Blāvajā gaismā iznira vīrieša stāvs ar dunci rokā, aiz viņa parādījās otra vīrieša galva. Bija par vēlu glābties caur logu. Ja Pīters mēģinātu to darīt, viņš dabūtu dūrienu mugurā. Sagrābis zobenu ar abām rokām, viņš metās pretī vīrietim un atvēzējies spēcīgi blieza pa tumšo stāvu. Cirtiens trāpīja, jo vīrs bez skaņas nogāzās zemē un palika nekustīgi guļam. Nu arī otrais jau bija uzsvempies ar ceļgalu uz grīdas malas. Nākamajā acumirklī viņš, Pītera zobena caururbts, atmuguriski novēlās uz galvām pārējiem, kas tam sekoja, ar savu svaru nogāzdams kāpnes, tā ka viņi visi nokūleņoja lejā cits citam virsū, izņemot vienu, kurš palika karājamies, ar rokām ieķēries lūkas malā. Pīters sparīgi aizcirta lūku, un tas iebļaudamies palaida rokas vaļā. Tad, neatrazdams cita piemērota smaguma, Pīters uzvilka nogalinātā vīrieša līķi uz lūkas un atstāja to tur.
Nu viņš metās pie loga, pa ceļam noglabādams zobenu makstī, izlīda laukā, iekārās ar rokām palodā un laimīgi nolēca zemē, jo bija ļoti veikls puisis un aiz uzbudinājuma nemaz vairs nejuta ievainojumu galvā un plecā.
— Kurp tagad? — jautāja Kastels, kad Pīters aizelsies nostājās viņam blakus.
— Uz stalli pēc mūļiem! Nē, tas neder! Mums nepietiks laika tos apseglot, un vārti ir aizslēgti. Pāri sētai, mums mudīgi jātiek pāri sētai! Pēc brīža tie nelieši būs klāt!
Viņi pieskrēja pie sētas. Tā gan bija pēdu desmit augsta, bet, par laimi, mūrēta no neaptēstiem akmeņiem, tā ka viegli varēja atrast, kur pieķerties un atbalstīties. Pīters pirmais uzrāpās augšā, tad, nometies uz vēdera, pasniedza roku Kastelam un ar pūlēm — jo vecais vīrs bija smags un ievainots — uzvilka viņu sev līdzās. Tieši šajā brīdī viņi izdzirdēja bēniņos kādu balsi kliedzam:
— Tie velna angļi ir aizbēguši! Joziet uz vārtiem un nogrieziet viņiem ceļu!
— Laižamies! — Pīters sacīja. Viņi abi reizē nolēca vai, pareizāk sakot, novēlās no sētas uz kupla dzeloņbumbieres krūma, kas gan mazināja triecienu, bet tik briesmīgi saskrāpēja viņus, ka bija vai jākliedz aiz sāpēm. Kaut kā izķepurojušies no šā sasodītā krūma, viņi, asinīm šķīstot, izrausās no grāvja, kurā tas auga, aizdieba līdz ceļam un skrēja pa to Granadas virzienā.
Viņi vēl nebija noskrējuši ne simt jardu, kad izdzirdēja kliedzienus un saprata, ka tiem dzenas pakaļ. Tieši šeit ceļš šķērsoja klinšainu, ar mežonīgu biežņu pieaugušu gravu, bet tālāk bija klajš un labi pārredzams. Pīters saķēra Kastelu aiz rokas un vilka sev līdz gravā, kamēr viņi nonāca pie liela klinšu bluķa, aiz kura bija tāda kā ala, pilna ar krūmiem un garu, sakaltušu zāli. Viņi ieklupa zālē un paslēpās.
— Izvelciet savu zobenu, — Pīters sacīja Kastelam. — Ja viņi mūs atradīs, mirsim, kā vīriem pienākas.
Kastels paklausīja un paņēma zobenu kreisajā rokā.
Viņi dzirdēja, ka laupītāji aizskrien garām pa ceļu. Tad, atģidu- šies, ka ir pazaudējuši savus upurus, tie, skaitā pieci vai seši, griezās atpakaļ un ņēmās pārmeklēt gravu. Taču bija pārāk tumšs, jo mēness stari te neiespiedās, un viņi nekā nevarēja atrast. Divi no tiem apstājās piecu soļu attālumā no bēgļiem un sāka runāties. Viens sacīja, ka tie vepri droši vien esot paslēpušies turpat pagalmā vai varbūt aizmukuši atpakaļ uz Motrilu.
— Es nezinu, kur viņi paslēpušies, — atteica otrs, — bet šitā ir viena draņķīga padarīšana. Resnā Pedro roka ir pagalam, un, man rādās, viņš noasiņos līdz nāvei, divi puiši ir beigti vai tuvu pie miršanas, jo tas garkājainais anglis cērt kā nelabais, un kur tad vēl tie abi, kas iedzēra sazāļoto vīnu un laikam vairs nepamodīsies. Jā, pavisam draņķīgi, un tas viss tāpēc, lai tiktu pie dažiem dubloniem un izdabātu mācītājam. Bet, ja es šitos velnus dabūtu rokā, es … — viņš caur zobiem izgrūda šausmīgu draudu. — Zini ko, ielīdīsim krūmos ceļmalā un pagaidīsim, varbūt vini tomēr ir paslēpušies šeit.
Pīters dzirdēja, ko viņš teica, un brīdi vērīgi paklausījās. Visi pārējie vajātāji bija aizskrējuši atpakaļ pa ceļu. Pītera asinis vārījās, un dzelkšņu skrāpējumi nežēlīgi sāpēja. Neteikdams ne vārda, viņš iznāca no paslēptuves ar savu briesmīgo zobenu paceltā rokā.
Vīri ieraudzīja viņu un nostenējās aiz bailēm. Vienam no tiem tā bija pēdējā skaņa viņa mūžā. Otrs — tas, kurš nupat bija tik nikni draudējis, — apsviedās un cilpoja projām kā zaķis.
— Apstājies! — Pīters griezīgi čukstēja, kad bija to panācis.
— Apstājies un izpildi, ko solījies!
Neģēlis pagriezās un lūdzās žēlastību, taču veltīgi.
— Tas bija nepieciešams, — Pīters pēc brīža sacīja Kastelam.
— Jūs dzirdējāt: viņi taisījās mums uzglūnēt.
— Man liekas, ka šai mājvietā nekad vairs nemēģinās ķerties klāt angļiem, — Kastels izdvesa, aizelsies skriedams Pīteram blakus.
XIV nodaļa INESA UN VIŅAS DĀRZS
Kādas divas stundas vai ilgāk Džons Kastels un Pīters kūlās tumsā pa Granadas ceļu, dažbrīd, kad ceļš bija līdzens, skriedami teciņiem, dažbrīd, kad tas bija nelāgs, iedami -soļiem un laiku pa laikam apstādamies, lai atvilktu elpu un paklausītos. Taču nakts bija pilnīgi klusa, šķita, ka neviens viņiem pakaļ nedzenas. Acīmredzot pārējie slepkavnieki bija vai nu izvēlējušies citu ceļu, vai arī nosprieduši, ka šī dēka tiem pietiekami dārgi maksājusi, un vairs nevēlējās sastapties ar Pīteru un viņa zobenu.
Beidzot pāri plašajam, miglas klātajam līdzenumam, ko ceļinieki tagad šķērsoja, sāka svīst gaisma. Tad uzlēca saule, izkliedēja miglu, un kādas divpadsmit jūdzes sev priekšā viņi ieraudzīja paceļamies Granadas pilsētu. Vīri pavērās arī viens otrā un redzēja, ka izskatās gaužām bēdīgi — aso dzelkšņu saskrāpēti, asinīm no- traipījušies, Pīters turklāt vēl ar kailu galvu, jo savu cepuri bija pazaudējis. Tagad, kad uzbudinājums bija pāri, viņš aiz negulēšanas, sāpēm un noguruma jutās pavisam slikti. Pie tam, saulei paceļoties augstāk, līdzenumā kļuva neganti karsts un tās svelmainie stari, krizdami uz Pītera neapsegto galvu, padarīja viņu galīgi durnu, tādēļ ceļinieki bija spiesti apstāties un no labības stiebriem un zāles novīt kaut ko līdzīgu cepurei. Tajā Pīters izskatījās tik ērmots, ka daži ceļā sastaptie mauri, kas devās uz darbu, noturēja viņu par prātā jukušu un metās bēgt.
Tomēr viņi joprojām vilkās uz priekšu, atspirdzinādamies ar ūdeni, kad vien izdevās to atrast labības lauku apūdeņošanas grāvjos, un noiedami stundā tikai mazliet vairāk par jūdzi. Pret pusdienlaiku tveice kļuva tik nepanesama, ka viņi bija spiesti apmesties uz atpūtu dažu palmām līdzīgu koku ēnā, un šeit, galīgi pārguruši, abi ieslīga snaudā.
Viņus pamodināja cilvēku balsis, un, pietrūkušies kājās, viņi izrāva zobenus, jo domāja, ka tos ir panākuši laupītāji no mājvietas. Taču nelietīgo bandītu vietā viņi savā priekšā ieraudzīja astoņus maurus, kas cēli sēdēja seglos uz baltiem zirgiem, ar turbāniem galvā un plīvojošos apmetņos, kādus Pīters vēl nekad savā mūžā nebija redzējis. Mauri ar savām rāmajām acīm nopietni un, kā šķita, ne bez žēluma noraudzījās uz abiem ceļiniekiem.
— Noglabājiet savus zobenus, senjori, — teica mauru grupas vadītājs nevainojamā spāņu valodā (tā vien likās, ka tas ir austrumnieku drānās ietērpies spānietis), — jo mūsu ir daudz un mēs esam spirgti, bet jūs esat tikai divi un pie tam ievainoti.
Pīteram un Kastelam neatlika nekas cits kā paklausīt.
— Kaut gan nav lielas vajadzības jautāt, tomēr atbildiet.man, — maurs turpināja. — Jūs esat tie vīri no Anglijas, kas uzkāpa uz «San Antonio» un izglābās, kad tas nogrima, vai ne tā?