— Majestāte, jūs zināt, kas te notika.
— Es zinu, ko tu man stāstīji, bet kas var to apliecināt? Vai tu, jaunava, tirgotāja Kastela meita?
— Jā, majestāte. Cilvēks, ko mans brālēns nogalināja, apgājās ar mani nekrietni, kaut gan es nekā ļauna nedarīju, vienīgi gaidīju šeit, lai redzētu jūsu žēlastību. Paraugieties uz manu saplēsto apmetni.
— Nav nekāds brīnums, ka viņš nogalināja šo vīru tādu acu dēļ kā tavējās. Bet šis liecinieks var būt nepatiess. — Karalis atkal pasmaidīja un piebilda: — Vai neviena cita nav?
Betija pagājās uz priekšu, lai runātu, bet d'Agilars pasteidzās pirmais, noņēma cepuri, paklanījās un angliski sacīja:
— Jūsu žēlastība, liecinieks ir. Es visu redzēju. Sis drošsirdīgais džentlmenis nav vainīgs. Vainīgi bija mana tautieša de Aja- las kalpotāji, vismaz sākumā, un vēlāk iznāca ķilda.
Tagad sarunā iejaucās sūtnis de Ajala, dusmīgi pieprasīdams gandarījumu par nogalināto gvardu un piedraudēdams, ka, to nesaņēmis, viņš ziņošot par šo notikumu Spānijas karalim un karalienei, lai majestātes zinātu, kā ar viņu ļaudīm apietas Londonā.
To dzirdot, Henrijs sadrūma, jo, lai nu ko, bet aizvainot Ferdinandu un Isabellu viņš negribēja.
— Tu esi izdarījis ļaunu darbu, Pīter Broum, — viņš sacīja, —un par to jālemj manam tiesnesim. Līdz tam laikam būs prātīgāk tevi paturēt drošā vietā, — un karalis pagriezās, it kā gribētu dot pavēli Pīteru apcietināt.
— Majestāte, — iesaucās Pīters, — es dzīvoju mastera Kastela mājā Holbornā un nekur nebēgšu!
— Kas par to uzņemsies atbildību? — karalis jautāja. — Un kas var galvot, ka tu pa ceļam atkal neuzrīkosi kautiņu?
— Es uzņemos atbildību, jūsu žēlastība, — mierīgi sacīja d'Agilars, — ja jaunā lēdija atļaus man pavadīt viņu un viņas brālēnu līdz mājām. Un man liekas, — viņš klusu piebilda, — ka kautiņš drīzāk var izcelties tad, ja šim cilvēkam neļaus iet un vedīs viņu uz cietumu.
Henrijs pavērās uz pūli, kas bija sapulcējies apkārt un noraudzījās šai ainā, un ļaužu sejās saskatīja kaut ko tādu, kas mudināja viņu piekrist d'Agilaram.
— Lai notiek, marķīz, — viņš sacīja. — Man ir jūsu un Pītera Brouma godavārds, ka viņš ieradīsies, ja tiks izsaukts. Lai mironi novieto abatijā līdz rītam, kad šo lietu izmeklēs. Ekselence, sniedziet man savu roku! Man ir svarīgāki jautājumi, par ko gribu ar jums parunāt, iekams mēs dodamies pie miera.
II nodaļa
DŽONS KASTELS
Kad karalis aizgāja, Pīters pagriezās pret vīriem, kas bija atsteigusies viņam palīgā, un jo sirsnīgi tiem pateicās. Tad viņš sacīja Margaretai:
— Iesim, māsīc! Pagaidām tas ir beidzies, un jūsu vēlēšanās redzēt viņa žēlastību ir piepildījusies. Jo drīzāk jūs atgriezīsieties mājās, jo mierīgāks būs man prāts.
— Protams, — atbildēja Margareta. — Es esmu redzējusi vairāk, nekā būtu gribējusi. Bet, pirms mēs aizejam, pateiksimies spāņu senjoram … — viņa saminstinājās.
— D'Agilaram, lēdij, — vismaz esmu pazīstams ar šo vārdu, — teica spānietis savā izkoptajā balsī, zemu paklanīdamies un neno- laizdams acu no Margaretas daiļās sejas.
— Senjor d'Agilar, es un mans brālēns Pīters Broums esam jums ļoti pateicīgi, jo varbūt jūs izglābāt viņa dzīvību. Vai ne, Pīter? Ak, un ari mans tēvs būs jums pateicīgs!
— Jā, es viņam ļoti pateicos, — Pīters mazliet īgni sacīja, — taču ne par dzīvības glābšanu. Sai ziņā es paļāvos vienīgi uz savu roku un savu draugu zobeniem. Arlabunakti, ser!
— Es baidos, senjor, — d'Agilars smaidot iebilda, — ka mēs vēl nevaram šķirties. Jūs aizmirstat, ka esmu galvojis par jums. Tādēļ man jāpavada jūs līdz mājām, lai varētu apliecināt, kur jūs dzīvojat. Un varbūt tā būs ari drošāk, jo mani tautieši ir atriebīgi un, ja jūs iesiet vieni, var ceļā jums uzglūnēt.
Redzēdama, ka Pīters vēl arvien negrib pieņemt spānieša pava- donību, Margareta aši sacīja:
— Jā, tā tiešām būs visprātīgāk, un arī manam tēvam tas patiktos. Senjor, es jums rādīšu ceļu. — Un kopā ar d'Agilaru, kas galanti piedāvāja dāmai elkoni, viņa sāka naski soļot uz priekšu, tā ka Pīteram ar māsīcu Betiju neatlika nekas cits kā sekot.
Tā viņi četratā gāja pa krēslainajiem laukiem un šaurajām ielām, kas atradās starp Vestminsteru un Holbornu. Pa priekšu tipināja Margareta blakus savam staltajam kavalierim, ar kuru viņa drīz vien jau dzīvi tērzēja spāniski, jo aiz iemesliem, kas vēlāk tiks paskaidroti, labi prata šo valodu, bet aizmugurē, joprojām nesdams rokā skota zobenu un gauži sapīcis, soļoja Pīters Broums ar elkonī ieķērušos skaisto Betiju.
Džons Kastels dzīvoja pie galvenā Holbornas ceļa lielā mājā ar daudziem frontoniem un piebūvēm. Aiz mājas bija dārzs, apjozts
ar augstu mūra žogu. Senlaicīgās ēkas ielas pusē atradās tirgotava, preču noliktava un kantoris, jo Kastels bija bagāts tirgonis — neviens pat īsti nezināja viņa bagātības apmērus—, karaļa licences īpašnieks, kas veda pārdot uz Spāniju vilnas drānas un citas mantas un ar saviem kuģiem no turienes piegādāja smalku, neapstrā- . dātu jēlvilnu apstrādāšanai Anglijā. Viņš ieveda samtu, zīdu un vīnus no Granadas, skaistus, inkrustētus Toledo tērauda ieročus. Dažkārt viņš tirgojās arī ar sudrabu un varu no kalnu raktuvēm, jo bija tiklab tirgotājs kā baņķieris vai, pareizāk sakot, bagātnieks, kas pēc savu darījumu rakstura tais laikos atbilda šim jēdzienam.
Runāja, ka zem viņa tirgotavas esot kazemātiem līdzīgas dārgu mantu noliktavas ar biezām akmeņu mūra sienām un dzelzs durvīm, pa kurām zagļi netika iekšā. Tas tā varēja būt. Sai lielajā mājā, kas Plantagenetu [4] laikos bija bijusi kāda dižciltīga augstmaņa nocietināta pils, noteikti atradās slepenas telpas, par kurām zināja tikai pats Kastels, jo neviens cits, pat ne viņa meita vai Pīters, nekad nepārkāpa to slieksni. Viņa kalpotāju vidū bija prāvs skaits- spēcīgu vīru, kas zem apģērba nēsāja dunčus vai zobenus un naktīs modri uzraudzīja māju, lai viss būtu kārtībā. Dzīvojamās istabas*"' kur mita Kastels, viņa meita Margareta un Pīters, bija plašas un ērtas, ar jaunu ozolkoka paneļu apšuvumu pēc Tjūdoru modes un dziļaiļu logiem pret dārzu.
Kad Pīters un Betija pienāca pie mājas durvīm, kas veda dzīvojamās telpās, Margareta un d'Agilars acīmredzot jau bija paguvuši ieiet iekšā, jo viņus nekur nemanīja un durvis bija ciet. Uz Pītera skaļo klauvējienu sulainis tās atvēra, un viņš cauri vestibilam jeb priekšnamam devās uz halli, jo tur bija dzirdamas balsis. Sī telpa, kur viņi parasti mēdza ieturēt maltītes un kopīgi patērzēt, bija skaisti iekārtota un apgaismota ar pakarinātām olīveļļas lampām. Tajā atradās liels kamīns, kurā patlaban tīkami sprēgāja uguns, un ozola galds tā priekšā bija uzklāts vakariņām. Margareta, nometusi apmetni, sildīdamās stāvēja pie kamīna, un d'Agilars ar cepuri rokā, ērti atzvēlies lielā krēslā, it kā tā viņam būtu gadiem ierasta vieta, laiski viņu vēroja.
Iepretim viņiem stāvēja Džons Kastels — plecīgs vīrs pāri piecdesmitiem, ar tumšu bārdu, viediem, asiem sejas vaibstiem un caururbjošām, melnām acīm. Te, savas mājas noslēgtībā, viņš bija ģērbies ļoti greznā, ar visdārgāko kažokādu rotātā tērpā, ko apjoza zelta ķēde, kuras sprādzē mirgoja briljants. Kad Kastels rosījās pa