Migla vēl arvien bija tik bieza, ka viņi nekā nevarēja saskatīt, tādēļ iegāja sadragātajā kajītē, kur bija mitinājušās Margareta ar Betiju, apsēdās uz viņu guļvietas un gaidīja. Pīters ievēroja, ka šī kajīte iekārtota ļoti grezni, it kā būtu domāta augstai dāmai. Pat trauki bija no sudraba, un skapī karājās krāšņi tērpi. Te bija arī dažas ar roku rakstītas grāmatas. Uz vienas no ārējām lapām Margareta bija uzrakstījusi savas piezīmes un pašsacerētu lūgšanu, kurā lūdzās, lai debesis viņu pasargātu, lai Pīters un tēvs paliktu dzīvi un uzzinātu patiesību par notikušo, lai svētie būtu labvēlīgi, atbrīvotu viņu un ļautu viņiem visiem atkal būt kopā. So grāmatu Pīters pabāza sev zem kamzoļa, lai kādreiz vēlāk rūpīgāk papētītu.
Piepeši parādījās saule, paceldamās austrumos pāri kalniem, kas viņus ielenca. Izgājuši no kajītes, Kastels un Pīters uzkāpa uz fokmasta platformas un palūkojās apkārt. Viņi atradās cietzemes apņemtā līci, ne tālāk kā simt jardu no krasta. Piesējuši virves galā dzelzs gabalu un iesvieduši to jūrā, viņi konstatēja, ka kuģis guļ uz zemūdens klints un pie tā priekšgala dziļums ir tikai četras pēdas. To noskaidrojuši, viņi nolēma brist uz malu, taču vispirms atgriezās lielajā kajītē, sameklēja ādas maisu un piebāza to ar gaļu un vīnu. Tad viņiem vēl ienāca prātā uzmeklēt d'Agilara kajīti. Tā atradās starp klājiem. Tur viņi uzgāja naudas lādi, ko izdevās atlauzt ar dzelzs stieni.
Lādē bija prāvs zelta naudas krājums, acīmredzot kuģa komandas algošanai, un arī dažas dārglietas. Tās viņi neaiztika, bet naudu sadalīja un noglabāja pie sevis, jo tā varēja lieti noderēt, ja viņi sveiki tiktu malā. Tad viņi viens otram izmazgāja un pārsēja brūces, nokāpa pa trapu, kas bija nolaists gar kuģa sāniem, kad spānieši glābās ar laivu, iebrida jūrā un teica «San Antonio» ardievas.
Tagad vējš bija norimis un spoži spīdēja saule, sasildīdama viņu atdzisušās asinis. Brist nebija grūti, jo ūdens sniedzās tikai mazliet pāri viduklim, jūra bija pavisam rāma, pamats gluds un smilšains. Tuvojoties krastam, viņi ieraudzīja tur pulcējamies ļaudis un nosprieda, ka tie nāk no mazās Motrilas pilsētiņas, kas atradās augstāk pie upes, kura šeit ietecēja līcī. Viņi redzēja arī vēl ko citu — proti, «San An.tonio» laivu — un nopriecājās, saprazdami, ka tā laimīgi sasniegusi krastu, jo laiva stāvēja uz ķīļa un tās dibenā bija tikai nedaudz ūdens. Sur tur gulēja malā izskaloti cilvēku līķi — pavisam kādi pieci vai seši — acīmredzot tie jūrnieki, kas bija peldējuši pakaļ laivai vai pieķērušies tās bortam. Sieviešu starp noslīkušajiem nebija.
Kad Kastels un Pīters beidzot sasniedza malu, tur vairs stāvēja tikai nedaudzi cilvēki, jo pārējie bija sākuši brist uz kuģi, lai to izlaupītu, vai arī aizgājuši sameklēt laivas tādam pašam nolūkam. Krastā viņus sagaidīja tikai sievietes, bērni, trīs veči un garīdznieks — viltīga izskata vīrs ar pieglaimīgu seju un alkatīgām acīm. Tas panācās uz priekšu un pieklājīgi sveicināja viņus, sacīdams, lai pateicas dievam par izglābšanos.
— To mēs patiešām arī darām, — atbildēja Kastels. — Bet pasakiet mums, tēvs, kur ir mūsu ceļabiedri?
— Daži no viņiem ir šeit, — garīdznieks atbildēja, norādīdams uz līķiem. — Pārējie kopā ar abām senjorām pirms divām stundām devās ceļā uz Granadu. Marķīzs Morelja, kas man piešķīris šo draudzi, teica, ka viņa kuģis nogrimis un vairāk neviens dzīvs neesot palicis. Tā kā miglā nekas nebija redzams, mēs viņam noticējām. Citādi mēs- būtu ieradušies te agrāk, —^ viņš zīmīgi piemetināja, — jo esam nabaga ļaudis, kam svētie reti sūta avarējušus kuģus.
— Kā viņi devās uz Granadu, tēvs? — Kastels jautāja. — Kājām?
— Nē, senjor, viņi ar varu paņēma ciemā visus zirgus un mūļus. Marķīzs gan apsolīja, ka vēlāk atsūtīs tos atpakaļ un samaksās par lopiņu izmantošanu, un mēs uz viņu paļāvāmies, jo bijām spiesti to darīt. Senjoras dikti raudāja un lūdza mūs dot viņām patvērumu un paturēt viņas šeit, bet marķīzs to neatļāva, kaut arī viņas bija tik bēdīgas un nogurušas. Lai dievs dod, ka mēs dabūtu atpakaļ savus krietnos lopiņus, — garīdznieks dievbijīgi piebilda.
— Vai jums tomēr vēl neatradīsies pāris zirgu? Mums ir mazliet naudas, un mēs varam par tiem samaksāt, ja neprasīsiet pārāk dārgi.
— Neviena, senjor, neviena paša. Marķīzs paņēma visus līdz beidzamajam, pat grūsnas ķēves. Bet jūs jau arī patlaban nebūtu spējīgi jāt, jo esat tik daudz pārcietuši, — garīdznieks norādīja uz Pītera ievainoto galvu un Kastela pārsieto roku. — Kāpēc jūs negribat te uzkavēties un mazliet atpūsties?
— Tāpēc, ka es esmu tēvs vienai no šīm senjorām un viņa noteikti domā mani noslīkušu. Bet šis senjors ir viņas saderinātais līgavainis, — Kastels īsi atbildēja.
— Ahā! — garīdznieks novilka, ar interesi paraudzīdamies viņos. — Bet kāds tad radinieks viņai ir marķīzs? Nu, varbūt man nevajadzēja vis to jautāt, te jau nav biktskrēsls, vai ne? Es saprotu, ka jūs esat nobažījušies, jo šim dižajam grandam ir palaidnieka slava. Jā, krietns baznīcas dēls, bet liels palaidnieks gan … — viņš nogrozīja savu skūto galvu un pasmaidīja. — Bet nāciet uz ciemu, senjori! Tur jūs varēsiet atpūsties un apkopt savas vainas. Pēc tam mēs parunāsim.
— Būs vien jāiet, — Kastels angliski sacīja Pīteram. — Seit līča malā nav neviena zirga, un mēs šādā stāvoklī nevaram kājām aizstaigāt līdz Granadai.
Pīters pamāja, un viņi kopā ar garīdznieku, kura vārds bija Enrike, devās uz ciemu.
Uzkāpuši paugurā pāris simt soļu no krasta, viņi pagriezās un atskatījās: šķita, ka visi darboties spējīgie ciema iedzīvotāji patlaban ir aizņemti ar avarējušā kuģa izlaupīšanu,
— Viņi atlīdzina sev par mūļiem un zirgiem, — plecus paraustīdams, sacīja tēvs Enrike.
— Redzu, — Kastels atteica, — bet jūs … — viņš aprāvās.
— Neraizējieties par mani! — garīdznieks atbildēja, viltīgi pasmīnēdams. — Baznīca nelaupa, bet galu galā baznīca tāpat dabū savu tiesu. Sī te ir dievbijīga tauta. Es baidos tikai viena: kad marķīzs uzzinās, ka karavela nav nogrimusi, viņš pieprasīs mums norēķinus.
Tad viņi devās tālāk un drīz vien lejā upes krastā ieraudzīja ciema mājiņu baltās sienas un sarkanos jumtus.
Pēc piecām minūtēm, kad viņi gāja pa apaļiem akmeņiem bruģētu ieliņu, garīdznieks apstājās pie kādiem vārtiem un tos atslēdza.
— Sis ir mans necilais mājoklis, kad uzturos šeit un neesmu Granadā, — viņš sacīja. — Jutīšos pagodināts jūs uzņemt tajā. Redziet, tepat blakus ir baznīca.
Viņi iegāja pagalmā, kur ap strūklaku auga daži apelsīnu koki un pie sienas atradās krucifikss cilvēka augumā. Ejot tam garām, Pīters paklanījās un pārmeta krustu, bet Kastels nesekoja viņa piemēram. Garīdznieks vērīgi paskatījās uz Kastelu.