Roku rokā viņi iznāca no koku dziļās ēnas un garām sultāna sievu marmora baseiniem devās uz solu lapenē, kur bija nolikti spilveni un starp tiem lauta.
— Apsēdieties pie manām kājām, — Inesa sacīja, noslīgdama uz sola. — Vai jūs protat dziedāt?
— Kā gailis, — atbildēja Pīters.
— Tad man jādzied jums. Labi, tas būs patīkamāk nekā tēlot iemīlējušos. — Un ļoti maigā balsī Inesa sāka dziedāt mauru mīlas dziesmiņas, pavadīdama uz lautas, bet Pīters, kam miesu māca nogurums un dvēseli urdīja nemiers, tēloja mīlētāju, cik nu labi spēja, līdz palēnām sabiezēja tumsa.
Beidzot, kad dārzā nekas vairs nebija saskatāms, Ineša beidza dziedāt un nopūzdamās piecēlās.
— Izrāde beigusies, un priekškars nolaists, — viņa sacīja. — Un ir arī laiks jums doties iekšā, kļūst mitrs. Senjor Pedro, jūs esat gaužām vājš aktieris, bet lūgsim dievu, lai mūsu skatītāji būtu iecietīgi un pieņemtu vēlamo par īstenību.
— Es neredzēju neviena skatītāja, — Pīters sacīja.
— Bet viņi redzēja mūs, un nešaubos, ka drīz vien jūs pats par
to pārliecināsieties. Tagad iesim atpakaļ uz jūsu istabu, jo man jūs jāatstāj, lai kaut ko darītu jūsu … un arī sevis labā. Vai jums ir kas sakāms senjorām Kastelam?
— Nododiet viņam manas mīlestības un cieņas apliecinājumu. Pastāstiet, ka, pateicoties jums, kaut arī jūtos vēl mazliet vārgs, esmu atveseļojies no ievainojuma, ko dabūju uz kuģa, un saules dūriena sekām. Ja viņš var izgudrot kādu plānu, kā mums visiem izrauties no Moreljas varas un tikt projām no šās nolādētās pilsētas, es mūžīgi slavēšu viņa vārdu un jūsējo.
— Labi, es neaizmirsīšu. Esiet mierīgs. Rīt mēs atkal pastaigāsimies dārzā, bet nebaidieties — mīlētājus tēlot vairs nevajadzēs.
Margareta sēdēja pie atvērta loga savā skaistajā istabā Moreljas pilī, ģērbusies krāšņā spāniešu tērpā ar augstu apkakli, ko no vienas vietas klāja pērles. Viņa bija spiesta valkāt tādas drānas, kādās tās sagūstītājam labpatikās viņu ietērpt. Margaretas garie mati, ko saturēja dārgakmeņiem rotāta lenta, smagiem viļņiem krita pār pleciem, un rokas rimti gulēja klēpī. No sava augsta cietuma viņa skumji noraudzījās uz krēslaino un vareno Alambras milzeni pretējā kalnā un neskaitāmajām Granadas ugunīm, kas mirgoja tālu lejā. Turpat līdzās zem sudraba lampas, kas karājās pie griestiem, sēdēja Betija, arī grezni ģērbusies.
— Kas ir, māsīc? — Betija jautāja, bažīgi pavērdamās Mar- garetā. — Tev taču tagad vajadzētu justies laim-īgākai, jo tu zini, ka Pīters ir dzīvs, gandrīz jau atveseļojies un atrodas šai pašā pilī. Tavam tēvam klājas labi, viņš ir droši noslēpies un kaļ plānus, kā mūs izglābt. Kāpēc tu esi tik bēdīga? Tev vajadzētu būt priecīgākai nekā senāk.
— Tu gribi zināt, Betij? Tad es tev pateikšu. Es esmu pievilta. Pīters Broums, cilvēks, ko es uzskatīju jau gandrīz par savu vīru, krāpj mani.
— Masters Pīters tevi krāpj? — iesaucās Betija un, muti iepletusi, blenza Margaretā. — Nē, tas nav iespējams. Es viņu pazīstu, viņš nav spējīgs tevi pievilt, jo pat acu neuzmet citai sievietei, ja to tu gribēji teikt.
— Tu tā domā, Betij. Paklausies un spried pati. Vai atceries pēcpusdienu, kad marķīzs mūs uzaicināja aplūkot šīs pils brīnumus un es arī gāju, cerēdama, ka varbūt noskatīšu kādu taciņu, pa kuru mēs vēlāk varētu aizbēgt?
— Protams, atceros, Margaret. Mēs nemaz tik bieži netiekam laukā no šā būra, lai es tādas reizes aizmirstu.
— Tad tu atcerēsies arī, ka mēs iegājām ar augstu mūra žogu apjoztā dārzā, kur atrodas lielais tornis. Kopā ar marķīzu un šo pretīgo' garīdznieka tēvu Enriki es, domādama, ka tu mums seko, uzkāpu tornī, lai no augšas palūkotos uz apkārtni.
— Kalpones mani nelaida, — Betija sacīja. — Tiklīdz jūs bijāt iegājuši iekšā, viņas aiztaisīja durvis un pavēlēja man gaidīt, kamēr jūs atgriezīsieties. Es par to tā saskaitos, ka gandrīz ieklupu vienai no viņām matos, jo baidījos tevi atstāt vienu kopā ar šiem diviem vīriešiem. Bet viņa, šī kaķene, izrāva dunci, un man nekāda ieroča nebija.
— Tev jābūt piesardzīgākai, Betij, — sacīja Margareta, — lai kāda no šām pagānietēm nenodara tev ko ļaunu.
— Nekā nebija! — atteica Betija. — Viņas baidās no manis. Pirms dažām dienām es vienu pārsteidzu klausāmies pie durvīm un nolidināju uz galvas lejā pa kāpnēm. Viņa sūdzējās marķīzam, bet šis tikai pasmējās, un tagad viņa guļ gultā ar plāksteri uz deguna. Turpini savu stāstu!
— Mēs uzkāpām tornī, — Margareta sacīja, — un no pašas augšējās telpas skatījāmies ārā pa logiem, kas iziet uz dienvidiem pret kalniem un to līdzenumu, pār kuru mūs atveda no Motrilas. Tad garīdznieks, kas bija aizgājis pie ziemeļu sienas, kurā nav logu, un ielīdis kādā nišā, iznāca no tās ar ļaunu smīnu sejā un kaut ko pačukstēja marķīzam. Marķīzs pagriezās pret mani un sacīja: «Tēvs Enrike stāsta, ka no turienes esot redzama vēl jaukāka aina. Nāciet, senjora, paskatieties!» Es arī gāju, jo gribēju iespējami vairāk uzzināt par pils apkārtni. Viņi ieveda mani nelielā nišā, kas izbūvēta torņa biezajā mūrī. Tās sienā ir šaujamlūkām līdzīgas spraugas, iekšpusē diezgan platas, bet uz āru pavisam šauras, tā ka, šķiet, no lejas tās starp rupjajiem mūra akmeņiem nav saskatāmas. «Sī ir tā vieta,» marķīzs sacīja, «kur senos laikos Granadas karaļi, kas allaž ir bijuši greizsirdīgi, mēdza sēdēt un novērot savas sievas slepena'jā dārzā. Stāsta, ka viens no viņiem reiz ieraudzījis savu favorīti mīlināmies ar galma astrologu un noslīcinājis tos abus marmora baseinā dārza malā. Paskatieties, tur lejā staigā pārītis, kam ne prātā nenāk, ka mēs esam viņu mīlas zvērestu liecinieki.»
— Es tāpat aiz gara laika negribīgi palūkojos lejup, — Margareta turpināja, — un ieraudzīju slaidu vīrieti mauru drānās staigājam apskāvušos ar kādu sievieti. Kad es jau grasījos novērsties, jo nevēlējos slepeni viņus novērot, sieviete pacēla seju, lai noskūpstītu savu pavadoni, un es šajā sievietē pazinu skaisto Inešu, kas šad tad ir mūs te apciemojusi un, manuprāt, izspiego mūs. Drīz vien vīrietis, savukārt noskūpstījis viņu, it kā vainīgs juzdamies, paskatījās apkārt, un es ieraudzīju arī viņa seju. Es to pazinu.
— Kas tas bija? — jautāja Betija, kuru tenkas par mīlētājiem ļoti interesēja.
— Neviens cits kā Pīters Broums, — Margareta mierīgi atbildēja, bet viņas balsī jautās izmisums. — Pīters Broums, ļoti bāls pēc nesenās slimības, taču nepārprotami viņš.
— Pie visiem svētajiem! Es nebūtu domājusi, ka viņš ir uz to spējīgs! —Betija pārsteigta izdvesa.
— Viņi neļāva man atiet no spraugas, — Margareta stāstīja tālāk, — un piespieda noskatīties visu līdz galam. Kādu brīdi pārītis uzkavējās pie baseina, kur viņus paslēpa koku puduris, bet tad atkal iznāca no tā un apmetās uz marmora sola. Sieviete dziedāja dziesmiņas, un vīrietis, maigi piekļāvies, sēdēja viņai pie kājām. Tā tas turpinājās, līdz kļuva tumšs un mēs aizgājām, atstādami viņus turpat. Nu, — viņa iešņukstēdamās piemetināja, — ko tu tagad teiksi?