— Es tomēr vēl nesaproti, — Margareta jau maigāk sacīja. — Jūs sakāt, ka jūsu dzīvība vai labklājība atkarīga no šīs kaunpilnās intrigas. Bet kādēļ tad jūs man to atklājat?
— Lai pasargātu no ciešanām jūs, senjora, glābtu savu draugu senjoru Broumu un atriebtos Moreljam.
— Kā jūs to izdarīsiet?
— Jūs abi tagad zināt patiesību, bet ar tālāko būs grūti. Tieši par to es atnācu ar jums parunāt, uzņemdamās lielu risku. Ja mans kungs nebūtu izsaukts uz mauru karaļa galmu, 'es nebūtu varējusi atnākt, un kuru katru mirkli viņš var atgriezties.
— Vai jums ir kāds plāns? — vaicāja Margareta, strauji paliekdamās uz Inesas pusi.
— Plāna pagaidām vēl nav, bet padomā man kaut kas ir. — Inesa pagriezās, paskatījās uz Betiju un piebilda: — šī lēdija ir jūsu radiniece, vai ne, kaut arī patāla un zemākas kārtas?
Margareta pamāja.
— Jūs esat diezgan līdzīgas, — Inesa turpināja, — apmēram vienādas augumā un arī pēc figūras, kaut gan senjora Betija ir druknāka, ar zilām acīm un zeltainiem matiem, bet jums acis ir melnas un mati kastaņbrūni. Ar nolaistu plīvuru vai naktī nebūtu viegli jūs atšķirt, ja rokās būtu cimdi un jūs runātu tikai čukstus.
— Jā, — sacīja Margareta. — Bet ko tas dod?
— Te nu senjorai Betijai jānāk talkā, — Inesa atbildēja. — Senjora Betija, vai jūs sapratāt, ko mēs runājām?
— šo to, bet gluži visu ne, — atbildēja Betija.
— Tad lai jūsu kundze jums paskaidro, ko nesapratāt, un nedusmojieties uz mani, lūdzama, ja es zinu par jums un jūsu sirdslietām vairāk, nekā esat man stāstījusi. Donja Margareta, pasakiet viņai, ko es teicu.
Kad tas bija izdarīts, Inesa, mazliet padomājusi, lēni turpināja runāt, un Margareta pārtulkoja no spāņu valodas angliski visu, ko Betija nesaprata.
— Morelja Anglijā atklāja jums mīlestību, vai ne, senjora Betija? Un iekaroja jūsu sirdi, kā ir iekarojis jo daudzu sieviešu sirdis, tāpēc jūs noticējāt, ka viņš grib aizvest sev līdz un apprecēt jūs, nevis jūsu māsīcu. Tā bija, vai ne?
— Kāda- jums gar to daļa, svešā sieviete? — Betija jautāja, pietvīkdama aiz dusmām.
— Nekādas, bet es varētu pastāstīt dažu labu tādu pašu mīlestības stāstu, ja jums labpatiktos dzirdēt. Taču noklausieties līdz galam un tad atbildiet man uz vienu jautājumu vai varbūt labāk atbildiet uz jautājumu vispirms. Vai jūs gribētu atriebties šim augstdzimušajam blēdim?
— Atriebties? -— Betija, sažņaugdama rokas dūrēs, izdvesa caur saviem veselīgajiem, baltajiem zobiem. — Es būtu gatava riskēt ar dzīvību, lai to izdarītu.
— Tāpat kā es. Šķiet, šai ziņā mēs esam vienis prātis. Un man liekas, ka es varu jums parādīt ceļu uz to. Jūsu māsīca ir redzējusi kaut ko tādu, ko viņas kārtas sievietēm nepatīk redzēt. Viņa ir greizsirdīga, un sadusmota — vai vismaz bija, pirms es viņai pastāstīju patiesību. Jau šovakar vai rīt pie viņas ieradīsies Morelja un jautās: «Vai neesat pārdomājusi? Vai jūs vēl arvien man atsakāt vīrieša dēļ, kurš atdod savu sirdi pirmajai gaisīklei, kas viņu kārdina? Vai tagad jūs kļūsiet mana sieva?» Un ja nu viņa atbildētu «Jā!»? Pag, pag, neiebilstiet, ļaujiet man pateikt līdz galam! Un ja nu tad notiktu slepenas laulības un senjora Betija ar līgavas plīvuru dotos pie altāra, bet donja Margareta, kas ietērptos Betijas drēbēs, kopā ar senjoru Broumu un savu tēvu tiktu atlaista brīvībā?
Inesa apklusa un, rotaļādamās ar vēdekli, ko turēja rokā, vēroja abas sievietes. Kad viņas vārdi bija pārtulkoti, Margareta un Betija, šā pārdrošā un bīstamā sazvērestības plāna pārsteigtas, brīdi klusēdamas raudzījās Inesā un viena gtrā. Margareta ierunājās pirmā.
— Tu nedrīksti to darīt, Betij, — viņa sacīja. — Kad marķīzs atklās, ka tā esi tu, viņš tevi nogalinās.
Bet Betija nemaz neklausījās Margaretā un domāja savu domu. Beidzot viņa pacēla acis un teica:
— Māsīc, tikai aiz manas muļķības un godkāres tu iekļuvi šajā nelaimē, tādēļ es esmu tava parādniece. Vai nav tiesa? Es nebaidos no šā cilvēka, viņš baidās no manis. Un, ja nonāktu tik tālu, ka viņš grasītos mani nogalināt… lai Inesa aizlienē man savu dunci, varbūt es pirmā likšu to lietā. Bez tam … galu galā es mīlu marķīzu, lai kāds nelietis viņš ir, un varbūt vēlāk mēs salabsim, kas to var zināt? Un ja arī ne… Bet pasakiet man, Inesa, vai pēc šīs zemes likumiem es būšu viņa likumīga sieva?
— Bez šaubām, — atbildēja Inesa, — ja garīdznieks būs jūs salaulājis un marķīzs uzvilcis jums pirkstā gredzenu un nosaucis jūs par savu sievu. Pēc tam kad svētības vārdi ir teikti, tikai pats pāvests var atraisīt šīs saites, taču, lai to panāktu, būs daudz kas jāpaskaidro, un diez vai Morelja, krietns baznīcas kalps, gribēs, ka par šo notikumu uzzina Romā.
— Tā būs krāpšana, — iejaucās Margareta, — ļoti neglīta krāpšana.
— Bet kā viņš piekrāpa tevi un mani, vai tas nebija nekrietni? — vaicāja Betija. —- Nē, es to darīšu, nebaidīdamās viņa dusmu, ja vien zināšu, ka tu ar Pīteru un tavs tēvs tiksiet brīvībā.
— Kas notiks ar Inesu? — samulsusi jautāja Margareta.
— Viņa par sevi pati parūpēsies, — Inesa atbildēja. — Varbūt, ja viss izies labi, jūs atļausiet man aizceļot kopā ar jums. Bet tagad es vairs ilgāk te nedrīkstu palikt. Es aiziešu pie jūsu tēva, senjora Kastela, un, ja viņš šim plānam piekritīs, mēs drīz atkal tiksimies. Starp citu, donja Margareta, jūsu līgavainis beidzot ir gandrīz pilnīgi vesels un sūta jums savas sirds sveicienus. Un mans padoms: kad Morelja ar jums runās, uzklausiet viņu jo laipni.
Dziļi palocījusies, Inesa aizslīdēja uz durvīm, atslēdza tās un izgāja no istabas.
Stundu vēlāk vecs ebrejs musulmaņu drānās un turbānu galvā veda Inesu pa blīvi apbūvēta Granadas rajona līkumotajām, ļaužu pilnajām ieliņām. Sis ebrejs acīmredzot te bija labi pazīstams, jo ceļā sastaptie pravieša sekotāji nelikās izbrīnījušies par viņa parādīšanos aizplīvurotas sievietes pavadībā un daži viņu goddevīgi sveicināja.
— Šķiet, ka šie Muhameda dēli jūs mīl, tēvs Izrael, — Inesa sacīja.
— Jā gan, mana dārgā, — vecais vīrs atbildēja un klusu paķiķināja. — Tāpēc, ka ir parādā man naudu, un es to atprasīšu, iekams sāksies lielais karš ar spāniešiem. Viņi ir gatavi ar savām bārdām noslaucīt ceļu manā priekšā, un tas būtu ļoti noderīgi mūsu drauga plāniem. Ak, tas, kam ir kronas kabatā, var uzlikt sev kroni galvā: šeit Granadā nauda spēj visu. Dodiet man gana naudas, un es nopirkšu paša mauru karaļa sievu.
— Vai šim Kastelam tās ir daudz? — Inesa īsi jautāja.
— Daudz makā un vēl vairāk pie parādniekiem. Viņš ir viens no bagātākajiem cilvēkiem Anglijā. Bet kāpēc tu jautā? Viņš par tevi neliksies ne zinis, jo viņu pārāk nomāc citas rūpes.
Inesa tikai rūgti iesmējās, taču neapvainojās par šiem vārdiem. Kāpēc gan? Nebija vērts.