pulciņš auga augumā, līdz gandrīz puse no kuģa ļaudīm — vairāk nekā divdesmit vīri — bija paziņojuši, ka ir gatavi riskēt, un Pīters uzsauca: — Pietiek! — Arī Smits gribēja piebiedroties drosminiekiem, taču Kastels pateica kategorisku «nē!» un pavēlēja kapteinim palikt uz kuģa.
Kamēr «Margaretas» priekšgals pavērsās tā, lai nogrieztu ceļu «San Antonio», kas lēnām riņķoja viņiem apkārt kā ievainots gulbis, un abordieri sameklēja zobenus un dunčus, jo ar lokiem un bultām šādā kaujā nekas nebija iesākams, Kastels nodeva kapteinim savus rīkojumus. Gadījumā, ja spānieši viņus nogalinātu vai sagūstītu, Smitam bija tūlīt jāmaina kurss un jāaizved «Margareta» uz Sevilju, jānodod kuģis līdz ar kravu Kastela kompanjoniem un viņa vārdā jālūdz, lai tie, izmantojot zeltu, kam par ķīlu būtu kuģa un preču vērtība, vai citus līdzekļus, panāktu, ka Margareta un Betija, ja viņas būtu vēl dzīvas, tiktu atbrīvotas un d'Agilars, marķīzs Morelja, saukts pie atbildības par savu noziegumu. To nokārtojis, Kastels pasauca vienu no saviem kalpiem, lai tas viņam piesprādzētu ap krūtīm vieglu tērauda bruņuplati no kuģa krājumiem. Bet Pīters no tādas atteicās, jo negribēja sev uzkraut lieku smagumu. Tāpat kā pārējie abordieri, viņš uzvilka tikai no biezas vēršādas darinātu stopšāvēja kamzoli, kas spēja diezgan labi pasargāt no zobena cirtieniem, un uzlika tērauda galvsegu. Sādu mantu viņiem kajītē bija papilnam.
Tagad «San Antonio» bija pagriezies un zēģelēja taisnā līnijā uz līča pusi, tā ka pēc dažām minūtēm tam vajadzēja atrasties iepretim viņiem kādu piecdesmit jardu attālumā. Kapteinis Smits, uzvilcis nelielu buru, lai piedotu kuģim gaitu, satvēra stūresratu un stūrēja «Margaretu» tieši virsū karavelai ar nolūku nogriezt tai ceļu, bet abordieri Pītera un Kastela vadībā sapulcējās pie bugsprita, nogūlās borta aizsegā un gaidīja.
XI nodaļa SASTAPSANĀS UZ JūRAS
Spānieši vēl kādu brīdi ieturēja to pašu virzienu, bet tad, nopratuši sava ienaidnieka pārdrošo nodomu un redzēdami, ka «Margaretas» priekšgals nule nule ietrieksies karavelas nestiprajos sānos, spēji pagriezās par dažiem grādiem, tā ka galu galā «Margareta» neuzdrāzās tai virsū, bet sāniski saskrējās ar to, sašķaidīdama apšuvuma plankas un noraudama prāvu daļu falšborta. Da
žas sekundes abi kuģi atradās cieši blakus, un, iekams viļņi tos atšķīra, angļi izsvieda abordāžas kāšus. Viens no tiem stipri ieķērās «San Antonio» bortā, saāķēdams kopā abu kuģu priekšgalus, tā ka «Margaretas» bugsprits izslējās pāri «San Antonio» augstajam klājam.
— Uz priekšu! — Pīters iekliedzās. — Sekojiet man! — Pietrūcies kājās, viņš pieskrēja pie bugsprita un sāka rāpties pa to.
Tas bija baismīgs skats. Vienu mirkli satrakotā jūra pacēla Pīteru augstu gaisā, nākamajā viņš gāzās atkal lejup un masīvais bugsprita koks krakšķēdams triecās pret «San Antonio» klāju ar tādu sparu, ka viņš gandrīz aizlidoja no tā kā akmens no lingas. Tomēr viņš noturējās un, piesaukdams laimi, satvēra pārtrūkušo tauvu, kas kūļājās bugsprita galā kā pātagas siksna, un sāka laisties pa to lejā. Vējš svaidīja viņu šurpu turpu, kuģa negantā gareniskā šūpošanās mētāja augšup lejup, «San Antonio» klājs te tuvojās, te atkāpās gluži kā dzīvs. Tas .bija tuvu — tikai nepilnas divpadsmit pēdas zem Pītera, un, palaidis rokas vaļā, viņš nokūleņoja uz fokmasta platformas, nedabūjis ne skrambiņas. Pielēcis kājās, viņš pieskrēja pie nolauztā masta un, ar kreiso roku apķēries tam, ar labo izrāva savu zobenu.
Nākamajā acumirklī, pats nezinādams, kā tur nokļuvis, Kastels atradās Pīteram blakus. Viņam sekoja vēl divi vīri, bet viens no tiem nenoturējās uz kājām un ievēlās jūrā. Kad viņu aprija viļņi, abordāžas kāša ķēde pārtrūka un «Margareta» atrāvās no karave- las, pamezdama šos trīs vīrus vienus pašus ienaidnieku varā. Ne ar kādiem pūliņiem tai nebija vairs iespējams pieāķēties otrreiz. Taču pagaidām spāniešu tuvumā neredzēja, jo neviens nebija uzdrošinājies stāvēt uz augstās platformas ar norautajām margām, kad «Margaretas» bugsprits sitās pret to kā milža nūja un, kuģim zvalstoties, aizmēza visu savā ceļā.
Tā viņi tur stāvēja, pieķērušies mastam un gaidīdami savu galu, jo tagad «Margareta» bija jau ap simt jardu tālu un viņi zināja, ka stāvoklis bezcerīgs. Nožvīkstēja vesels spiets bultu, kas tika raidītas no citām kuģa daļām, un viena no tām trāpīja kaklā puisim, kas bija sekojis Kastelam. Tas nogāzās uz klāja, mēģināja kaut kur pieķerties, bet drīz vien ievēlās jūrā. Otra bulta caururba Kastelam labo apakšdelmu; viņa zobens izkrita no rokas un aizslīdēja projām. Pīters satvēra bultu, pārlauza uz pusēm un izvilka no brūces. Bet Kastela labā roka tagad bija bezspēcīga, un ar kreiso viņš tik vien varēja kā pieturēties pie masta.
— Mēs esam darījuši visu, kas mūsu spēkos, dēls, — Kastels sacīja, — un cietuši neveiksmi. Gan Margareta uzzinās, ka mēs
būtu viņu izglābuši, ja butu varējuši, bet mēs viņu vairs neredzēsim.
Pīters, zobus griezdams, izmisīgi lūkojās apkārt un neteica ne vārda. Ko viņam tagad darīt? Atstāt Kastelu, mesties uz vidus- klāju un tur iet bojā vai palikt un mirt šeit? Nē,, viņš nejaus sevi nogalināt kā putnu uz zara, viņš kritīs cīņā.
— Ardievu! — viņš sauca cauri vēja auriem. — Lai dievs dod mieru mūsu dvēselēm! — Tad, nogaidījis brīdi, kad kuģis tik briesmīgi nešūpojas, pieskrēja pie kāpnēm, kas veda uz vidusklāju, no- streipuļoja lejā un palika stāvam, pieturēdamies pie margām.
Skats, kas pavērās Pīteram, bija diezgan dīvains. Spāniešu vīri bija nostādīti rindā pie falšborta un ziņkāri raudzījās viņā, bet dažus soļus tālāk, atspiedies pret mastu, stāvēja d'Agilars. Viņš pacēla roku, kurā nebija nekāda ieroča, un uzrunāja Pīteru.
— Senjor Broum, — viņš sauca, — nekustieties ne par sprīdi, jo citādi jūs tūlīt būsiet pagalam! Vispirms uzklausiet mani un tad dariet, kā vēlaties. Vai es varu būt drošs no jūsu zobena, kamēr runāju?
Pīters apstiprinoši pamāja, un d'Agilars pienāca tuvāk, jo vētra auroja tā, ka pat šeit, samērā aizsargātā vietā, bija grūti ko sadzirdēt.
— Senjor, — d'Agilars sacīja Pīteram, — jūs esat ļoti drošsirdīgs vīrs un esat izdarījis tādu varoņdarbu, kādu neviens no mums vēl nav redzējis, tādēļ es gribu saudzēt jūsu dzīvību, ja būs iespējams. Pie tam es, mīlas varas un greizsirdības dzīts, esmu gauži nodarījis jums pāri un arī tādēļ vēlos jūs saudzēt. Tagad jums uzbrukt nozīmētu jūs noslepkavot, bet, lai kāds esmu, slepkavību es neatzīstu. Vispirms atļaujiet man jūs nomierināt. Jūsu un manas- sirds pavēlniece atrodas uz šā kuģa, bet nebaidieties — viņai nekas ļauns nav noticis un nenotiks, kamēr es būšu dzīvs. Es nevēlos apvainot sievieti, kura, ceru, pati no savas brīvas gribas reiz kļūs par manu sievu un kuru esmu atvedis uz Spāniju, lai, apprecēdama jūs, viņa neatņemtu man šo cerību. Senjor, ticiet man, es nelietošu varu pret sievieti un nenoslepkavošu viņas mīļoto. '
— Bet ko tad jūs darījāt, kad ar nekrietnu krāpšanu nolaupījat viņu? — Pīters nikni jautāja.
— Senjor, es esmu nodarījis pāri viņai un jums visiem un izpirkšu šo savu vainu.
— Kādā veidā? Vai jūs atdosiet man Margaretu?