Kastels pamāja ar galvu un atbildēja:
— Mēs uzkāpām uz tā, lai atrastu …
— Nav svarīgi, ko jūs meklējat, — maurs viņu pārtrauca. — Augsti godājamu dāmu vārdus nedrīkst pieminēt svešinieku klātbūtnē. Bet pēc tam jūs mājvietā atkal iekļuvāt nepatikšanās, un šis garais senjors tur izturējās ļoti drošsirdīgi. Jā, mums tas viss ir zināms, un mēs apliecinām savu cieņu cilvēkam, kas tumsā prot tik labi rīkoties ar zobenu.
— Pateicamies, — Kastels sacīja. — Bet kāda jums daļa gar mums?
— Senjor, mūs sūtīja mūsu kungs, viņa ekselence marķīzs Mo- relja, lai mēs jūs uzmeklētu un aizvestu uz Granadu, kur būsiet viņa viesi.
— Tātad garīdznieks ir izstāstījis. Es jau tā domāju, — Pīters nomurmināja.
— Mēs lūdzam jūs sekot mums labprātīgi, jo negribam pielietot vardarbību pret tik drošsirdīgiem vīriem, — mauru grupas vadītājs turpināja. — Lūdzu, sēstieties divos no šiem zirgiem un jājiet mums līdz.
— Es esmu tirgotājs, un man Granadā ir draugi, — Kastels atbildēja. — Vai mēs nevaram doties pie viņiem, ja nevēlamies izmantot marķīza viesmīlību?
— Senjor, mums ir dota citāda pavēle, un šeit mūsu kunga marķīza vārds ir likums, ko nedrīkst pārkāpt.
— Es domāju, ka Granadas karalis ir Boabdils, — Kastels sacīja.
— Bez šaubām, senjor, karalis ir viņš un ar allaha žēlastību tāds arī paliks, bet marķīzs ir viņa asinsradinieks, pie tam, kopš noslēgts pamiers, marķīzs Morelja ir viņu augstību Spānijas karaļa un karalienes reprezentants mūsu pilsētā.
Pēc priekšnieka mājiena divi mauri nokāpa no saviem zirgiem, paveda tos uz priekšu un, pieturēdami kāpšļus, piedāvājās palīdzēt Pīteram un Kastelam uzkāpt seglos.
— Neko nevar darīt, — Pīters noteica, — mums jāpadodas.
Un tā, diezgan neveikli uzrausušies zirgos, jo abi jutās kā salauzti, viņi jāja līdzi saviem sagūstītājiem.
Saule tagad jau slīdēja uz rieta pusi, jo viņi bija ilgi gulējuši, un, kad jātnieku grupiņa sasniedza Granadas vārtus, muedzini mošeju minaretos aicināja ticīgos uz vakara lūgšanu.
Pīteram par mauru lielo pilsētu radās tikai gaužām miglains un juceklīgs priekšstats, kad viņš, balti tērpto pavadoņu ielenkts, jāja pa to nezin uz kurieni. Šauras, līkumotas ieliņas, baltas mājas, aizslēģoti logi, pieklājīgu, klusējošu ļaužu bariņi, kuros redzēja tikai vīriešus, kas visi bija ģērbušies svešādajos, plīvojošajos tērpos un ziņkāri noraudzījās uz viņiem, smailas, ar ornamentiem rotātas arkas un liela, pasakaina celtne kalnā … Aiz sāpēm un pārguruma Pīters bija kā apdullis, kad jāja caur šo brīnumaino un impozanto pilsētu, pats izskatīdamies visai dīvains ar savām garajām kājām, asinīm notraipīto apģērbu un jocīgo zāles cepuri galvā.
Taču, lai cik ērmots bija viņa izskats, neviens par viņu nesmējās. Varbūt cilvēki zem šīs groteskās ārienes saskatīja kaut ko no Pītera īstās dabas vai arī bija dzirdējuši, kā viņš pratis cilāt zobenu mājvietā un uz kuģa. Lai nu kā, granadiešu attieksmē izpaudās tikai atturīga nepatika pret kristīgo un tai pašā laikā cieņa pret nelaimes piemeklētu drosminieku.
Beidzot, pēc ilga jājiena pret kalnu, viņi nonāca pie pils, kuras fasāde bija pavērsta pret milzīgu sarkana mūra cietoksni, kas šķita »paceļamies pāri visai pilsētai. Kā Pīters vēlāk uzzināja, tā bija Alambra. No pils to šķīra ieleja. Pils bija grandioza celtne, izvietota gar kvadrātveida laukuma trim malām un plašu dārzu ieskauta, kuros pret dzidrajām debesīm tiecās slaidu ciprešu galotnes. Viņi jāja cauri dārziem un daždažādiem vārtiem, līdz nonāca pagalmā, kur tiem pretī ar lāpām rokās izskrēja kalpotāji. Kāds palīdzēja Pīteram nokāpt no zirga, kāda atbalstīts, viņš uzgāja pa marmora pakāpieniem, kam līdzās čaloja strūklaka, un nokļuva lielā, vēsā telpā ar izrotātiem griestiem. Vairāk nekā Pīters neatcerējās.
Pagāja laiks, ilgs, ilgs laiks — gandrīz vesels mēnesis, iekams Pīters atkal skaidrām acīm ieraudzīja pasauli. Nevarētu teikt, ka viņš visu šo laiku būtu pavadījis pilnīgā nemaņā, jo brīžiem viņš bjja apjautis, ka atrodas tai pašā lielajā, vēsajā telpā, un manījis tuvumā cilvēkus, visbiežāk kādu skaistu, graciozu sievieti ar tumšām acīm un balta galvas auta ieskautu seju. Tā laikam bija viņa kopēja. Dažreiz Pīteram šķita, ka tā ir Margareta, taču viņš zināja, ka tas nevar būt, jo šī sieviete bija citāda. Viņš arī atcerējās, ka vienu vai divas reizes redzējis augstprātīgo, skaisto Moreljas seju noliecamies pār sevi, it kā tas ieinteresēts vērotu, vai slimnieks iz
dzīvos vai ne, un tad mēģinājis piecelties, lai cīnītos ar marķīzu, bet šās sievietes maigās, baltās, taču brīnumaini spēcīgās rokas viņu bija noguldījušas atpakaļ gultā.
Tagad, kad Pīters beidzot pilnīgi pamodās, viņš redzēja šo sievieti sēžam netālu no sevis. Uz viņas sejas no augšas krita pa kādu logu iespraucies saules stars, viņa sēdējaj atbalstījusi elkoni pret ceļgalu un zodu atspiedusi plaukstā, un raudzījās Pīterā ar liegu, domīgu skatienu. Tā viņa izskatās ļoti daiļa, — Pīters nodomāja un tad ierunājās savā neveiklajā spāņu valodā, jo nez kāpēc zināja, ka šī sieviete angliski nesapratīs.
— Jūs neesat Margareta, — viņš sacīja.
Vienā acumirklī no sievietes maigajām acīm pagaisa sapņainā izteiksme, viņa sarosījās, piecēlās un pienāca pie gultas. Viņai bija ļoti graciozs augums, kas ejot līgani šūpojās.
— Nē, nē, — sieviete teica, noliekdamās pār Pīteru un ar slaidajiem pirkstiem pieskardamās viņa pierei. — Mani sauc Inesa. Jūs vēl arvien murgojat, senjor.
— Kāda Inesa? — Pīters vaicāja.
— Tikai Inesa, — viņa atbildēja. — Inesa, sieviete, kas dzīvo Granadā, viss pārējais ir aizmirsts. Slimnieku kopēja Ineša, senjor.
— Bet kur ir Margareta, angliete Margareta?
Šķita, ka pār sievietes seju nolaižas noslēpumainības plīvurs, un, kad viņa atbildēja, tās balss skanēja citādi, neīsti, vismaz Pīters ar saviem drudža uguns saasinātajiem jutekļiem to tā uztvēra.
— Es nezinu nekādu anglieti Margaretu. Vai jūs mīlat viņu — šo Margaretu?
— Jā, — Pīters atbildēja. — Viņu man nolaupīja. Es esmu sekojis viņai tāltālu un daudz izcietis. Vai viņa ir dzīva vai mirusi?
— Es jums jau teicu, senjor, ka nekā nezinu, — sievietes balss atkal skanēja neviltoti, — vienīgi no jūsu murgošanas slimības laikā esmu nopratusi, ka jūs kādu mīlat.
Pīters uz brīdi iegrima domās, tad sāka atcerēties un atkal vaicāja:
— Kur ir Kastels?
— Kastels? Tas jūsu ceļabiedrs, vīrietis ar ievainotu roku, kurš izskatījās pēc ebreja? Es nezinu, kur viņš ir. Varbūt citā pilsētas daļā. Domāju, ka viņu aizsūtīja pie viņa draugiem. Nejautājiet man tādas lietas, es taču esmu tikai jūsu kopēja. Jūs bijāt ļoti slims, senjor! Paraugieties! — Viņa pasniedza Pīteram mazu pulēta sudraba spoguli, tad, redzēdama, ka viņš ir par vārgu, lai to paņemtu, pati paturēja spoguli viņam priekšā.
Pīters ieraudzīja savu seju un novaidējās, jo, izņemot sārto rētu uz vaiga, tā bija dzeltenbalta kā ziloņkauls un briesmīgi izģindusi.
— Esmu laimīgs, ka Margareta mani tādu neredz, — viņš sacīja, pūlēdamies pasmaidīt. — Ar bārdu arī noaudzis un kādu vēl! Cienījamā, kā jūs varējāt kopt šādu riebekli?