Pārģērbušies savās jaunajās spāniešu drānās un paslēpuši visu zeltu naudas jostās, kuras arī bija nopirkuši no bārddziņa, Kastels un Pīters devās vakariņās. Tajās tika pasniegts spāniešu ēdiens olja podrida — trekns gaļas sautējums —, maize, siers un augļi, kā ari Kastela nopirktais vīns. Tas bija ļoti labs un stiprs, bet viņi paši, baidīdamies, ka neiekaist ievainojumi, dzēra maz, toties jo cītīgi mudināja tēvu Enriki to iebaudīt vēl un vēl, tā ka galu galā viņš aizmirsa savu piesardzību un kļuva gluži runīgs. Redzēdams, ka garīdznieks krietni iesilis, Kastels sāka viņu izprašņāt par marķīzu Morelju un jautaja, ka gan tas nākot, ka šim spāņu augstmanim piederot pils mauru galvaspilsētā Granadā.
— Viņš jau ir pa pusei maurs, — atbildēja garīdznieks. — Viņa tēva, stāsta, bijis Vianas princis, bet māte — mauru dāma ar karaliskām asinīm. No tās viņš mantojis lielas bagātības un šo pili Granadā. Tur marķīzs arī vislabprātāk uzturas, jo, kaut gan citādi ir krietns kristietis, viņam piemīt daudzas pagāniskas sliek- smes. Tāpat kā mauri, viņš savā pilī savācis veselu seraju skaistu sieviešu, es to zinu, jo, tā kā Granadā nav garīdznieku, bieži esmu viņa kapelāns. Turklāt marķīzam Granadā ir svarīgi uzdevumi. Būdams pa pusei maurs, viņš ir Ferdinanda un Isabellas pārstāvis mauru sultāna Boabdila galmā un slepenībā darbojas viņu interesēs. Jums, svešiniekiem, ja vēl to nezinājāt, lai ir zināms, ka viņu majestātes jau sen atrodas kara stāvoklī ar mauriem un grib atņemt tiem viņu karalistes paliekas, lai ieviestu tur kristietību, kā ir jau atņēmušas Malagu un ar asinīm un uguni šķīstījušas to no neticības kaunpilnā traipa.
— Jā, — Kastels sacīja, — mēs Anglijā par to dzirdējām, jo es esmu tirgotājs, kam ir sakari ar Granadu, kurp arī patlaban dodos veikala darīšanās.
— Bet kādās darīšanās turp ceļo jaunā senjora, kas esot jūsu meita, un kā saprast jūrnieku stāstus par kauju, kas notikusi starp «San Antonio» un kādu angļu kuģi, kuru ari mēs paši vakar selgā redzējām? Un kā gan tas gadījās, ka vējš ietrieca bultu jūsu rokā, draugs tirgotāj? Un kāpēc jūs abi tikāt atstāti uz grimstošās kara- velas, kad marķīzs ar saviem ļaudīm to pameta?
— Jūs uzdodat pulka jautājumu, svētais tēv! Pīter, piepildi viņa svētības kausu! Viņš domā, ka mūždien -ir gavēnis, un nemaz nedzer. Uz jūsu veselību, tēvs! Lieliski, kauss rāda dibenu! Pīter, piepildi to no jauna un pasniedz man pudeli. Tagad es jums pastāstīšu par kuģa bojā eju. — Un Kastels ņēmās gari un plaši klāstīt par vējiem un burām, par klintīm un nolauztiem mastiem, un angļu kuģi, kas mēģinājis palīdzēt spāniešu karavelai, un tā tālāk, un tā joprojām, kamēr beidzot garīdznieks, kura kausu Pīters steidzās piepildīt, tiklīdz viņš pavērsa galvu sānis, atkrita krēslā aizmidzis.
— Nu, — Pīters pāri galdam angliski čukstēja Kastelam, — šķiet, mēs varam mierīgi iet gulēt, jo esam daudz uzzinājuši no šā svētp spiega, kas viņš, manuprāt, ir, bet paši turējuši mēli aiz zobiem.
Klusītiņām viņi aizmanījās uz savu istabu un, iedzēruši daktera
atstātās zāles, noskaitīja vakara lūgšanu katrs savam dievam, tad aizslēdza durvis un apgūlās, lai atpūstos, cik nu labi to ļāva ievainojumi un sūrās raizes.
XIII nodaļa piedzīvojumi mājvietā
Pīters gulēja slikti, jo, par spīti bārddziņa zālēm, viņa ievainojumi gauži sāpēja. Miera nedeva arī doma, ka Margareta ir pārliecināta par viņa un tēva nāvi un viņas sirds lūst žēlabās. Tiklīdz Pīters ieslīga snaudā, acu priekšā nostājās raudošā Margareta un viņš dzirdēja, kā tā šņukst un murmina viņa vārdu. Kad caur aizrestotajiem logiem iespraucās pirmā gaismiņa, Pīters piecēlās un pamodināja Kastelu, jo viņi viens bez otra palīdzības nespēja apģērbties. Tad abi klusu sēdēja un gaidīja, kamēr izdzirdēja pagalmā cilvēku balsis un dzīvnieku mīņāšanos. Nopratuši, ka iera- , dies bārddzinis ar mūļiem, viņi atslēdza savas durvis un pierunāja priekšnamā sastapto nomiegojušos kalponi izlaist viņus laukā.
Tas patiešām bija bārddzinis un kopā ar viņu vienacis puisis jāšus uz ponija. Bārddzinis pavēstīja, ka tas būšot viņu pavadonis. Tad viņi atgriezās mājā, un bārddzinis vēlreiz apskatīja Kastela un Pītera ievainojumus. Par Pīteru viņš bažīgi nogrozīja galvu un teica, ka jaunajam cilvēkam gan nevajadzētu tik drīz doties ceļā. Pēc tam vēl notika kaulēšanās par mūļu, zirglietu un seglu somu cenu (tajās viņi sabāza savas nedaudzās liekās drēbes), samaksu pavadonim un tā tālāk, jo, lai cik ļoti Kastels ar Pīteru vēlējās ātrāk tikt projām, viņi baidījās izrādīt, ka nav tukšinieki.
Beidzot viss bija nokārtots, un, tā kā pats saimnieks vēl nerādījās, viņi nolēma jāt projām, neatvadījušies no tēva Enrikes, bet atstāt viņam naudu kā pateicību par viesmīlību un dāvanu viņa baznīcai. Kamēr Kastels nodeva šo naudu kalponei, neaizmirsdams apdāvināt arī viņu, garīdznieks tomēr uzradās. Viņš bija neskuvies un, neatņemdams roku no tonzurētās galvas, skaidroja vai, pareizāk sakot, meloja, ka noturējis baznīcā agro mesu, pēc tam jautāja, kurp viņi pošoties.
Pastāstījuši viņi pasniedza tēvam Enrikem savu dāvanu, ko tas vēlīgi pieņēma, taču šķita, ka ciemiņu devīgums jo vairāk uzkurina viņa vēlēšanos tos aizkavēt. Sākās pierunāšana. Viņi neesot vēl pietiekami atspirguši, lai jātu; ceļi esot ārkārtīgi nedroši; mauri viņus sagūstīšot un iemetīšot pazemes cietumā, kur smokot ieslodzīti kristīgie; neviens nevarot iekļūt Granadā bez pases, un tā tālāk, un tā joprojām, bet uz visiem biedinājumiem Kastels un Pīters atbildēja tikai to, ka viņiem katrā ziņā tūlīt jādodas ceļā.
Tēvs Enrike nu šķita ļoti satraucies un galu galā pateica, ka viņu dēļ marķīzs Morelja tam sagādāšot nepatikšanas. Kā un kāpēc, to viņš nepaskaidroja, taču Pīters nojauta tēva Enrikes bažu iemeslu: marķīzs varētu no viņiem uzzināt, ka šis garīdznieks, viņa kapelāns, ir aplaupījis sava patrona kuģi, ko tas domāja nogrimušu, un pievācis sev dārglietas. Redzēdami, ka šis vīrs perina ļaunprātību un kaut kādā veidā viņus aizturēs, ja viņi vēl vilcināsies, Kastels un Pīters steigšus atvadījās, izmetās ārā, uzkāpa mūļos, kas stāvēja pagalmā, un kopā ar pavadoni devās projām.
Aizjājot viņi dzirdēja garīdznieku, kas nu bija iededzies niknumā, lamājam bārddzini par to, ka tas viņiem pagādājis mūļus, un saklausīja vārdus «spiegi», «angļu senjoras», «marķīza pavēles», tādēļ jutās laimīgi, kad beidzot bija tikuši laukā no pilsētiņas, kur šai agrajā stundā vēl redzēja maz cilvēku, un, neviena neaizkavēti, jāja Granadas virzienā.
Ceļš bija nelāgs un ļoti kalnains, turklāt izrādījās, ka mūļi bija vēl sliktāki, nekā tie izskatījās. Tas, uz kura jāja Pīters, pastāvīgi klupa. Viņi pajautāja jauneklim, savam pavadonim, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai nokļūtu līdz Granadai, bet atbilde skanēja:
— Quien sabe? (Kas to zina?) Kā dievs vēlēs.
Pēc stundas viņi vaicāja atkal. Puisis atteica, ka «varbūt šovakar, varbūt rīt, varbūt nekad», jo šai apvidū esot daudz laupītāju un, ja ari laimētos no tiem izbēgt, viņus droši vien sagūstīšot mauri.
— Man šķiet, ka viens laupītājs ir pavisam tuvu mums, — Pīters angliski sacīja, paskatīdamies uz šo nepatīkamo vienaci, un savā lauzītajā spāņu valodā piebilda: — Draugs, ja mums iznāks sastapšanās ar laupītājiem vai mauriem, pirmais, kas mirs, būsi tu! — Un viņš uzsita pa sava zobena rokturi.