— Kādu amatu jūs gribat, tēvs? Man liekas, ka jums ir padomā kas noteikts.
— Mana meita, viens draugs man atrakstīja no Seviljas: par simt zelta dubloniem viņš varētu izgādāt man sekretāra vietu svētajā inkvizīcijā, kur es kalpoju par ķeceru gūstītāju, pirms marķīzs mani padarīja par savu kapelānu un iedeva man Motrilas draudzi, kas nekā nav vērta, tāpat kā viņa daudzie tukšie solījumi. Par šiem nieciņiem es dabūtu trīsdesmit dublonu, divdesmit esmu iekrājis, un tagad es atjāju šurp, lai aizņemtos trūkstošos piecdesmit no marķīza, kam esmu izdarījis tik daudz labu pakalpojumu, kā tu, Inesa, pati labi zini. Un te nu ir šās centības beigas! — viņš dusmīgi nostenējās.
— Ļoti žēl, — Inesa domīgi sacīja, — jo tie, kas kalpo inkvizīcijai, izglābj daudzas dvēseles, ieskaitot savējās, vai ne tā? Piemēram, — viņa turpināja, un garīdznieks sarāvās, — es atceros, ka viņi izglāba manas māsas dvēseli un būtu izglābuši arī manējo, ja es nebūtu bijusi — kā to lai pasaka? — brīva no visiem aizspriedumiem. Bez tam viņi dabū procentus no ļauno ķeceru mantas, kļūst bagāti un var tikt dzīvē uz augšu.
— Tā ir, Inesa. Tā bija vienreizēja izdevība tādam cilvēkam kā man, kas tik ļoti nīst ķecerus. Bet kāpēc par to vēl runāt tagad, kad šis nolādētais, izvirtušais marķīzs … — garīdznieks aprāvās.
Inesa pavērās viņā un jautāja:
— Tēvs, ja es sagādātu jums tos simt zelta dublonus, vai jūs kaut ko darītu manā labā?
Garīdznieka viltīgā seja atdzīvojās.
— Es būtu gatavs darīt it visu, mana meita!
— Pat ja tas sanaidotu jūs ar marķīzu?
— Ja es tiktu par Seviljas inkvizīcijas sekretāru, marķīzam būtu vairāk jābaidās no manis nekā man no viņa. Tik tiešām jābaidās, jo nekādu draudzību es pret viņu nejūtu, — tēvs Enrike smīnēdams atbildēja.
— Tad klausieties, tēvs! Es vēl neesmu izsūdzējusi grēkus, neesmu, piemēram, jums pastāstījusi, ka arī es ienīstu marķīzu un ne bez iemesla, kaut gan varbūt jums tas ir jau zināms. Bet atcerieties: ja jūs mani nodosiet, tos simt zelta dublonus jūs acīs neredzēsiet un par sekretāru Seviljā tiks iecelts kāds cits svēts vīrs. Bez tam jūs var piemeklēt vēl kas ļaunāks.
— Turpini, mana meita, — garīdznieks glaimīgi sacīja, — es glabāšu to kā grēksūdzes noslēpumu.
Un Inesa izstāstīja viņam visu sazvērestības plānu, paļaudamās uz šā cilvēka mantkārību un sava spīvā naida varu pār viņu, jo pazina tēvu Enriki no skūtās galvas līdz grēcīgo kāju pirkstgaliem. Viņa noklusēja vienīgi to, kur dabūs šo naudu.
— Tas nebūtu diezcik grūti, — tēvs Enrike sacīja, kad Inesa bija beigusi. — Ja pie manis atnāk neprecējies vīrietis un neprecēta sieviete, kam likums neaizliedz stāties laulībā, es viņus salaulāju, un, ja reiz gredzeni apmainīti un svētība dota, viņi ir savienoti līdz nāvei un tikai pāvests var tos šķirt.
— Bet ja nu līgavainis domā, ka tiek salaulāts ar citu sievieti?
Garīdznieks paraustīja plecus.
— Viņam gan vajadzētu zināt, ko viņš prec. Tā ir viņa darīšana, nevis baznīcas vai manējā. Vārdi jau nav jānosauc pārlieku skaļi, mana meita.
— Bet vai jūs man iedosiet laulības dokumentu, kur šie vārdi būs skaidri ierakstīti?
— Protams. Tev vai jebkuram citam. Kāpēc gan ne? Ja vien es būšu drošs, ka saņemšu norunāto samaksu …
Ineša pacēla plaukstu un parādīja desmit dublonus, kas gulēja kaudzītē zem tās.
— Ņemiet, tēvs, — viņa teica, — tie netiks ieskaitīti nolīgtajā maksā. Tur, no kurienes tie nāk, ir vēl citi. Divdesmit jūs saņemsiet pirms laulībām, bet astoņdesmit tad, kad man Seviljā būs rokā tas dokuments.
Tēvs Enrike savāca monētas, iebāza tās kabatā un sacīja:
— Es uzticos tev, Inesa.
— Jā, — viņa aiziedama atbildēja, — tagad, kad jūs esat paņēmis naudu un mūsu abu kakli ir vienā cilpā, mums nekas cits neatliek kā paļauties vienam uz otru. Esiet šeit, tēvs, rīt šai pašā laikā, varbūt man atkal vajadzēs izsūdzēt grēkus, jo — ak vai! — šī, kā jūs pats labi zināt, ir grēcīga pasaule.
XVII nodala SAZVĒRESTĪBA
Nākamajā rītā pēc šīm sarunām, tikko Margareta un Betija bija pabrokastojušas, pie viņām ieradās Inesa un, tāpat kā iepriekšējā reizē, aizslēdza aiz sevis durvis.
— Senjoras, — viņa mierīgi sacīja, — es esmu nokārtojusi to, par ko vakar runājām, un sagatavojusi lugas pirmo cēlienu, tālāk tā jāraksta jums. Tagad mani atsūtīja pateikt, ka augstdzimušais marķīzs Morelja vēlas satikt jūs, donja Margareta, un pēc stundas būs šeit. Tātad mums laika nav daudz.
— Pastāstiet, ko jūs esat izdarījusi, Inesa! — sacīja Margareta.
— Es sastapos ar jūsu cienījamo tēvu, donja Margareta. Te ir viņa vēstule jums, ko pēc izlasīšanas gan labāk iznīciniet. — Viņa pasniedza Margaretai papīra sloksni, uz kuras Kastela rokrakstā angliski bija rakstīts:
«Mīļotā meita!
šī sieviete, kurai tu, manuprāt, vari uzticēties, bija pie manis un pastāstīs tev par mūsu vienošanos. Es atbalstu viņas plānu, kaut arī risks ir liels. Tava māsīca ir drosmīga jaunava, taču es nespiežu viņu uz šo bīstamo spēli. Viņai pašai jāizšķiras. Es no savas puses apsolu: ja viņa paliks dzīva un mēs izglābsimies, es nekad neaizmirsīšu, ko viņa mūsu labā darījusi. Atsūti man savu atbildi ar šo pašu vēstnesi. Lai dievs stāv mums visiem klāt un paliec sveika?
Dž. K.»
Margareta izlasīja šo vēstuli vispirms klusu, tad skaļi Betijai priekšā, pēc tam saplēsa to sīkos gabaliņos un izmeta laukā pa torņa logu.
— Runājiet! — viņa sacīja. Un Ineša izstāstīja viņai visu.
— Vai jūs varat paļauties uz šo garīdznieku? — Margareta noklausījusies jautāja.
— Viņš ir pēdīgais nelietis, to es labi zinu, taču domāju, ka varu, — Inesa atbildēja. — Vismaz tikām, kamēr kāposti ēzelim vēl deguna priekšā, tas ir, kamēr viņš nav dabūjis visu naudu. Pie tam viņš jau ir iepinies, paņemdams rokasnaudu. Bet, pirms runājam tālāk, man jāzina: vai šī lēdija piedalās? — Inesa norādīja uz Betiju.
— Jā, es piedalos, — atteica Betija. — Es neatkāpšos no saviem vārdiem. No šīs spēles pārāk daudz kas atkarīgs. Es apzinos, cik bīstama ir mana loma tajā, taču, — viņa lēni piebilda, apņēmīgi sakniebdama lūpas, — man ir daudz nesamaksātu rēķinu, un es neesmu kaut kāda spāņu vaska lellīte, kas ļauj ar sevi visādi izrīkoties … kā daža laba, — Betija uzmeta ašu skatienu pazemīgajai Inesai. — Pirms marķīzs tiks galā ar mani, viņš vēl dabūs pamatīgi trūkties!
Kad Inesa bija izlobījusi Betijas vārdu jēgu, viņa sajūsmināta pacēla savas maigās acis un nomurmināja spāņu sakāmvārdu par to, «kas notiksies, ja Belcebuls ar Sātanu reiz šaurā ejā satiksies».
Pēc tam kad bija galīgi izlemts, ka sazvērestība notiks, kaut arī Margareta tai piekrita gaužām nelabprāt, jo baidījās par Betijas likteni, Inesa, būdama atjautīga un pieredzējusi sieviete, ņēmās viņas pamācīt dažādās praktiskās gudrībās, kā abu nenoliedzamo līdzību vēl pastiprināt, bet atšķirības iespējami notušēt. Sim nolūkam viņa solījās pagādāt īpašu matu mazgāšanas līdzekli un sejas krāšļus, kā arī parūpēties par apģērbu.