No sapostītās kajītes izskrēja Margareta un Betija. Margareta bija ļoti bāla un izbijusies, Betija murmināja lūgšanas, taču, kā par brīnumu, ne viena, ne otra nebija ci'etusi. Turēdamās pie samudžinātajām virvēm, viņas līda uz priekšu, meklēdamas glābiņu kuģa vidusdaļā, jo smagā rāja vēl zvārojās un šūpojās pār viņu galvām, atmetusies uz kajītes drupām un falšborta. Drīz tā ieslīdēja jūrā. Pie nolūzušā grotmasta pamatnes sievietes apstājās um garajiem matiem plīvojot vētrā, palūkojās apkārt. Tad Margareta ieraudzīja Pīteru, kas ar asinīm noplūdušu seju gulēja uz muguras un, kuģim šūpojoties, zvalstījās šurpu turpu.
Viņa nespēja izteikt ne vārda, tikai ar mēmu pārmetumu norādīja vispirms uz Pīteru, tad uz tuvumā stāvošo d'Agilaru, šai brīdī atcerēdamās savu dīvaino nojautu toreiz mājās Holbornā. Nu tā bija piepildījusies. Turēdamies pie virves, d'Agilars pienāca Margaretai klāt un noliecās pie viņas auss.
— Lēdij, — spānietis sacīja, — tas nav manas rokas darbs. Viņš abordēja manu kuģi, un mēs cīnījāmies godīgā divkaujā. Tad nogāzās masts un nosita viņu. Nevainojiet mani viņa nāvē, bet meklējiet mierinājumu pie dieva.
To dzirdēdama, Margareta izmisīgi palūkojās apkārt un ieraudzīja savu tēvu, kas grīļodamies viņai tuvojās. Iekliegdamās viņa pieplaka pie tā krūtīm un zaudēja samaņu.
XII nodaļa TĒVS ENRIKE
Nakts satumsa strauji, jo milzīgs negaisa mākonis, kurā zig- žagiem šaudījās zibeņi, izdzēsa pēdējo norietējušās saules atblāzmu. Ar pērkona dārdiem un lietus straumēm vētra uzbruka grimstošajam kuģim. Jūrnieki vairs neredzēja, kurp jāstūrē, un nezināja, uz kurieni kuģis virzās, tikai pēc pierimušās jūras sprieda, ka ir jau iebraukuši līča ūdeņos. Drīz vien «San Antonio» uzdūrās- klintij, un Kastelu, kas bija noliecies pār noģībušo Margaretu, spējais trieciens atsvieda pret falšbortu un apdullināja.
Atskanēja daudzbalsīgs kliedziens: — Kuģis grimst! — Šķita, ka klāju jau apņem ūdens, bet Kastels nezināja, vai tas ir no jūras vai no spēcīgās lietus gāzes. Tad atskanēja otrs kliedziens: — Nolaist laivu, citādi mēs esam pagalam! — un bija dzirdama jūrnieku rosīšanās tumsā. Kuģis griezās apkārt uz vietas un grima arvien dziļāk. Atplaiksnījās zibens, un tā gaismā Kastels ieraudzīja Betiju, kas savās stiprajās rokās turēja noģībušo Margaretu. Arī viņa pamanīja Kastelu un iebrēcās, lai steidzoties uz laivu. Viņš gandrīz jau gribēja to darīt, bet tad atcerējās Pīteru. Pīters varēja būt vēl -dzīvs. Ko gan viņš sacīs Margaretai, ja būs atstājis viņas līgavaini šeit bojā ejai? Kastels aizlīda pie nekustīgi gulošā Pītera un uzsauca garāmskrejošam matrozim, lai nāk palīgā. Tas atbildes vietā izgrūda lāstu un nozuda tumsā. Kastels mēģināja viens pats pacelt Pītera smago ķermeni, bet, tā kā viņa labā roka bija gandrīz nelietojama, spēja tikai uzsliet to sēdus un soli pa solim vilka pāri klājam uz to pusi, kur domājās atrodamies laivu.
Taču tur laivas nebija, un tagad balsis atskanēja no kuģa otras puses, tā ka nācās vilkt Pīteru atpakaļ. Kad Kastels sasniedza labo bortu, tur viss bija klusu, un, atspīdot zibenim, viņš ieraudzīja ar cilvēkiem pārpildītu laivu, kas pacēlās viļņa galotnē apmēram piecdesmit jardu no viņa; tie, kam nebija laimējies iekļūt laivā, bija pieķērušies tās pakaļgalam un margapmalei. Kastels skaļi uzsauca, taču atbildes nesaņēma — vai nu uz kuģa vairs nebija nevienas dzīvas dvēseles, vai arī šajā kņadā viņu nevarēja sadzirdēt.
Tad Kastels, apzinādamies, ka ir darījis visu, ko varējis, pavilka Pīteru zem fokmasta platformas, kas cik necik pasargāja no lietus, apsēdās, paņēma viņa asiņojošo galvu klēpī, lai to neskartu virs klāja pludojošais ūdens, un sāka skaitīt lūgšanas, gaidīdams nāvi.
Ka viņam drīz pienāks gals, par to Kastels nešaubījās, jo kuģa vidusdaļa, cik varēja redzēt zibeņu gaismā, jau atradās gandrīz vienā līmenī ar jūru. Tā šeit, ostas tuvumā, gan bija daudz rāmāka nekā ārpus līča, jo, kaut arī vēl joprojām gaudoja vējš un stipri lija, viļņu šļakatas viņiem pāri vairs nesitās. Karavela, dreifēdama uz priekšu, grima arvien dziļāk un dziļāk, līdz beidzot ūdens jau skalojās pāri tās klājam un Kastels bija spiests pārsēsties uz kāpnītēm, pa kurām Pīters pirmīt devās pretī spāniešiem. Pēc kāda laika viņš ievēroja, ka «San Antonio» vairs nekustas, un brīnījās, ko gan tas varētu nozīmēt. Negaiss bija pārgājis, un varēja saskatīt zvaigznes. Arī vējš bija nostājies. Nakts kļuva siltāka, un tas nāca Kastelam par labu, jo citādi caurcaurēm izmirkušajā apģērbā viņš būtu pārsalis līdz nāvei. Un tomēr tā bija bezgala gara nakts,, visgarākā viņa mūžā. Velti viņš gaidīja miegu, kas būtu remdējis ciešanas un atvieglojis pēdējo stundiņu; sāpes bultas savainotajā rokā neļāva aizvērt ne aci.
Tā viņš tur sēdēja, prātodams, vai Margareta ir dzīva vai mirusi,, tāpat kā miris šķita Pīters, un, ja tā būtu, vai viņu abu gari tagad noraugās uz nelaimīgo tēvu, gaidīdami, kad viņš tiem piebiedrosies. Viņš domāja arī par savām labklājības pilnajām dienām, kad vēl nebija ieraudzījis d'Agilara nolādēto seju, un par visu nevērtīgo bagātību, kas viņam piederēja un nu aizies neziņā. Viņš pat vēlējās, kaut Margareta būtu mirusi: labāk lai viņa ir beigta, nekā dzīvo kaunā un ciešanās. Ja dievs ir, kā gan viņš var pieļaut, ka pasaulē notiek tādās lietas? Tad Kastels atcerējās, kā Ijabu, kad tas gluži tāpat sēdēja, dziļu bēdu sagrauzts, sieva mudināja nolādēt dievu un mirt un kā patriarhs tad atbildēja: «Ko! Vai mēs no dieva rokas varam ņemt pretī tikai labo un neņemt ļauno?» Atcerējās arī, kā pēc visām nedienām šis krietnais vīrs beidza savu mūžu, un tādējādi guva mazu mierinājumu.
Pēc tam Kastels ieslīga tādā kā nemaņā, un viņa pēdējā doma bija, ka kuģis ir nogrimis un viņš laižas nāves tumšajā atvarā.
Paklau! Atskanēja kāda balss, un Kastels uztrūcies redzēja, ka svīst gaisma un ka viņa priekšā, atbalstījies pret kāpņu margām, stāv Pīters — līķa bāls, ar asinīm notraipītu seju, klabošiem zobiem un stiklainām, nedabiskām acīm.
— Vai jūs esat dzīvs, Džon Kastei? — jautāja šī dobjā balss. — Vai arī mēs abi esam beigti un atrodamies ellē?
— Nē, — viņš atbildēja. — Es esmu dzīvs. Mēs vēl esam šajā pasaulē.
— Kas noticis? — Pīters vaicāja. — Es biju iegrimis melnā tumsā.
Kastels viņam īsi pastāstīja.
Pīters noklausījās, tad grīļodamies piegāja pie borta treliņiem un klusēdams palūkojās apkārt.
— Es nekā nevaru redzēt, — pēc brītiņa viņš sacīja. — Migla ir pārāk bieza. Bet man šķiet, ka mēs atrodamies tuvu krastam. Palīdziet man! Mēģināsim atrast kaut ko ēdamu. Es jūtos vārgs.
Kastels piecēlās, izstaipīja notirpušos locekļus un, piegājis pie Pītera, aplika savu veselo roku viņam ap vidukli. Atbalstīdams viņš to veda uz kuģa pakaļgalu, kur vajadzēja būt galvenajai kajītei. Viņi to atrada un iegāja iekšā. Tā bija neliela, bet labi iekārtota telpa, ar kokā grieztu krucifiksu pie gala sienas. Gabals sālītas gaļas un daži cieti kviešu plāceņi, kādus jūrnieki ņem līdzi ceļā, nokrituši no galda, gulēja uz grīdas; virs galda iekārtā plauktā stāvēja vīna un ūdens baloni. Kastels sameklēja raga kausu un, piepildījis ar vīnu, pasniedza Pīteram. Pīters to kāri izdzēra un padeva atpakaļ. Arī pats Kastels iestiprinājās ar vīnu. Pēc tam viņi ar nažiem nogrieza prāvas gaļas šķēles un aši notiesāja, kaut arī Pīteram savainotās galvas un kakla dēļ bija grūti ēst. Tad viņi vēl .iedzēra vīnu un, juzdamies mazliet mundrāki, atstāja kajīti.