Tā bija kaila, nemīlīga telpa. Tajā atradās tikai divi krēsli un divas neaptēsta koka gultas bez galvgaļiem, patiesību sakot, vienkārši lāvas, kas stāvēja pēdas trīs atstatu viena no otras pie dēļu starpsienas, kura laikam atdalīja šo istabu no kāda cita bēniņu skabūža. Ārsienā tieši zem jumta ģēveles bija ar maisu aizklāts caurums, kas kalpoja loga vietā.
— Mēs esam nabaga ļaudis, — teica saimnieks, kad viņi aplūkoja nožēlojamo būceni, — bet ne viens vien liels vīrs ir te mierīgi pārgulējis, un arī jūs varat būt bez bažām.
— Būs jau labi, — Kastels atteica, — bet, draugs, pasakiet saviem kalpiem, lai neaizslēdz stalli, jo mēs dosimies ceļā līdz ar gaismiņu, un, lūdzu, atstājiet mums šo lampu.
— Tā man pašam vajadzīga, — krodzinieks īgni norūca, jau nolicis kāju uz pirmā pakāpiena.
Pīters pielēca viņam klāt un, ar vienu roku satvēris viņa plaukstas locītavu, ar otru sagrāba lampu. Krodzinieks izmeta lāstu un sāka gramstīties ap jostu laikam pēc dunča, bet Pīters no visa spēka sagrieza viņa locītavu tik sāpīgi, ka sakrampētie pirksti atlaidās un lampa palika Pītera rokā. Virs nikni ķēra pēc lampas, pazaudēja līdzsvaru un, noripojis lejā pa kāpnēm, smagi nogāzās uz grīdas.
Kastels un Pīters noskatījās viņam pakaļ un jutās atviegloti, redzot, ka tas atkal pieraušas kājās. Tad krodzinieks sāka viņus lamāt, dūri kratīdams un zvērēdams atriebties. Pīters aiztaisīja lūku. Tā bija sametusies, tā ka viens stūris nepiegula grīdai, un ari aizšaujamā bulta bija noņemta, palikušas tikai skavas, kurās tā turējusies. Pīters paraudzījās apkārt pēc kāda koka, ko iebāzt skavās bultas vietā, taču nekā-neatrada. Tad viņš atcerējās kabatā noglabāto virves galu, ko bija izmantojis, lai piesietu savu seglu somu. Viņš izvilka to cauri abām skavām un nostiprināja, tā ka lūku varēja pacelt virs grīdas tikai pāris collu.
Iedomājies, ka to var izdarīt un pa spraugu ar dunci virvi pārgriezt, Pīters paņēma vienu no krēsliem un novietoja tā, ka divas krēsla kājas atradās uz lūkas malas un otras divas uz grīdas dēļiem. Tad viņš sacīja Kastelam:
— Mēs esam lamatās noķerti putni, taču, lai apgrieztu mums kaklus, viņiem vispirms jātiek iekšā būrī. Tas vīns bija saindēts, un viņi, ja vien varēs, noslepkavos mūs naudas dēļ… vai arī tādēļ, ka pavadonis ir licis to darīt. Mums šonakt labāk jāpaliek nomodā.
— Tā šķiet gan, — Kastels bažīgi atteica. — Paklau, viņi tur lejā sarunājas.
Apakšā tiešām bija dzirdamas balsis, it kā viņi par kaut ko apspriestos, bet pēc brīža tās noklusa. Kad viss kļuva kluss, Kastels un Pīters pārmeklēja bēniņus, taču nekā aizdomīga neatrada. Pīters apskatīja loga caurumu un, tā kā tas bija pietiekami liels, lai cilvēks varētu izlīst pa to, mēģināja aizvilkt vienu no gultām zem tā, domādams, ka gadījumā, ja zaglis mēģinātu iekļūt pa logu, viņš nonāktu tieši rokās tam, kurš tur gulētu. Taču gultas bija pieskrūvētas pie grīdas un neizkustināmas. Tā kā neko vairāk iesākt nevarēja, viņi apsēdās uz gultām ar kailiem zobeniem rokā un gaidīja — gaidīja ilgi, taču nekas nenotika.
Beidzot lampa, kuras liesma jau labu bridi vairs tikai vāri plaiksnījās, nodzisa — bija izbeigusies eļļa, un viņus apņēma tumsa, ko mazlietiņ kliedēja gaišums no loga cauruma, jo virs tā pienagloto maisu viņi bija norāvuši.
Pēc brīža viņi izdzirdēja zirga pakavu klaboņu. Lejā atvērās un aizcirtās durvis, pēc tam atskanēja balsis, starp kurām Pīters tagad saklausīja kādu jaunu, kas šķita pazīstama.
— Skaidrs, — viņš čukstēja Kastelam. — Tas ir tēvs Enrike. Mūsu nesenais mājastēvs ieradies paskatīties, kā klājas viņa viesiem.
Pēc kādas pusstundas uzlēca mēness, iemezdams bēniņos gaismas staru, un viņi atkal izdzirdēja pakavu dipu. Piegājis pie loga, Pīters palūkojās ārā un ieraudzīja staltu zirgu, ko mājvietas saimnieks turēja aiz pavadas. Tad pienāca kāds vīrs un uzkāpa seglos. Saimnieks viņam kaut ko sacīja, un viņš pacēla seju pret bēniņu logu. Pīters pazina tēvu Enriki.
Abi vēl brīdi sačukstējās, tad garīdznieks latīņu valodā svētīja krodzinieku un aizjāja. Mājas durvis atkal aizcirtās.
— Viņš steidzas uz Granadu pavēstīt savam kungam Moreljam, ka mēs esam ceļā uz turieni, — sacīja Kastels, kad viņi atkal apsēdās uz gultām.
— Varbūt pavēstīt, ka mēs nekad tur neieradīsimies. Taču mēs šim Moreljam vēl parādīsim! — Pīters atteica.
Bija jau dziļa nakts, un Kastels, kas jutās ļoti noguris, atslīga pret pagalvi un sāka snaust. Piepeši krēsls, kas bija nolikts uz lūkas, ar blīkšķi apgāzās. Kastels uztrūkās un jautāja, kas tas par troksni.
— Tikai žurka, — Pīters atbildēja, negribēdams teikt viņam patiesību — proti, ka zagļi vai slepkavas mēģinājuši atvērt lūku.
Tad Pīters aizlīda līdz lūkai, sataustīja virvi un, pārliecinājies, ka tā nav pārgriezta, nolika krēslu vecajā vietā. Pēc tam viņš atgriezās pie gultas un nolikās tajā it kā uz gulēšanu, taču miegs viņam nebija ne prātā. Kastelu gan atkal bija pārmācis nogurums, viņš otrā gultā saldi krāca.
Ilgu laiku nekas vairāk nenotika, tikai vienreiz mēness staru aizsedza melna ēna un Pīteram likās, it kā viņš būtu redzējis logā pavīdam kādu seju. Tā momentā atkal nozuda un vairāk neparādījās. Bet tad viņš aiz dēļu starpsienas saklausīja apslāpētus trokšņus — aizturētu elpošanu, basu kāju dipoņu, pēc tam skrapstoņu un klusu skrubināšanos, it kā peles zobi grauztos kokā, un pēkšņi — tieši tai vietā, kur krita mēness stars, — cauri sienai izspraucas asinskārīgs duncis un kaila roka.
Vienu sekundi duncis zvārojās virs gulošā Kastela krūtīm gluži kā dzīvs radījums, kas meklē vietu, kur dot nāvīgo triecienu. Tikai vienu sekundi, jo nākamajā Pīters jau bija pielēcis kājās un ar savu zobenu, kas, izvilkts no maksts, gulēja tam līdzās kaujas gatavībā, nocirtis šo roku virs elkoņa, tieši līdz ar sienu.
— Kas tas? — Kastels pusmiegā jautāja, sajutis, ka viņam kaut kas uzkrīt virsu.
— Čūska, — atbildēja Pīters, — indīga čūska. Atveriet acis un paskatieties!
Kastels, uzslējies pussēdus, klusēdams blenza uz šausmīgo roku, kura vēl arvien bija sažņaugts duncis, bet aiz sienas atskanēja apspiests vaids, un tad kāds smagiem soļiem aizsteberēja projām.
— Mums jātaisās, ka tiekam laukā no šejienes, — Pīters sacīja, — ja negribam te palikt uz visiem laikiem. Sis zellis drīz atgriezīsies, lai sameklētu savu roku.
— Kā mēs varam tikt laukā? — Kastels vaicaja.
— Šķiet, ir tikai viens ceļš un ne no vieglajiem — caur logu un pāri sētai, — Pīters atbildēja. — Ahā! Tur viņi nāk. Es jau tā domāju. — Bija dzirdams, ka pa kāpnēm rāpjas augšup cilvēki.
Pīters ar Kastelu pieskrēja pie loga un palūkojas ara. Šķita, ka tur lejā neviena nav, un attālums līdz zemei nepārsniedza divpadsmit pēdu. Pīters palīdzēja Kastelam izlīst, cieši satvēra viņa veselo roku ar savām abām, nolaida viņu lejup gar sienu, cik talu varēja, un tad ļāva krist. Kastels novēlās zeme, bet nesasitas un
tūlīt pierausās kājās. Pīters jau dzīrās viņam sekot, kad izdzirdēja atkal apgāžamies krēslu un atskatījies ieraudzīja, ka lūka paceļas un ar blīkšķi atvāžas. Viņi bija pārgriezuši virvi!