— Es teikšu, — atbildēja Betija, — ka tas nebija masters Pīters, jo viņam nepatīk svešas dāmas un slepeni dārzi.
— Tas bija viņš, Betij, neviens cits!
— Tad, māsīc, viņš bija sazāļots, piedzirdīts vai apburts, nevis tas Pīters, kuru mēs pazīstam.
— Iespējams, ka šī ļaunā sieviete ir viņu apbūrusi, bet tas nav viņam nekāds attaisnojums.
Betija uz brīdi iegrima domās. Viņa vairs nešaubījās, ka Margareta patiešām redzējusi Pīteru, bet meičas sejas izteiksme liecināja, ka viņa šo apvainojumu neņem pārāk nopietni.
— Nu, ja arī tā būtu, — viņa sacīja, — vīrieši, cik es viņus pazīstu, ir un paliek vīrieši. Pīters tik ilgu laiku ir bijis ieslodzīts kopā ar šo skaisto un valdzinošo koķeti, un nebija visai godīgi izspiegot viņu pa torņa spraugu. Ja viņš būtu mans iemīļotais, es par to nekā neteiktu.
— Es nekā viņam neteikšu ne par to, ne ari par ko citu, — Margareta cieti atbildēja. — Starp mani un Pīteru Broumu visam beigas.
Atkal padomājusi, Betija sacīja:
— Man tā vien liekas, ka tas ir kāds triks. Māsīc Margaret, tev taču teica, ka Pīters esot miris, vai ne tā? Un tad mēs uzzinājām, ka viņš nav vis beigts, bet ir tikai slims un atrodas tepat. Sie meli atklājās. Tagad tev stāsta un acīmredzot grib parādīt, ka Pīters ir neuzticīgs. Vai tikai šī sieviete to visu nenospēlēja ar nolūku?
— Tādai spēlei vajadzīgi divi, Betij. Ja tu būtu redzējusi…
— Ja es būtu redzējusi, es būtu sapratusi, vai viņi tikai tēlo vai ir pa īstam iemīlējušies, bet tu jau esi pārāk nepiedzīvojusi, lai spētu spriest. Ko teica marķīzs un tēvs Enrike, kad tu skatījies?
— Gandrīz neko, tikai apmainījās smaidiem un beidzot, kad satumsa un mēs vairs nekā nevarējām redzēt, jautāja man, vai es nedomājot, ka būtu laiks iet projām, it kā nebūtu paši mani piespieduši tur palikt un būt par sava kauna aculiecinieci!
— Tātad viņi tevi aizkavēja tur? Un arī paši aizveda uz turieni tieši īstajā laikā, bet mani nelaida tornī iekšā, lai es nebūtu kopā ar tevi, un tā tālāk. Nu, ja tevī ir kaut mazliet taisnīguma, tad tev jāuzklausa, ko teiks pats Pīters, iekams tu viņu nosodi.
— Esmu viņu jau nosodījusi, — vēsi atteica Margareta. — Ak, kaut es labāk būtu mirusi! …
Margareta piecēlās un iegāja loga nišā. No torņa, kas atradās kalna galā, skatienam pavērās galvu reibinošs dziļums. Tāltālu lejā, divsimt pēdu zem viņas, mēness gaismā blāvi vīdēja ceļa baltā lente.
— Tas nepavisam nebūtu grūti, — viņa sacīja, saspringti iesmiedamās, — tikai jāizliecas dziļi laukā pāri šim mūrim, tad straujš kritiens un mūžīga tumsa … vai varbūt gaisma, kas to lai zina?
— Manuprāt, gaisma, — Betija atteica, atraudama Margaretu no loga, — elles uguns gaisma, pie tam pamatīga, jo tā būtu pašnāvība, nekas cits. Un pēc kā tu tur izskatītos uz tā ceļa? Māsīc, neesi muļķe! Ja tev ir taisnība, tad ne jau nu tev jālec ārā pa logu, bet, ja tu maldies, tad ar to tu padarītu stāvokli tikai vēl ļaunāku. Nomirt vienmēr pietiks laika, ja būs vajadzīgs, un varbūt šis brīdis pienāks drīz. Bet pagaidām es tavā vietā vispirms mēģinātu parunāt ar masteru Pīteru, kaut vai tikai tāpēc, lai pateiktu, ko tu par viņu domā.
— Varbūt tev taisnība, — atbildēja Margareta, atslīgdama krēslā. — Bet es ļoti ciešu, tu nevari pat iedomāties, kā es ciešu!
— Kāpēc nevaru? — Betija jautāja. — Vai tad tu esi vienīgā sieviete pasaulē, kas bijusi tāda muļķe un iemīlējusies? Vai es nevaru būt tāpat iemīlējusies kā tu? Tu smaidi un pie sevis domā, ka nabaga radiniecei Betijai nevar būt tādas pašas jūtas kā viņas bagātajai māsīcai. Bet ir, patiešām ir. Es zinu, ka marķīzs ir nelietis, tomēr mīlu viņu tikpat stipri, kā tu viņu ienīsti vai mīli Pīteru, jo nespēju citādi. Tā ir mana laime, un viss. Bet es netaisos mesties laukā pa logu, drīzāk es izsviedīšu laukā viņu un tā noslēgšu mūsu rēķinus. Zvēru, ka tā vai citādi es ar marķīzu norēķināšos, lai tas man maksātu ko maksādams, kaut vai pašu dārgāko — manu dzīvību. — Un Betija izslējās zem sudraba lampas ar tādu izteiksmi skaistajā, apņēmīgajā sejā, kas bija stipri līdzīga Margaretas sejai un'tomēr pavisam citāda, — ka Morelja, to redzēdams, droši vien būtu nožēlojis, ka izvēlējies šo sievieti par savu ieroci.
Margareta brīdi izbrīnījusies vērās māsīcā, tad, izdzirdusi soļus, pacēla acis un ieraudzīja savā priekšā skaisto spānieti vai maurieti (kas viņa īsti bija, Margareta nezināja) Inesu, to pašu sievieti, ko no paslēptuves tornī bija redzējusi pastaigājamies dārzā kopā ar Pīteru.
— Kā jūs šeit iekļuvāt? — Margareta vēsi jautāja.
— Pa durvīm, senjora, kas bija palikušas neaizslēgtas. Tas nav visai prātīgi, ja grib parunāties zem četrām acīm tādā vietā kā šī, — Inesa atbildēja, pazemīgi paklanīdamās.
— Tās vēl arvien ir neaizslēgtas, — sacīja Margareta, norādīdama uz durvīm.
— Nē, senjora, jūs maldāties, to atslēga ir manā rokā. Es lūdzu jūs, nelieciet savai biedrenei mani izsviest laukā, viņa ir tik spēcīga un viegli to izdarīs, bet man ir jums kas svarīgs sakāms, un jūs darītu gudri, ja mani uzklausītu.
Mirkli padomājusi, Margareta sacīja:
— Runājiet, tikai īsi.
XVI nodaļa BETIJA RĀDA ZOBIŅUS
— Senjora, — Ineša sacīja, — jūs turat uz mani Jaunu prātu.
— Nē, — Margareta atbildēja, — jūs esat tāda, kāda esat. Kāpēc lai es vainotu jūs?
— Nu, tad jūs ļaunojaties uz senjoru Broumu?
— Varbūt, bet tā ir tikai mūsu pašu darīšana. Ar jums es nevēlos par to runāt.
— Senjora, — Ineša turpināja, gurdi pasmaidīdama, — mēs abi esam bez vainas tajā šķietamajā idilē, ko jūs redzējāt.
— Patiešām? Kurš tad ir vainīgais?
— Marķīzs Morelja.
Margareta nekā neatbildēja, bet viņas acis izteica daudz.
— Senjora, jūs man neticat, un par to nav ko brīnīties. Un tomēr es runāju taisnību. Tas, ko jūs redzējāt no torņa, bija spēle, kurā senjors Broums, kā varbūt pamanījāt, savu lomu tēloja gaužām nelabprāt un tikai manis pierunāts, jo es teicu, ka no tā atkarīga mana dzīvība. Es viņu kopu visu grūtās slimības laiku, un viņš nav nepateicīgs.
— Tā man likās gan. Taču es jūs nesaprotu.
— Senjora, es esmu verdzene šajā pilī, atstumta verdzene. Varbūt jūs varat uzminēt pārējo, tas šeit ir parasts stāsts. Man apsolīja brīvību, ja ģs, ko uzskata par skaistuli, savaldzināšu šā vīrieša sirdi un padarīšu viņu par savu mīļāko. Ja es to nespētu, tad droši vien mani pārdotu kā verdzeni vai varbūt sodītu vēl bargāk. Es piekritu — kāpēc gan ne? Man tas bija nieks. No vienas puses — dzīve, brīvība un bagātība, dižciltīgs bruņinieks un galants draugs uz īsu laiciņu, no otras — kaunastabs vai nāve, kas neizbēgami man draud tagad, ja tikšu pieķerta. Es viņu nesa- valdzināju, senjora, un, patiesību sakot, arī sevišķi necentos to izdarīt. Senjors Broums manī redzēja tikai savu kopēju, neko vairāk, un man viņš bija nopietni slims cilvēks, nekas vairāk. Pamazām mēs kļuvām labi draugi, un es uzzināju, ko viņš pārdzīvojis un kā šeit nokļuvis, uzzināju arī, ka šīs lamatas uzstādītas, lai jūs apmānītu un ievilinātu vēl dziļāk slazdā. Senjora, es nekā nevarēju viņam to visu paskaidrot, tajā telpā mūs pastāvīgi izspiegoja un man nebija izdevības atklāti parunāt. Bija vajadzīgs, lai senjors Broums izliktos manī iemīlējies, tādēļ es izvedu viņu dārzā un, labi zinādama, ka mūs novēro, liku viņam tēlot šo lomu, tādējādi šķietami piekrāpjot jūs.