— Es to zinu, — atbildēja Inesa, 7— un esmu atnākusi, lai pavadītu jūs pastaigā pa dārzu.
To dzirdot, Pīters aiz prieka palēcās un, paķēris savu zobenu,, kas viņam nebija atņemts, apjoza to.
— Jums tas nebūs vajadzīgs, — Ineša sacīja.
— Es domāju, ka arī tajā mājvietā man zobens nebūs vajadzīgs, bet iznāca citādi, — Pīters atteica.
Ineša pasmējās, tad pagriezās, uzlika roku viņam uz pleca un ierunājās nopietnā tonī."
— Paklausieties, mans draugs, — viņa čukstēja, — jūs taču vēlaties pastaigāties svaigā gaisā un uzzināt to, kas jūs interesē, vai ne? Es gribu jums to pastāstīt, bet neuzdrīkstos runāt šeit, kur jebkuru brīdi mūs var pārsteigt spiegi, jo šīm sienām tik tiešām ir ausis. Kad mēs pastaigāsimies dārzā, jūs varbūt neuzskatīsiet to par briesmīgu mocību — aplikt roku man ap vidukli. Jums taču vēl ir vajadzīgs atbalsts.
— Tā vispār nebūs mocība, ticiet man! — Pīters atbildēja, mazliet pasmaidīdams. Galu galā viņš taču bija vīrietis, pie tam jauns, un Inesas viduklis bija tikpat jauks kā visa viņas āriene. — Bet,— Viņš piebilda, — to var pārprast.
— Tieši to jau es gribu. Nebaidieties, es pati nepārpratīšu, jo zinu, ka esmu jums pilnīgi vienaldzīga un jūs tikpat labprāt apskautu šo marmora kolonnu.
Pīters pavēra lūpas, lai iebilstu, bet Ineša neļāva viņam runāt.
— Ak, necentieties liekuļot, to jūs patiešām neprotat! — viņa ērcīgi sacīja. — Ja jums būtu nauda, jūs droši vien piedāvātu man samaksu par kopšanu, un — kas zina — varbūt es to pieņemtu! Saprotiet, jums tas jādara, jānotēlo, ka esat manī iemīlējies, citādi mēs nevaram iet dārzā pastaigāties.
Pīters vēl vilcinājās, nojauzdams kādu sazvērestību, bet Ineša noliecās uz priekšu un, lūpām gandrīz skarot viņa ausi, vēl klusāk sacīja:
— Es nevaru jums pateikt, kā, bet varbūt — es saku: varbūt — jūs dabūsiet redzēt donjas Margaretas mirstīgās atliekas un vēl kaut ko. Tātad, — pēc mirkļa viņa piebilda, rūgti iesmiedamās, — mēs staigāsim dārzā un visu laiku jūs skūpstīsiet mani, vai ne? Muļķa cilvēk! Nešaubieties vairāk, izmantojiet izdevību, tā varbūt ir pēdējā.
— Izdevību? Skūpstīt jūs? Par kādu izdevību jūs runājat?
— Gan jūs to uzzināsiet, — sacīja Ineša, paraustīdama plecus. — Nāciet!
Vēl šaubīdamies, Pīters sekoja viņai pāri lielajai telpai uz durvīm, kas atradās stūrī un bija izveidotas austrumnieciskas arkas veidā. To augšdaļā bija ierīkots novērošanas lodziņš.
Ineša atvēra šīs durvis. Aiz tām stāvēja sardzē garš maurs ar līku zobenu rokā. Ineša viņam kaut ko pateica, sargs salutēja ar zobenu un atļāva viņiem iziet uz vītņu kāpnēm, kas veda lejup. Viņi nokāpa pa tām. Apakšā bija citas durvis, pie kurām Ineša pieklauvēja četras reizes. Atšāvās bultas, pagriezās atslēgas, un melns vārtnieks atvēra durvis. Viņam aiz muguras stāvēja otrs maurs, ari ar kailu zobenu rokā. Viņi pagāja tam garām tāpat kā pirmajam sargam, nogriezās pa labi šaurā ejā, kuras galā bija daži pakāpieni, un nonāca pie trešajām durvīm. Te Inesa apstājās.
— Nu, — viņa sacīja, — sagatavojieties pārbaudījumam!
— Kādam pārbaudījumam? — jautāja Pīters, atbalstīdamies pret sienu, jo vēl arvien nejutās drošs uz kājām.
— šim, — Inesa atbildēja, norādīdama uz savu vidukli, — un šim, — ar slaiko pirkstu galiem viņa pieskārās savām sulīgajām, sārtajām lūpām.— Vai nevēlaties mazliet iepraktizēties, mans nevainīgais angļu bruņiniek, iekams mēs izejam laukā? Jūsu izskats rada bažas, ka nespēsiet pietiekami veikli un pārliecinoši notēlot savu lomu.
— Es domāju, — Pīters vēsi atteica, jo smieklīgā situācija viņu kaitināja, — ka man šāda praktizēšanās ir mazliet bīstama. Varu jums apnikt pirms laika. Es savu laimi izbaudīšu, kad būsim dārzā.
— Tā jau es domāju, — Inesa sacīja, — bet pielūkojiet, jums sava loma jānotēlo labi, citādi būs jācieš man, kas jūsu dēļ tik daudz darījusi.
— Droši vien tad ciest nāksies ari man, — viņš nomurmināja, taču pietiekami skaļi, lai Inesa dzirdētu.
— Nē, draugs Pedro, — viņa sacīja, pagriezdamās pret Pīteru. — šāda veida spēlē allaž cieš sieviete. Viņa par to maksā, bet vīrietis aizlaižas projām un sāk jaunu spēli. — Un, vairāk nebildusi ne vārda, Inesa atvēra durvis, kas nebija ne aizslēgtas, ne apsargātas.
Aiz durvīm bija daži pakāpieni, un lejā pletās brīnišķīgs dārzs. Tajā auga augstas, torņveidīgas cipreses, apelsīnu koki un ziedoši krūmi, kas piepildīja maigo dienvidu gaisu ar smaržām. Lēzenos strūklaku baseinos no marmora lauvu mutēm šļācās ūdens. Sur tur bija ierīkotas lapenes ar akmens soliem un uz tiem nolikti mīksti, daudzkrāsaini spilveni. Tas bija īsti austrumniecisks stūrītis baudām un sapņiem, kādu Pīters nekad agrāk, pirms šai tveicīgajā novakarē te ienāca, nebija redzējis. Tik daudzas nedējas, kamēr gulēja slims, viņš nebija redzējis arī debesis un puķes. Dārzs bija pilnīgi noslēgts no ārpasaules, to apjoza augsts mūris, tikai vienā vietā tam pāri starp divu staltu ciprešu galotnēm slējās no sarkaniem akmeņiem būvēts tornis bez logiem.
— Tas ir harēma dārzs, — čukstēja Inesa, — kur ne viena vien _ izkrāsota favorīte ir lidinājusies īsas vasaras laimes stundas, līdz pienāca ziema un taurenītis bija pagalam. — To teikdama, viņa nolaida plīvuru pār seju un devās lejup pa pakāpieniem.
XV nodaļa pīters tēlo lomu
— Pagaidiet! — sacīja Pīters, vilcinādamies portāla ēnā. — Man netīk šī spēle, Ineša, un es nesaprotu, kam tā vajadzīga. Kāpēc jūs nevarat pateikt savu sakāmo šeit?
— Vai jūs esat prātu zaudējis? — Inesa gandrīz nikni atbildēja caur plīvuru. — Vai jūs domājat, ka man tas sagādā prieku — mīlināties ar saltu akmeni vīrieša izskatā, pret kuru man nav nekādu jūtu . . . vienīgi draudzība? — viņa aši piemetināja. — Ticiet man, senjor Pīter, ja jūs man nepaklausīsiet, tad nekad neuzzināsiet, ko es jums gribu teikt, jo tiks nolemts, ka neesmu izpildījusi savu uzdevumu, un pēc dažām minūtēm es nozudīšu jūsu acīm uz visiem laikiem, varbūt pat zaudēšu dzīvību. Bet jums jau tas neko nenozīmē… Izšķirieties ātri, es nevaru ilgi tā šeit stāvēt.
— Es paklausīšu jums, lai dievs man piedod! — Pīters izmisis atbildēja no portāla puskrēslas. — Bet vai man patiešām …
— Jā, jums tas jādara! — Inesa sparīgi atteica. — Dažam labam tas nemaz neliktos tik grūts pārbaudījums.
Tad viņa kautri pacēla plīvura stūrīti un, lūkodamās no tā apakšas, maigā, dzidrā balsī iesaucās:
— Ak, piedodiet man, dārgais draugs! Es aizmirsu, ka jūs vēl esat ļoti vārgs un nespējat tikt man līdz. Lūdzu, atbalstieties pret mani! Es gan esmu trausla, taču varu būt noderīga. — Un viņa uzskrēja augšā pa pakāpieniem, lai jau pēc mirkļa atkal parādītos kopā ar Pīteru, kura roka atbalstījās uz viņas pleca.
— Esiet uzmanīgs, — viņa sacīja, — šie pakāpieni ir tik slideni. — Pīters, kura bālā seja piepeši bija pietvīkusi, piekrītoši kaut ko nomurmināja. — Nebaidieties, — Ineša saldā balstiņā turpināja, — šis ir slepenais dārzs, kur neviens nevar noklausīties mīlētāju maigos vārdus un redzēt viņu apskāvienus, pat visgreizsirdīgākā sieviete ne. Tieši tādēļ senos laikos to dēvēja par sultāna sievu valstību. Tur dārza otrā malā ir baseini, kur viņas vasarā peldējās. Jūs baidāties no spiegiem? O, jā, pilī viņu ir daudz, bet raudzīties uz šo pusi pat harēma sargam vienmēr ir nozīmējis nāvi. šeit nav nekādu liecinieku, vienīgi puķes un putni.