— Es zinu, — viņa nomurmināja, — bet tomēr ceru kaut ko nopelnīt un jautāju tāpēc, lai būtu droša, ka pietiks mums visiem.
— Pietiks, es jau tev teicu, ka viņam naudas ir atliku likām,— vecais Izraels atbildēja, viegli pieklauvēdams pie kādām durvīm noplukušā sienā.
Tās kā uz burvja mājienu atvērās, un viņi pāri bruģētam pagalmiņam devās uz mauru stilā celtu, pussagruvušu ēku, kas atradās tā dziļumā.
— Mūsu draugs Kastels, šobrīd gribēdams dzīvot noslēgti, ir noīrējis pagraba stāvu, — Izraels, klusi iesmiedamies, sacīja Inesai. — Laipni lūdzu, seko man, tikai piesargies no žurkām un vabolēm.
Viņš noveda Inesu lejup pa ļodzīgām kāpnēm velvētās ejās, kas bija pilnas ar vīna mucām, un, aizdedzinājis tievu vaska sveci, devās cauri tām, rūpīgi aizvērdams un noslēgdams aiz sevis visas durvis, līdz beidzot viņi nonāca pie mitras, zirnekļu tīmekļiem klātas sienas vīna pagraba tumšā stūrī. Te vecais vīrs apstājās un atkal klusi pieklauvēja, tāpat kā pie ārdurvīm. Tūlīt viens sienas posms izbīdījās uz āru, paverot spraugu, pa kuru viņi varēja ieiet.
— Labi ierīkots, vai ne? — Izraels noķiķināja. — Kurš gan iedomāsies meklēt te ieeju, it īpaši, ja viņš ir vecā ebreja parādnieks? Nāc iekšā, manu skaistulīt, nāc!
Inesa sekoja viņam krēslainajā alā, un siena aiz viņiem atkal noslēdzās. Paņēmis Inesu pie rokas, Izraels vispirms nogriezās pa labi, tad pa kreisi, atslēdza kādas durvis, un — raugi! — viņi atradās skaisti iekārtotā istabā, ko apgaismoja vairākas lampas, jo logu tai, kā šķita, nebija.
— Pagaidi šeit, — viņš teica Inesai, norādīdams uz dīvānu, kur atsēsties, — kamēr es atvedīšu savu īrnieku. — Un pats nozuda aiz aizkariem telpas viņā galā.
Drīz vien aizkari atkal pavērās un Izraels atgriezās kopā ar Kastelu, kas tagad bija tērpies mauru drānās un no mitināšanās pazemē izskatījās mazliet bāls, taču citādi pilnīgi vesels. Ineša piecēlās un nostājās viņa priekšā, atsviedusi plīvuru atpakaļ, lai viņš varētu redzēt tās seju. Kādu brīdi Kastels pētīja viņu ar savām asajām acīm, kas ievēroja itin visu, un tad sacīja:
— Jūs esat tā dāma, kurai es ar šā mūsu drauga starpniecību nodevu savas vēstis nogādāšanai uz pili, vai ne? Lai to pierādītu, atkārtojiet man tagad visu, ko es liku pateikt.
Inesa paklausīja un izstāstīja viņam iepriekšējo ziņu saturu.
— Pareizi, — Kastels sacīja, — bet kā lai es zinu, vai varu jums uzticēties? Cik saprotu, jūs esat vai esat bijusi šā Moreljas mīļākā, un tādu sievieti viņš var viegli izmantot kā spiedzi, lai mūs visus pazudinātu.
— Vai nav par vēlu to jautāt, senjor? Ja man nevar uzticēties, tad jūs ar savējiem jau atrodaties pilnīgi manās rokās.
— Nepavisam, mana dārgā, nepavisam! — iejaucās Izraels. — Te ir daudz lielu mucu, un, ja mums būs kaut mazākais iemesls šaubīties par tevi, viena no tām notēs reizē var noderēt par tavu zārku, kaut ari būtu žēl sabojāt labu vīnu.
Inesa pasmējās un atbildēja:
— Taupiet savu vīnu un arī savu laiku. Morelja ir mani atstūmis, un es viņu ienīstu. Es gribu no viņa aizbēgt un nolaupīt viņam visdārgāko. Turklāt man ir vajadzīga nauda, lai vēlāk būtu no kā dzīvot, un jums man tā jādod, citādi es nekustināšu ne pirksta, vai labāk apsoliet man to, jo jūs, ebreji, turat vārdu, un es neprasīšu no jums ne graša, iekams nebūšu savu paveikusi.
— Bet cik jūs prasīsiet tad, jaunkundz?
Inesa nosauca summu, un abi vīrieši, to dzirdot, iepleta acis.
— Ja man būs lemts palikt dzīvai, tad es gribu dzīvot bagātībā, — Inesa sacīja.
— Pilnīgi pareizi, — Kastels nomurmināja, — mēs saprotam. Bet tagad pasakiet mums, ko jūs darīsiet mūsu labā par šo naudu.
— Es izkārtošu tā, ka jūs, jūsu meita donja Margareta un viņas līgavainis senjors Broums varēsiet sveiki un veseli atstāt Granadas mūrus, bet marķīzs Morelja apprecēs citu sievieti.
— Kādu citu sievieti? Jūs? — Kastels ieintriģēts jautāja.
— Nē, senjor, es ar viņu neprecētos pat par visu bagātību, kas pieder jums abiem. Tā būs jūsu kalpone un jūsu meitas radiniece skaistā Betija.
— Kā jūs to panāksiet? — Kastels izbrīnījies iesaucās.
— Abas māsīcas ir diezgan līdzīgas, senjor, kaut ari viņu asinsradniecība ir visai tāla. Paklausieties tagad, es jums pastāstīšu. — Un Inesa īsi paskaidroja, kas viņai padomā.
— Drosmīga iecere, — sacīja Kastels, kad viņa bija beigusi, — bet, ja nu tas izdotos, vai šī laulība būs likumīga?
— Domāju gan, — Ineša atbildēja, — ja garīdznieks iepriekš zinās — un viņu jau var uzpirkt — un līgava zinās. Bet, ja ari ne, kāda tam nozīme, jo vienīgi Roma var izlemt šo jautājumu, un, iekams nonāks tik tālu, mūsu visu liktenis jau būs skaidrs.
— Roma … vai nāve, — Kastels noteica, un Ineša viņa acīs izlasīja, no kā tas baidās.
— Jūsu Betija izmēģina savu laimi, — viņa lēni sacīja, — tāpat kā daža laba pirms viņas, un ne bez iemesla. Sai sievietei gars ir tikpat stiprs kā miesa. Morelja iekaroja Betijas sirdi un apsolīja viņu precēt. Tad viņš to izmantoja, lai nolaupītu jūsu meitu, un viņa uzzināja, ka tikusi pielabināta kā muļķa zostiņa, kuras aizsegā viņš notvēra savā tīklā balto gulbi. Kā jūs domājat, vai pēc tā visa Betijai nevar būt ar Morelju savi rēķini, Betijai, kuras vainas dēļ viņas mīļotā kundze un māsīca iekļuvusi visās šajās nepatikšanās? Ja Betija uzvarēs, viņa kļūs par Spānijas granda sievu, par marķīzi; ja zaudēs, nu, tad būs spēlējusi uz augstu likmi un vismaz atriebusies šim cilvēkam. Lai nu kā, viņa ir gatava uzņemties šo risku, un pa to laiku jūs visi jau būsiet gabalā.
Kastels šaubīdamies palūkojās uz Izraēlu. Tas nobraucīja savu balto bārdu un sacīja:
— Lai šī sieviete izklāsta savu plānu. Viņa vismaz nav muļķe, un ir vērts to noklausīties, kaut gan es baidos, ka tas prasīs bargu naudu.
— Es varu maksāt, — sacīja Kastels un pamāja Inesai, lai turpina.
Taču pagaidām viņai nebija daudz vairāk ko teikt. Viņiem tikai vajadzēja parūpēties, lai allaž pie rokas būtu labi zirgi, un nosūtīt vēstnesi uz Sevilju, kur bija pavēlēts doties «Margaretai», ar rīkojumu kapteinim sagatavoties aizbraukšanai, tā ka kuģis kuru katru brīdi varētu pacelt enkuru, ja viņiem izdotos līdz tam nokļūt.
Kad viņi bija to norunājuši, Inesa un Izraels devās projām, un Inesa aiznesa sev līdz ar zeltu pildītu maisiņu.
To pašu nakti Inesa Moreljas pils hallē, kas tika izmantota kā kapela, uzmeklēja Motrilas garīdznieku Enriki, teikdama, ka vēloties ar viņu parunāties un izsūdzēt grēkus, jo viņi bija veci draugi vai drīzāk gan veci ienaidnieki.
Viņa sastapa svēto tēvu ļoti sliktā omā. Izrādījās, ka Morelja savukārt turēja ļaunu prātu uz Enriki, jo bija uzzinājis, ka tas pievācis sev dārglietas no viņa naudas lādes, kas atradās uz «Sari Antonio». Tagad marķīzs pieprasīja tās atdot, turklāt uzvēla tēvam Enrikem atbildību par visu, ko ciema ļaudis nozaguši uz kuģa, jo bija neganti noskaities, ka viņš ļāvis Pīteram Broumam izglābties no jūras un nokļūt Granadā.
— Tātad, tēvs, — Inesa sacīja, — jūs, kas domājāt ticis pie bagātības, atkal esat nabags.
— Jā, mana meita. Tā mēdz notikt ar tiem, kas uzticas prinčiem. Es esmu padevīgi kalpojis marķīzam ilgus gadus, uzņemdamies dažu labu grēku uz savas dvēseles, cerībā, ka viņš, kas ir tik ļoti baznīcas ieredzēts, izgādās man kādu augstu amatu. Bet ko viņš, nepateicīgais, dara? Atņem man tos pāris spožos nieciņus, ko būtu aprijusi jūra vai pievācis kāds zaglis, ja es tos nebūtu atradis, un paziņo, ka esmu viņam parādā vēl visu pārējo, par ko es nekā nezinu.