Viņi nonāca pie galvenā celiņa un lēnām sāka iet pa to. Pītera roka vēl arvien gulēja uz Inesas pleca, viņa savu balto roku bija aplikusi pavadonim ap vidu un raudzījās viņam acīs. •
— Noliecieties zemāk pār mani, — Inesa čukstēja, — jo jums ir tāda seja kā koka svētajam. — Pīters noliecās. — Tagad klausieties, — viņa turpināja. — Jūsu mīļotā ir dzīva un vesela. Noskūpstiet mani, šī ziņa ir to vērts. Aizveriet acis un iedomājieties, ka es esmu viņa.
Pīters atkal paklausīja un daudz labprātāk, nekā varēja sagaidīt.
— Viņa ir gūstekne šai pašā pilī, — Inesa turpināja, — un marķīzs, kas neprātīgi viņā iemīlējies, jebkuriem līdzekļiem — godīgiem vai nekrietniem — grib panākt, lai viņa kļūtu par tā sievu.
— Lai viņš ir nolādēts! — iesaucās Pīters un atkal apskāva Inešu.
— Vēl pirms dažām dienām viņa domāja, ka jūs esat miris, bet tagad zina, ka esat dzīvs un atveseļojaties. Kastels, viņas tēvs, kas arī bija ieslodzīts, ir izbēdzis un slēpjas pie saviem draugiem. Pat Morelja nevar viņu atrast un domā, ka viņš atstājis Granadu. Bet viņš ir tēpat, un ar zelta palīdzību viņam ir izdevies sazināties ar savu meitu.
Inesa apstājās un savukārt ļoti maigi apskāva Pīteru. Tad viņi pagāja zem kokiem un drīz vien nonāca pie marmora baseiniem, kur, kā stāstīja, vasarās peldējušās sultāna sievas. Sī pils senāk bija piederējusi Granadas karaļiem, kas tagad dzīvoja Alambrā. Seit Inesa apsēdās uz sola un atraisīja apģērbu pie kakla, jo vakars bija ļoti tveicīgs.
— Ko jūs darat? — Pīters bažīgi vaicāja, satraucies nelabas nojautās.
— Atvēsinos, — viņa atbildēja. — Jūsu roka bija silta, un mēs varam pasēdēt šeit kādu brītiņu.
— Labi, turpiniet savu stāstu, — Pīters sacīja.
— Tas ir gandrīz galā, mans draugs. Vēl tikai piebildīšu: ja jūs vēlaties nosūtīt viņai kādu ziņu, varbūt es spēšu jums palīdzēt.
— Jūs esat eņģelis! — viņš iesaucās.
— Arī tā mēdz apzīmēt sūtni, vai ne? Turpiniet!
— Pasakiet Margaretai: ja viņa kaut ko uzzina par šo mūsu pastaigu, lai netic.
— āai jautājumā viņai var būt pašai savs viedoklis, — Inesa atturīgi atbildēja. — Zinu, kāds būtu manējais, ja es būtu viņas, vietā. Taču nezaudējiet velti laiku, mums drīz atkal jāsāk staigāt.
Pīters jautājoši pavērās viņā, nespēdams aptvert, kas slēpjas aiz šās spēles. Ineša acīmredzot saprata viņa skatienu un klusi,, nopietni sacīja:
— Jūs brīnāties, ko tas viss nozīmē un kāpēc es tā rīkojos. Es. pateikšu jums, senjor, un jūs varat man ticēt vai neticēt. Varbūt jūs domājat, ka esmu jūsos iemīlējusies. Tas nebūtu nekāds brīnums, vai ne? Senajās pasakās allaž tā notiek — dāma kopj ievainoto kristiešu bruņinieku, iemīl viņu un tā tālāk.
— Man tas ne prātā nav nācis. Es neesmu tik iedomīgs.
— Es to zinu, senjor. Jūs esat pārāk labs cilvēks, lai būtu iedomīgs. Un es tā rīkojos nevis aiz mīlas pret jums vai kādu citu, bet aiz naida … Jā, aiz naida pret Morelju, — sažņaugdama savu mazo roku dūrē, Inesa caur zobiem izdvesa.
— Es zinu, kas ir naids, — sacīja Pīters. — Bet… bet ko viņš ir nodarījis jums?
— Nejautājiet man, senjor! Pietiek ar to, ka kādreiz es viņu mīlēju. Nekrietnais tēvs Enrike pārdeva mani viņam — ak, tas bija sen! —, un Morelja mani pazudināja, padarīja par to, kas es. esmu tagad. Es dzemdēju viņa bērnu, un … tas ir miris. Ak svētā dievmāte, mans puisītis ir miris, un kopš tā laika es esmu atstumtā un verdzene … jā, senjor, šeit Granadā ir arī vergi… atkarīga no Moreljas, maizes kumosa dēļ spiesta paklausīt viņa pavēlēm un apkalpot citas viņa mīļākās … es, kādreizējā favorīte, kas viņam apnikusi… Un šodien … Kāpēc gan lai es jums to stāstu? Jā, viņš ir novedis mani tik tālu, ka man jāskūpsta dārzā svešinieks, kas to nemaz nevēlas. — Un viņa skaļi iešņukstējās,
— Nabaga bērns! Nabaga bērns! — Pīters iesaucās, maigi glāstīdams viņas roku ar saviem slaidajiem pirkstiem. — No šā brīža man ir vēl viens rēķins Moreljam, un es viņam likšu samaksāt arī to.
— Jūs to darīsiet? — Inesa strauji vaicāja. — Ak, ja tā, esmu gatava jūsu labā mirt, jo dzīvoju vairs tikai tādēļ, lai atriebtos Moreljam. Un mana pirmā atriebība būs atņemt viņam jūsu cēlo iemīļoto, kuru viņš nolaupījis un mīl līdz neprātam, tāpēc ka viņa ir pirmā sieviete, kas tam pretojas, bet marķīzs taču uzskata sevi par neatvairāmu.
— Vai jums ir kāds plāns? — Pīters jautāja.
— Pagaidām vēl nav. Tas būs ļoti grūti. Es lieku uz spēles savu dzīvību, jo, ja Moreljam rastos aizdomas, ka esmu viņu nodevusi, viņš mani nogalinātu kā žurku un neturētu, sevi par ļaundari. Granadā tas netiek uzskatīts par grēku, senjor, un neviens par to neprasa norēķinus — it sevišķi, ja upuris ir sieviete no slepkavas mājas ļaudīm. Es jums jau sacīju: ja es būtu atteikusies no šīs spēles šovakar, Morelja tā vai citādi būtu no manis atbrīvojies un norīkojis manā vietā citu. Nē, pagaidām man vēl nav nekāda plāna, bet es esmu tā, ar kuras starpniecību senjors Kastels sazinās ar savu meitu. Es viņu atkal satikšu, satikšu arī donju Margaretu, un mēs kaut ko izgudrosim. Nē, nepateicieties man! Senjors Kastels maksā par maniem pakalpojumiem, un es ar prieku pieņemu viņa naudu, jo ceru kādreiz tikt laukā no šīs elles, un tad tā man noderēs. Tomēr ne par kādu naudu es neuzņemtos šādu risku, kaut arī patiesībā man ir vienalga, vai es dzīvoju vai eju bojā. Senjor, negribu jums slēpt — donja Margareta uzzinās par šo mūsu pastaigu, taču es viņai visu paskaidrošu.
— Lūdzama, dariet to! — Pīters nopietni sacīja. — Izstāstiet viņai patiesību!
— Jā, jā, es to apsolu. Es palīdzēšu jums abiem un viņas tēvam, un, ja vairs to nedarīšu, tad ziniet, ka esmu mirusi vai iemesta kazemātā, un paļaujieties tikai paši uz sevi. Jūsu mierinājumam es vēl varu pateikt — donjai Margaretai nekas ļauns nav noticis. Morelja viņu pārāk mīl un grib padarīt par savu sievu. Vai varbūt ir devis kādu zvērestu, tāpat kā ir zvērējis nenogalināt jūs, ko būtu varējis vai nezcik reižu izdarīt, kamēr jūs gulējāt slims un atradāties pilnīgi viņa varā. Reiz, kad jūs bijāt bez samaņas, viņš ienāca un stāvēja līdzās gultai ar dunci rokā, un mēs runājām par to. «Kādēļ jūs viņu nenogalināt?» es jautāju, zinādama, ka tā Vislabāk varu palīdzēt izglābt jūsu dzīvību. Viņš atbildēja: «Tāpēc, ka negribu apskaut savu sievu ar viņas mīļotā asinīm aptraipītām rokām, ja neesmu viņu nogalinājis godīgā cīņā. Es jau tur Londonā devu šādu zvērestu. Es to apsolīju dievam un savam svētajam patronam, cerēdams, ka tādējādi spēšu iegūt šo jaunavu godīgā cejā, un, ja es lauzīšu savu zvērestu, dievs man atmaksās šeit un viņā saulē. Izpildi manu pavēli, Ineša: kop viņu labi! Un, ja viņš mirtu, lai tas nav manas vainas dēļ.» Nē, viņš nenokaus jūs un nedarīs pāri viņai. Draugs Pedro, viņš to neuzdrīkstas.
— Vai jūs nevarat kaut ko izdomāt? — Pīters jautāja.
— Nevaru, pagaidām vēl ne. Sie mūri ir augsti, sargi tos uzrauga dienu un nakti, un aiz tiem ir plašā Granadas pilsēta, kur Moreljam pieder liela vara un kur neviens kristietis nevar paglābties. Bet viņš grib apprecēt viņu. Un kopā ar donju Margaretu ir šī glītā muļķīte, viņas kalpone, kas iemīlējusies marķīzā. Viņa pati man to pastāstīja tik briesmīgā spāņu valodā, kādu es savu mūžu nebiju dzirdējusi, bet šis stāsts ir par garu, lai to te atkārtotu. Un tēvs Enrike, kas gribēja, lai jūs noslepkavo mājvietā, tik ļoti mīl naudu … Ahā, šķiet, nupat man pavīdēja gaismas stariņš. Bet mums nav laika vairāk runāties, un man vajag mierīgi padomāt. Draugs Pedro, sagatavojieties skūpstiem, mums jāturpina sava spēle, un, atklāti sakot, jūs tēlojat vāji. Nu, lūdzu, aplieciet man roku! Tur tālāk ir mums paredzēts sols. Smaidiet un izliecieties mīlas pārņemts. Man nepietiek mākas, lai tēlotu par diviem. Nāciet, nāciet!