— Nē, to es nevaru, pat ja viņa to vēlētos, par ko gan neesmu pārliecināts. Nē, nekad, kamēr esmu dzīvs.
— Atvediet viņu šurp, un uzklausīsim, vai viņa to vēlas vai ne! — kliedza Pīters, cerēdams, ka Margareta viņu sadzirdēs.
Bet d'Agilars tikai smaidīja un purināja galvu. Tad viņš turpināja:
— Arī to es nevaru darīt, jo redzēt jūs viņai būtu sāpīgi. Un tomēr, senjor, es vēlos dzēst lielo parādu, kas man maksājams jums un arī jums, senjor, — viņš paklanījās pret Kastelu, kurš, Pīteram neredzot, bija nonācis lejā pa kāpnēm un tagad stāvēja viņam aiz muguras, ar sašutumu un saltu nicinājumu vērdamies d'Agilarā. — Jūs esat nodarījuši mums lielus zaudējumus, vajādami mūs pāri jūrām un ar savām bultām nogalinādami mūsu cilvēkus, un tagad jūs mēģinājāt abordēt mūsu kuģi, lai kaujā krustotu zobenus, taču dievs izjauca šo nodomu. Pēc taisnības jūsu dzīvības vairs nepieder jums, un neviens mūs nenosodītu, ja mēs jūs nogalinātu. Taču es saudzēšu jūs abus. Ja būs iespējams, es nogādāšu jūs atpakaļ uz «Margaretas»-, ja tas neizdosies, jūs krastā tiksiet atbrīvoti un varēsiet iet, kurp vēlaties. Tā es dzēsīšu savu parādu, un mana sirdsapziņa būs tīra.
— Vai jūs mani mērījāt ar savu mērauklu? — rūgti iesmiedamies, vaicāja Pīters. — Es dzīvs atstāšu šo kuģi vienīgi tad, -ja mana saderinātā līgava, mistris Margareta, pavadīs mani.
— Tādā gadījumā, senjor Broum, es baidos, ka jūs atstāsiet to miris, tāpat kā varbūt visi mēs, ja drīzumā nesasniegsim zemi, jo kuģis strauji piepildās ar ūdeni. Taču, pazīdams jūsu cieto raksturu, es biju sagatavojies uz šādu atbildi, un man ir cits priekšlikums, ko jūs droši vien pieņemsiet. Senjor, mūsu zobeni ir gandrīz vienā garumā, varbūt mērosim spēkus ar tiem? Es esmu spāņu grands, marķīzs Morelja, jums nebūs apkaunojoši cīnīties ar mani.
— Neesmu par to pārliecināts, — Pīters atteica, — jo es esmu kaut kas vairāk — godīgs anglis, kas nekad nav zadzis sievietes. Taču es allaž būšu priecīgs cīnīties ar jums uz jūras vai uz sauszemes, lai kur un kad mēs sastaptos, kamēr viens no mums vai abi kritīs. Bet kāda būs balva uzvarētājam, un kā es varu zināt, vai kāds no tiem, — viņš norādīja uz komandu, kas vērīgi klausījās, — nenodurs mani no muguras?
— Senjor, es jums teicu, ka neatzīstu slepkavību, un tā būtu viszemiskākā slepkavība. Kas attiecas uz balvu — tā būs Margareta. Zvēru visas savas komandas vārdā pie mūsu pestītāja asinīm: ja jūs nogalināsiet mani, tad kopā ar Margaretu un viņas tēvu varēsiet neapdraudēti doties projām. Un jūs abi zvēriet: ja es nogalināšu jūs, Margareta paliks man un pret mani netiks celta nekāda apsūdzība, ne prasība. Viņas kalponei es došu brīvību, šīs sievietes sabiedrība jau tā ir diezgan mani apgrūtinājusi.
— Nē, — iejaucās Kastels, pirmoreiz paceldams balsi, — es prasu sev tiesības cīnīties ar jums, kad mana roka būs sadzijusi.
— Es noraidu šo prasību, — augstprātīgi atbildēja d'Agilars. — Es nevaru pacelt zobenu pret vecu vīru, kas ir manas nākamās sievas tēvs, turklāt tirgotājs un ebrejs. Nē, nesakiet man vairāk nekā, lai šie ļaudis nedzird jūsu ļaunos vārdus. Es būšu augstsirdīgs un neprasīšu no jums zvērestu. Vērsiet savu ienaidu pret mani, master Kastei, un tad es savukārt vērsīšos pret jums. Senjor Broum, sāk jau krēslot, un ūdens kuģī kāpj. Vai jūs esat gatavs?
Pīters pamāja ar galvu, un viņi izgāja viens otram pretī.
— Vēl vienu vārdu, — d'Agilars sacīja, nolaizdams savu zobenu lejup. — Mani draugi, jūs dzirdējāt mūsu norunu. Vai jūs zvērat, ka to ievērosiet un, ja es kristu, bruņniecības goda un Spānijas slavas vārdā atbrīvosiet abus šos vīrus un abas lēdijas un nogādāsiet uz viņu kuģa vai krastā?
«San Antonio» kapteinis un viņa palīgi atbildēja, ka zvērot to visas komandas vārdā.
— Jūs dzirdējāt, senjor Broum. Noteikumi ir šādi: mēs cīnīsimies līdz nāvei, bet, ja mūs piemeklēs nelaime un mēs tiksim ievainoti, tā ka nevarēsim cīņu pabeigt, tad nevienam no mums dzīvība netiks atņemta. Mūs kops, kamēr mēs atveseļosimies vai nomirsim, ja tāda būs dieva griba.
— Jūs gribat teikt, ka mums jāmirst tikai vienam no otra zobena un, ja vienam gadītos ciest ne no pretinieka rokas, pretinieks viņu nenogalinās?
— Jā, senjor, jo šādos apstākļos tas viegli var notikt, — d'Agilars norādīja uz milzīgajiem viļņiem, kas bangoja pāri viņiem, draudēdami aprīt dziļi iegrimušo karavelu. — Mēs neizmantosim viens otra nelaimi, jo gribam izšķirt šo strīdu tikai ar saviem zobeniem.
— Lai notiek! — Pīters sacīja. — Masters Kastels ir liecinieks mūsu norunai.
D'Agilars pamāja ar galvu, noskūpstīja sava zobena rokturi, apstiprinādams vienošanos, pieklājīgi palocījās un nostājās aizsardzības pozīcijā.
Kādu mirkli Pīters un spānietis stāvēja nekustīgi aci pret aci. Viņi bija viens otra cienīgi pretinieki. Kalsnais Pīters ar savām garajām rokām un niknumā saviebto seju izskatījās briesmīgs saulrieta sārtajā gaismā, kas izlauzās gar melna mākoņa malu. Slaidais spānietis bija sasprindzis uzmanībā, taču neizrādīja ne mazāko satraukumu, it kā šī te būtu cīkstīšanās prieka pēc, nevis spīva sāncenšu divkauja, no kuras iznākuma atkarīgs sievietes liktenis. D'Agilara galvu sedza ķivere un krūtis aizsargāja melna tērauda bruņuplāksne ar zelta inkrustāciju, bet Pīters bija ģērbies tikai savā vēršādas kamzolī un tērauda sloksnēm apšūtā cepurē, taču viņa taisnais, parocīgais zobens bija smagāks un varbūt kādu puscollu garāks nekā pretiniekam.
Tā viņi tur stāvēja, bet Kastels un visi kuģa vīri, izņemot stūrmani, kas stūrēja karavelu uz līci, pieķērušies pie borta vai grot- masta vantīm un aizmirsuši draudošās briesmas, klusēdami vēroja notiekošo.
Pīters pirmais cirta pretiniekam, tēmēdams tieši rīklē, bet d'Agilars veikli atvairījās, tā ka zobena smaile aizslīdēja garām kaklam, un, pirms Pīters paguva to atvilkt, uzbruka viņam. Spānieša zobens trāpīja pa viņa tērauda cepuri, noslīdēja gar to un skāra kreiso plecu, bet, tā kā cirtiens nebija spēcīgs, nekādu vainu nenodarīja. Tūlīt sekoja daudz smagāka atbilde — Pītera zobens triecās pret d'Agilara krūšu bruņām ar tādu sparu, ka viņš atstreipuļoja atpakaļ. Pīters pielēca klāt, domādams, ka cīņa tūlīt būs galā, bet šai brīdī kuģis, kas bija iegājis līča sēkļa bangās, neganti sašūpojās un viņi abi aizmeimuroja pie borta. Šūpošanās nemitējās, un Pīters ar d'Agilaru, mežonīgi vicinādami zobenus, steberēja šurpu turpu pa klāju, ar kreiso roku grābstīdamies pēc kāda atbalsta, līdz beidzot, apdauzījušies un galīgi aizelsušies, bet neievainoti, atvirzījās viens no otra, lai mazliet atpūstos.
— Te ir slikts pamats zem kājām, lai cīnītos, senjor, — izdvesa d'Agilars.
— Nekas, mums noderēs arī tāds! — Pīters nikni atteica un metās viņam virsū kā vērsis. Tieši šajā mirklī milzīgs vilnis uzvēlās kuģim, zaļa ūdens masa nogāza viņus no kājām un kā salmus ieskaloja špigatē, bezmaz noslīcinādama. Pīters pirmais pierausās augšā, atklepoja sāļo ūdeni un, izslaucījis acis, ieraudzīja, ka d'Agilars vēl arvien guļ zemē līdzās savam zobenam, ar kreiso roku satvēris labās locītavu.
— Kas jūs savainoja? — Pīters jautāja. — Es vai kritiens?
— Kritiens, senjor, — atbildēja d'Agilars. — Šķiet, man ir lauzta plaukstas locītava. Bet kreisā roka man vēl ir vesela. Tūlīt es pie- celšos, un mēs pabeigsim šo cīniņu.
Tiklīdz viņš bija to izteicis, mežonīga vēja brāzma, niknāka nekā visas iepriekšējās, blīvā un spēcīgā pūtienā kā no kalnu aizas uzklupa karavelai, kas bija jau gandrīz sasniegusi ieeju līcī, un sazvēla to uz sāniem. Vienu brīdi šķita, ka «San Antonio» apgāzī- sies un nogrims,- bet tad piepeši tā grotmasts nolūza kā skals un ievēlās jūrā; kļuvis vieglāks, kuģis mazpamazām atslējās taisni. Sķērsrāja nogāzās uz klāja, ar vienu galu sadragādama jumtu kajītei, kurā bija ieslēgtas Margareta un Betija, bet tās otrā galā piestiprinātais bloks sāniski trāpīja Pīteram pa galvu, noslīdēja gar tērauda cepuri un triecās pret kaklu un plecu. Viņš nesamaņā noslīga uz klāja un, vēl tvarstīdams pēc sava zobena, palika tur guļam ar izplestām rokām.