Puisis spāniski nolamājās un pagrieza poniju, it kā grasltos jāt atpakaļ uz Motrilu, tad pārdomāja un, aizauļojis lielu gabalu uz priekšu, vairākas stundas turējās no viņiem atstatu.
Kaut gan viņi pusdienlaikā bija apstājušies, lai atpūtinātu mūļus, vārgie lopiņi tik lēni vilkās pa kalnu ceļu, ka sāka jau krēslot, kad viņi sasniedza virsotni un pēdējā saulrieta atblāzmā pāri plašajam līdzenumam jeb vegai tālumā ieraudzīja Granadas minare- tus un pilis. Kastels un Pīters gribēja doties tālāk, bet pavadonis apgalvoja, ka tumsā jāt lejup būtu neprāts, jo mūļi ievelšoties aizā.
Te tuvumā esot venta — mājvieta, kur viņi varēšot pārnakšņot un rītausmā turpināt ceļu.
Kad Kastels iebilda pret apmešanos mājvietā, puisis atbildēja, ka gribot negribot tas jādara, jo visa līdzpaņemtā pārtika apēsta un te uz ceļa nav arī ar ko pabarot lopiņus. Viņi negribīgi piekāpās, saprazdami, ka mūļi, ja tos pienācīgi nepabaros, nespēs viņus aiznest līdz Granadai. Tad pavadonis, parādījis māju, kas vientuļi stāvēja ieplakā kādus simt jardus no ceļa, pateica, ka steigšoties turp pirmais, lai brīdinātu saimnieku, un aizlēkšoja.
Kad Kastels un Pīters sasniedza ar masīvu mūra sētu apjozto mājvietu, viņi redzēja vienaci nopietni sarunājamies ar resnu, nesimpātisku vīru, kam aiz jostas bija aizbāzts liels duncis. Panācis pretī, šis vīrs paklanīdamies stādījās priekšā kā mājvietas saimnieks un uz viņu jautājumu, vai te varētu dabūt vakariņas un naktsmītni, atbildēja, ka būšot gan viens, gan otrs.
Tiklīdz Pīters un Kastels iejāja pagalmā, krodzinieks tūlīt aizslēdza vārtus, paskaidrodams, ka darot to tālab, lai laupītāji netiktu iekšā, un piebilda, ka viņi laimīgā kārtā līdz ar tumsas iestāšanos sasnieguši mājvietu, kur varēšot pilnīgi droši pārgulēt. Tad pienāca maurs un aizveda mūļus uz stalli, un viņi saimnieka pavadībā iegāja viesu istabā — garā, zemā telpā ar galdiem un soliem, uz kuriem sēdēja vairāki robusta izskata vīri un dzēra vīnu. Te pēkšņi krodzinieks pieprasīja samaksāt uz priekšu, jo viņš neuzticoties svešiniekiem. Pīters dzīrās iebilst, bet Kastels, atzīdams par labāku piekāpties, pogāja vaļā savu kamzoli, lai sadabūtu naudu, jo kabatā glabātās monētas līdz pēdējai bija izdevis Motrilā.
Tā kā Kastela labā roka vēl arvien bija nevarīga, viņš darbojās tikai ar kreiso un tik neveikli, ka mazais dublons, ko viņš paņēma, izslīdēja no pirkstiem un nokrita uz grīdas. Aizmirsis, ka josta palikusi neaiztaisīta, viņš noliecās to pacelt, un šajā brīdī vesels naujums dažādu zelta gabalu, skaitā ap divdesmit, izbira zemē un aizripoja uz visām pusēm. Pīters, kas vēroja notiekošo, pamanīja, ka saimnieks un pie galdiem sēdošie vīri aši apmainās zīmīgiem skatieniem. Taču viņi visi piecēlās un palīdzēja salasīt monētas, ko saimnieks atdeva Kastelam, ar nejauku smaidu piezīmēdams: būtu šis zinājis, ka viņa viesi tik bagāti, tad gan būtu par naktsmājām prasījis vairāk.
— Lūdzams, nedariet to, — Kastels sacīja, — lieku jums pie sirds, tas ir viss, kas mums pieder, — bet tai pašā mirklī vēl viens zelta gabals, šoreiz liels dublons, kas bija aizmeties drēbēs, izslīdēja uz grīdas.
— Protams, senjor, — atteica krodzinieks, paceldams arī šo un pieklājīgi pasniegdams Kastelam, — bet papurinieties vien, varbūt jūsu kamzoli ir vēl kas aizķēries.
Kastels strauji izslējās, un jostā palikušie zelta gabali, kas vairs negulēja tik blīvi, skaļi nošķindēja. Klātesošie, to dzirdot, atkal pasmaidīja, bet saimnieks izteica savu prieku par to, ka Kastels atrodoties godīgā mājā un neklaiņojot pa kalniem, kur mitinoties tik daudz ļaunu cilvēku.
Cik spēdams mierīgi sabāzis naudu kabatā un aizsprādzējis jostu zem kamzoļa, Kastels kopā ar Pīteru apsēdās pie kāda nomaļāka galda un vaicāja, vai varētu dabūt vakariņas.
Saimnieks piekrītoši pamāja un uzsauca mauru kalpotājam, lai atnes ēdienu, tad arī pats piesēdās pie viņu galda un sāka uzdot jautājumus, pēc kuriem bija noprotams, ka pavadonis jau paguvis visu par viņiem izstāstīt.
— Kā jūs uzzinājāt par kuģa bojā eju? — Kastels atbildes vietā vaicāja.
— Kā? No marķīza ļaudīm. Pa ceļam uz Granadu viņš kopā ar saviem pavadoņiem un divām senjorām vakar te iegriezās izdzert kausu vīna. Viņš teica, ka «San Antonio» nogrimis, taču nekā nestāstīja par jūsu palikšanu uz kuģa.
— Tad atvainojiet mūs, draugs, ja mēs, kuru darīšanas jūs nevar interesēt, sekosim marķīza paraugam un klusēsim, jo esam noguruši un vēlamies atpūsties.
— Protams, senjori, protams! — atbildēja saimnieks. — Iešu pasteidzināt jūsu vakariņas un atnesīšu vislabāko Granadas vīnu godājamo viesu pacienāšanai.
Viņš izgāja no istabas un pēc brīža atgriezās ar ēdamo — prāvu bļodu labi sagatavotas gaļas — un vīnu māla krūkā. Piepildīdams Kastela un Pītera raga kausus, saimnieks teica, ka pats vīnu pār- lējis no pudeles, lai tajā neiekļūtu ne mazākā duļķīte.
Kastels pateicās un uzaicināja mājastēvu izdzert kausu uz viņu ceļojuma labu izdošanos, taču tas atteicās, aizbildinādamies, ka viņam esot gavēņa diena, kad zvērējis dzert tikai ūdeni. Tad Pīters, kas visu laiku bija klusējis, bet daudz ko ievērojis, mazliet pieskārās vīnam ar lūpām, šķietamā labpatikā nošmaukstināja tās un angliski pačukstēja Kastelam:
— Nedzeriet! Vīns ir sazāļots!
— Ko jūsu dēls saka? — saimnieks vaicāja.
— Viņš saka: vīns esot lielisks, bet viņš pēkšņi atcerējies, ka dakteris Motrilā pieteica mums vīnu neņemt ne mutē, jo tas varot kaitēt mūsu vainām, ko dabūjām uz grimstošā kuģa. Arī es biju to piemirsis. Bet nelaidīsim labu mantu postā. Dodiet to saviem draugiem. Mums jāapmierinās ar necilāku padzērienu. '— Un, paņēmis krūzi, kas stāvēja uz galda, Kastels piepildīja tukšu kausu ar ūdeni, izdzēra to un padeva kausu Pīteram. Saimnieks sapīcis noskatījās uz viņiem.
Tad, it kā attapies, Kastels piecēlās un laipni pasniedza vīna krūku un piepildītos kausus pie blakus galda sēdošajiem vīriem, izteikdams nožēlu, ka viņi paši nedrīkst nobaudīt lielisko dzērienu. Starp šiem vīriem atradās arī Pītera un Kastela pavadonis, kas pēc mūļu aprūpēšanas bija ienācis iekšā. Viņi nelikās lūgties, un divi tūlīt kāri iztukšoja kausus. Saimnieks, to redzēdams, izgrūda apslāpētu lāstu, paķēra vīna krūku un ar visu izmetās laukā.
Kastels un Pīters mierīgi turpināja vakariņot, jo redzēja, ka kaimiņi ēd to pašu, ko viņi, un maltītē piedalās ari saimnieks, kas bija atgriezies un, kā Pīteram šķita, bažīgi vēroja abus puišus, kuri bija dzēruši vīnu. Drīz viens no tiem piecēlās, aizgāja pie sola istabas otrā malā, nolikās uz tā garšļaukus un kļuva pavisam kluss, bet viņu vienacainais pavadonis izstiepa rokas, saguma uz priekšu, tā ka galva noslīga uz tukša šķīvja, un palika nemaņā guļam. Saimnieks pietrūkās kājās un brīdi stāvēja, nezinādams, ko darīt. Kastels piecēlās no galda un sacīja, ka nabaga jaunekli pēc ilgā jājiena acīmredzot pārmācis miegs un ka arī viņi jūtoties noguruši, tādēļ gribētu doties pie miera. Vai saimnieks nebūtu tik laipns un neaizvestu viņus uz naktsguļai paredzēto istabu?
Krodzinieks tūlīt sarosījās — bija skaidrs, ka viņš grib ātrāk tikt vaļā no Kastela un Pītera, jo pārējie vīri, acis iepletuši, blenza uz abiem gulošajiem un sačukstējās savā starpā.
— Lūdzu, šeit, senjori, — viņš sacīja un, paņēmis rokā lampu, devās uz pla-tām stalažu kāpnēm, kas atradās istabas galā. Uzkāpis pa tām, viņš pacēla lūku un aicināja Kastelu un Pīteru sekot. Kastels tūlīt rāpās augšā, bet Pīters kāpņu galā vēl pagriezās pret palicējiem, kas noraudzījās viņiem pakaļ, pateica tiem arlabunakti un šai brīdī it kā neviļus pa pusei izvilka savu zobenu no maksts. Tad arī viņš devās augšā pa kāpnēm uz bēniņiem.