— Senjor, — viņš sacīja, — jums gan arī pienāktos parādīt godu mūsu pestītāja tēlam, jo viņa žēlastība jūs tikko izglābusi no nāves, kuras varā, kā stāstīja marķīzs, jau bijāt jūs abi.
— Mana labā roka ir ievainota, — Kastels aši atbildēja, — tāpēc es varu viņam pateikties tikai savā sirdi.
— Saprotu, senjor, bet, ja jūs esat svešinieks šai zemē, kā vis neliekas, jo tik labi runājat mūsu valodā, tad atjaujiet man jūs brīdināt, ka šeit nav gudri ieslēgt savas ticīgā jūtas sirdī. Pēdējā laikā inkvizīcijas tēvi ir kļuvuši visai stingri un prasa, lai tiktu ievērotas arī ārējās formas. Kad es kalpoju svētajā inkvizīcijā Seviljā, pats tiku redzējis, ka cilvēkus sadedzināja uz sārta par to neievērošanu. Jums ir divas rokas un galva, senjor, un arī ceļi, ko var palocīt.
— Piedodiet man, — Kastels atbildēja uz šo pamācību. — Mans prāts bija aizņemts ar citu. Es domāju par savu meitu, ko jūsu patrons marķīzs Morelja aizvedis projām.
Nekā neatbildējis, garīdznieks cauri dzīvojamai istabai ieveda viņus guļamtelpā ar augstiem, aizrestotiem logiem. Kaut arī ērta un plaša, tā Kastelam un Pīteram atgādināja cietuma kameru. Uzaicinājis viņus novilkt slapjās drēbes un atpūsties, tēvs Enrike pats devās projām, teikdams, ka atvedīšot šurp ciema dakteri, kas, likās, reizē bija ari bārddzinis, ja vien tas nebūšot aizņemts ar «kuģa atvieglošanu».
Kad kalpone bija ienesusi siltu ūdeni un dažus ērtus apģērba gabalus, kuros ietīties, kamēr viņu pašu drēbes žāvējās, Kastels ar Pīteru noģērbās, nomazgājās un, līdz pēdējam pārguruši, iekrita gultās, iepriekš noslēpuši naudu pārtikas maisā, ko Pīters pabāza zem sava spilvena. Pēc kādām pāris stundām viņus pamodināja tēva Enrikes un daktera ierašanās, kuriem līdzi ienāca kalpone, ienesdama viņu izžuvušās un iztīrītās drēbes.
Kad dakteris ieraudzīja Pītera sadauzīto kaklu un kreiso plecu, kas tagad bija melni, sapampuši un pilnīgi stīvi, viņš nogrozīja galvu un teica, ka vienīgi laiks un miers šīs vainas varot sadziedēt un ka Pīters esot dzimis zem laimīgas zvaigznes, ja palicis dzīvs; bez tērauda cepures un ādas kamzoļa viņš noteikti būtu bijis pagalam. Tā kā kauli tomēr nebija lauzti, dakterim atlika vienīgi ieziest savainotās vietas ar sāpes remdinošu ziedi un uzlikt tīru pārsēju. To paveicis, viņš pievērsās Kastelam, kam bulta bija izgājusi cauri labās rokas apakšdelma mīkstumam, izmazgāja brūci ar ūdeni un eļļu, pārsēja un sacīja, ka nedēļas laikā tā sadzīšot. Tad viņš sausi piebilda, ka šī vētra acīmredzot bijusi daudz briesmīgāka, nekā viņam licies, ja tās nestā bulta spējusi caururbt cilvēka roku. To dzirdot, garīdznieks saspicēja ausis.
Kastels uz to nekā neatbildēja, bet, izvilcis vienu Moreljas zelta gabalu, pasniedza to dakterim par viņa pakalpojumiem, pie viena lūgdams sagādāt viņiem mūļus vai zirgus, ja būtu iespējams. Tas apsolījās papūlēties un, ļoti iepriecināts par augsto honorāru, kādu Motrilā parasti nemēdza maksāt, sacīja, ka vakarā atkal pienākšot un tad pateikšot, vai izdevies kaut ko sadabūt. Viņš apsolīja arī atnest spāniešu drānas un apmetņus, jo viņu izmirkušās un asinīm notraipītās drēbes neesot piemērotas ceļošanai pa šo zemi.
Kad bārddzinis aizgāja un kopā ar viņu arī garīdznieks, kam bija jāsteidzas uz kuģī salaupīto mantu dalīšanu, lai dabūtu savu tiesu, kalpone, labā sirds, ienesa viņiem siltu viru. Iestiprinājušies ar to, viņi atkal atlaidās gultās un apspriedās, ko darīt.
Kastels bija ļoti nomākts un zūdījās, ka viņi joprojām ir tikpat tālu no Margaretas, kā bijuši, ka tagad tā atkal viņiem zudusi un atrodas Moreljas varā, no kuras to izraut nav tikpat kā nekādu cerību. Pie tam, kā liekas, viņa tiek vesta vai ir jau aizvesta uz mauru pilsētu Granadu, kur kristīgo likumi un taisnība nav spēkā.
Noklausījies Kastela sūrošanos, Pīters, kas nekad nezaudēja dūšu, sacīja:
— Dievam Granadā ir tikpat liela vara kā Londonā vai uz jūras, kur viņš mūs izglāba. Es domāju, ser, mums jābūt ļoti pateicīgiem dievam par to, ka abi šodien esam dzīvi, jo varējām būt jau miruši, un ka arī Margareta ir dzīva un, domājams, sveika un vesela. Turklāt šis sieviešu zaglis, kā liekas, ir dīvains cilvēks, ja vien var ticēt viņa vārdiem. Kaut gan viņš ar blēdību nolaupīja Margaretu, rādās, ka viņš neuzdrīkstas tai varmācīgi tuvoties, bet ir nolēmis to iegūt tikai ar pašas piekrišanu. Un to, manuprāt, viņš tik viegli vis nepanāks. Sis spānietis baidās ari ķerties pie slepkavības un, kad varēja mūs nogalināt, to nedarīja.
— Es ari agrāk pazinu tādus cilvēkus, — Kastels sacīja, — kas uzskata, ka vieni grēki tiks piedoti, bet citi pazudinās viņu dvēseles. Tas ir māņticības auglis.
— Tad, ser, lūgsim dievu, lai Moreljas māņticība arī turpmāk ir stipra, un, cik vien ātri varēsim, steigsimies uz Granadu, kur, atcerieties, jums ir draugi gan starp ebrejiem, gan mauriem, ar kuriem ilgus gadus esat tirgojies. Varbūt viņi dos mums patvērumu. Tātad — lai cik slikti ir, varēja būt vēl ļaunāk.
— Tev taisnība, — Kastels jau priecīgāk atbildēja. — Ja vien viņa patiešām ir aizvesta uz Granadu. Mums jāmēģina to uzzināt no bārddziņa vai tēva Enrikes.
— Es neuzticos šim garīdzniekam. Viņš ir viltīgs vīrs un kalpo Moreljam, — Pīters atteica.
Tad viņi apklusa, jo vēl arvien jutās gurdi un nebija jau arī vairāk ko runāt, toties ko domāt netrūka.
Ap saules rietu atkal atnāca dakteris un pārsēja viņu brūces. Viņš atnesa arī spāniešu drānas, cepures un divus biezus, ceļošanai piemērotus apmetņus, par ko dabūja labu samaksu. Bez tam viņš teicās atvedis divus lieliskus mūļus ar visiem segliem, un Kastels izgāja pagalmā tos apskatīt. Tie bija diezgan nožēlojami lopiņi, vāji un nodzīti, bet, tā kā citus nebija iespējams dabūt, viņi atgriezās istabā, lai vienotos par cenu. Kaulēšanās ieilga,, jo bārddzinis uzprasīja divreiz vairāk, nekā mūļi bija vērts, un Kastels turējās pie sava, ka no grimstoša kuģa izglābies nabaga vīrs to nevar maksāt. Galu galā viņi tomēr salīga un tika norunāts, ka bārddzinis mūļus pa nakti paturēs pie sevis un pabaros, bet no rīta atvedīs šurp kopā ar pavadoni, kas viņiem parādīs ceļu uz Granadu. Par drēbēm viņi samaksāja tūliņ, bet par mūļiem vēl ne.
Kastels un Pīters mēģināja bārddzini iztaujāt par marķīzu Mo- relju, taču, tāpat kā tēvs Enrike, tas bija slīpēts vīrs un turēja mēli aiz zobiem, aizbildinādamies, ka nabaga ļaudīm neklājoties pļāpāt par augstmaņiem un gan jau viņi Granadā visu uzzināšot. Tad bārddzinis aizgāja, atstājis viņiem kaut kādas iekšā dzeramas zāles, un drīz pēc tam pārradās garīdznieks.
Viņš bija ļoti pacilātā garastāvoklī, jo kā savu tiesu no kuģī salaupītajām mantām bija dabūjis tās dārglietas, ko Kastels un Pīters atstāja dzelzs lādē. Vērodams, kā viņš tās cilā un apjūsmo, Kastels nāca pie pārliecības, ka šis cilvēks ir ļoti mantkārīgs, ienīst nabadzību, kādā pats uzaudzis, un par naudu būtu gatavs uz daudz ko. Un, kad tēvs Enrike sāka rūgti šķendēties par zagļiem, kas pasteigušies uzlauzt kuģa naudas lādi un paņēmuši gandrīz visu zeltu, Kastels nolēma, ka viņš nedrīkst uzzināt, kas šie zagļi bijuši, jo citādi viņiem ceļā var gadīties kāda nelaime.
Beidzot spožie dārgumi tika noglabāti un garīdznieks aicināja Kastelu un Pīteru vakariņās, nogauzdamies, ka viņam, kas pats spiests dzert tikai ūdeni, neesot vīna, ar ko pacienāt ciemiņus. Tad Kastels lūdza pagādāt dažas pudeles vislabākā vīna uz viņu rēķina, un tēvs Enrike jo vēlīgi tūlīt aizsūtīja kalponi to nopirkt.