palīgu izdosies izglābt abas nelaimīgās sievietes — ļaunprātīgi aizvesto Pītera līgavu Margaretu, kas šodien būtu kļuvusi par viņa sievu, un Betiju Dīnu. Tad Kastels sacīja: viņš labi apzinoties, cik bīstams šis pasākums, jo varot notikt kauja ar spāniešiem, un nevēloties nevienam likt riskēt ar savu dzīvību vai veselajiem locekļiem pret paša gribu. Viņi taču esot nolīgti strādāt uz tirdzniecības kuģa, nevis cīnīties. Tiem, kuri no brīva prāta dosies līdz un laimīgi atgriezīsies, viņš apsolīja dubultu algu un ar attiecīgu dokumentu garantētu bagātīgu dāvanu, bet tiem, kuri negrib viņu pavadīt, vēlēja tūlīt atstāt kuģi, iekams tas paceļ enkuru.
Kad Kastels bija beidzis runāt, jūrnieki, skaitā ap trīsdesmit, apspriedās ar sayu drosmīgo kapteini Džeikobu Smitu, spēcīgu, gadus piecdesmit vecu vīru, un galu galā visi, izņemot vienu — kādu jaunu, nesen apprecējušos puisi, kam pietrūka dūšas —, nolēma palikt uz kuģa. Viņi zvērēja, ka ies kopā ar Kastelu līdz galam, lai tas būtu labs vai slikts, jo visi bija angļi un neieredzēja spāniešus. Turklāt šis lielais apvainojums iekarsēja viņu asinis. Un arī seši no Kastela divpadsmit kalpiem, kas bija atjājuši kopā ar viņu no Londonas, pieteicās uz līdzbraukšanu, kaut gan nebija jūrnieki. Viņi to darīja aiz mīlestības pret Margaretu, savu saimnieku un Pīteru. Sos sešus Kastels paturēja uz kuģa, bet pārējos nosūtīja atpakaļ krastā, iedodams līdz vēstules saviem draugiem, pilnvarotajiem un pārvaldniekiem ar norādījumiem par vēl nepabeigto darījumu kārtošanu un zemju, namu un citu īpašumu pārzināšanu viņa prombūtnes laikā. Viņš lika nodot uzticamās rokās arī savu testamentu, pašrocīgi parakstītu un pienācīgi apstiprinātu, kurā novēlēja visu savu mantu Margaretai un Pīteram vai tam no abiem, kurš pārdzīvos otru, vai viņu pēcnācējiem, vai, ja tādu nebūtu, nabaga ļaužu slimnīcas uzcelšanai. Tad šie mājās palicēji atvadījās no aizbraucējiem un smagām sirdīm devās projām. «Margareta:» tūlīt pacēla enkuru, un tās buras piepūtās, spirgtajā rīta vējā. r
Ap pulksten desmitiem viņi laimīgi apbrauca apkart Nouras sēklim un izprašņāja tur sastaptos zvejniekus. Tie pastāstīja, ka pirms vairāk nekā sešām stundām redzējuši «San Antonio» aizpeldam lejup pa Lamanšu un ievērojuši uz klāja divas sievietes, kas stāvējušas sadotām rokām un raudzījušās uz krasta pusi. Tagad Kastels un Pīters zināja, ka ir uz pareizām pēdām, un, tā kā patlaban nekas vairāk darāms nebija, mazliet ieēda un devās uz savu kajīti atpūsties, jo no bēdām un ceļa grūtībām bija galīgi pārguruši.
Atgūlies Pīters iedomājās, ka tieši šajā stundā viņam būtu vajadzējis atrasties baznīcā, lai salaulātos ar savu līgavu Margaretu, kas tagad bija spānieša varā, un, rūgtuma pilns, kaisli zvērēja atriebties d'Agilaram par visu šo kaunu un ciešanām. Ja Pītera ienaidnieks šobrīd būtu redzējis viņa seju, tas laikam gan būtu nobijies, jo Pīters Broums bija bīstams pretinieks un viņa sirds piedošanas nepazina, turklāt nodarītā pārestība bija viņu dziļi apvainojusi.
Četras dienas pieturējās labs ceļavējš, un viņi pilnās burās traucās lejup pa Lamanšu, cerēdami ieraudzīt spāniešus, bet «San Antonio» bija ātra divsimtpiecdesmittonnīga karavela ar četriem mastiem un daudzām burām, turpretī «Margaretai», kas gan ari skaitījās ātrs kuģis, bija tikai divi masti, tādēļ panākt «San Antonio» tā nespēja. Vai arī varbūt viņi jūras plašumos bija to pazaudējuši.
Ceturtjs dienas pievakarē, kad *Margareta» bija pabraukuši garām Lizardam un vieglajā vējā tik tikko slīdēja uz priekšu, novērotājs ziņoja, ka tālumā redzams bezvējā iekļuvis kuģis. Pīters, kam bija vanaga acis, uzkāpa mastā palūkoties un drīz vien uzsauca lejā stāvošajiem, ka, spriežot pēc apveida un takelāžas, ta varētu būt spāniešu karavela, taču droši apgalvot viņš to neņēmās, jo nebija «San Antonio» nekad redzējis. Tad ari kapteinis Smits uzkāpa mastā un, pēc dažām minūtēm atgriezies lejā, pavēstīja, ka tas neapšaubāmi ir «San Antonio».
Nu uz «Margaretas» sākās liela rosība. Priecīgi satraukti, vīri sameklēja savus zobenus un garos vai krusta lokus, kuru uz kuģa bija papilnam. Bombardu jeb lielgabalu gan viņiem nebija, jo uz tirdzniecības kuģiem tie tolaik vēl bija retums. Plāns bija šāds: piebraukt līdzās karavelai, izdarīt abordāžu un ar kauju atbrīvot Margaretu. Tā rīkodamies, viņi gan riskēja izpelnīties karaļa dusmas, jo tam divu angļu sieviešu nolaupīšana droši vien liktos sīkums, taču citas iespējas nebija.
Pusstundas laikā viss bija sagatavots, un Pīters, staigādams pa klāju šurpu turpu, izskatījās tik laimīgs kā vēl nekad kopš aizjāša- nas uz Dedemu. Vieglais vējš joprojām pieturējās, taču «San Antonio» šķita pilnīgi nekustīgs, un «Margareta» palēnām slīdēja tam tuvāk, līdz atradās vairs tikai pusjūdzes attālumā. Tad vējš pilnīgi norima, un nu stāvēja abi kuģi. Tomēr paisuma spēks vai kāda zemūdens straume tos pamazītiņām nesa vienu pretī otram, un, kad pienāca vakars, tos šķīra ne vairāk kā četrsimt soļu. Angļi ļoti cerēja, ka vēl pirms rīta kuģi atradīsies līdzās un viņi mēness gaismā varēs uzsākt kauju.
Taču tam nebija lemts notikt. Ap pulksten deviņiem debesis pārklājās ar bieziem mākoņiem un no krasta puses sāka pūst stiprs vējš. Kad beidzot atausa rīts, no «San Antonio» bija redzami vairs tikai topmasti, kas izslējās tālumā pār jūru, karavelai aši traucoties uz dienvidiem. Un divas garas nedēļas viņi to vairs ne acīs nemanīja.
Biskaja līcī vēji visu laiku bija ļoti lēni un mainīgi, bet, kad viņi beidzot bija tikuši garām Finistera zemesragam, sāka pūst spēcīgs ziemeļaustrenis, kas «Margareta» strauji nesa uz priekšu. Otrās dienas vakarā, kad rietēja saule, viņi, izbraukuši no miglas un lietus joslas, piepeši nepilnu jūdzi sev priekšā ieraudzīja «San Antonio» un kļuva varen priecīgi, jo nu zināja, ka tas nav iegriezies kādā Spānijas ziemeļu ostā. Kaut gan d'Agilara kuģim bija jādodas uz Kadisu, angļi baidījās, ka viltīgais spānietis var viņus apmānīt. Drīz atkal sāka līt, un «San Antonio» pagaisa viņu skatieniem.
Braucot gar Portugāles piekrasti, laiks kļuva ar katru dienu sliktāks, un, kad «Margareta» sasniedza Svētā Vinsenta ragu un uzņēma kursu uz Kadisu, trakoja jau īsta vētra. Nu viņi trešoreiz, ieraudzīja «San Antonio», kas, cīnīdamies ar viļņiem, zēģelēja uz priekšu. No šā brīža līdz pat ceļojuma beigām tas palika «Margaretas» ļaužu redzes lokā. Nākamajā dienā viņi karavelu gandrīz jau panāca, jo tā grasījās iebraukt Kadisas ostā, taču, pazaudējusi vēja brāzmās vienu mastu un baidīdamās, ka «Margareta», kam šī vētra piešķīra lielāku ātrumu, to apsteigs, mainīja kursu un devās uz Gibraltara šaurumu.