— Tas viss maz ko līdzēs, — sacīja Betija, palūkojusies uz sevi un tad uz daiļo Margaretu. — Lai kā mēs pārvērstu savu ārieni, tik un tā neviens teli nenoturēs par stirnu, kaut arī tās abas ganītos vienā pļavā. Taču atnesiet vien tos savus zieķus, es darīšu, ko varēšu. Bet domāju gan, ka labāk par tiem man palīdzēs biezs plīvurs un slēgtas lūpas, kā arī garš tērps, kas paslēps manas kājas.
— Jums ir brīnišķīgas kājas, — Inesa pieklājīgi sacīja un klusībā pie sevis piebilda: — Tās jūs droši aiznesīs turp, kur gribat nokļūt.
Tad Inesa pievērsās Margaretai un atgādināja, ka marķīzs vēlas viņu redzēt un gaida atbildi.
— Es negribu satikties ar viņu viena, — Margareta noteikti sacīja.
— Bet citādi būs neērti, — iebilda Inesa. — Man šķiet, viņš grib jums teikt vārdus, kas nebūtu jādzird citiem, it īpaši šai senjorai, — viņa pamāja uz Betijas pusi.
— Es negribu satikties ar viņu viena! — Margareta atkārtoja.
— Bet, donja Margareta, lai viss norisinātos tā, kā mēs norunājām, jums jāsatiekas ar marķīzu un jādod viņam tāda atbilde, kādu viņš tīko saņemt. Man šķiet, ka varēs izkārtot pēc jūsu prāta. Pagalms lejā ir diezgan liels. Kamēr jūs ar marķīzu runāsieties vienā malā, mēs ar senjoru Betiju pastaigāsimies otrā, pietiekami tālu, lai nekas nebūtu dzirdams. Viņai vajag papildināties spāņu valodā, un tā būs laba izdevība sākt mūsu nodarbības.
— Kas man viņam jāsaka? — Margareta nervozi jautāja.
— Es domāju, — Inesa sacīja, — ka jums jāseko brīnišķīgā aktiera senjora Pītera paraugam un jānotēlo sava loma tikpat labi, kā redzējāt tēlojam viņu, vai pat labāk, ja iespējams.
— Mana loma gan būs pavisam citāda, — vēsi atteica Margareta, un viņas sejai pārslīdēja rūgto atmiņu ēna.
Inesa pasmaidīja un sacīja:
— Jā, protams, jūs varat izlikties greizsirdīga, jo tas mums, sievietēm, ir gluži dabiski, piekāpties tikai pamazām un pieprasīt par savu «jāvārdu» noteiktu cenu.
— Kas tad man jāprasa?
— Manuprāt, jums jāuzstāda noteikums, ka jūs salaulās jūsu konfesijas garīdznieks un ka šā garīdznieka parakstīts paziņojums par notikušajām laulībām tiks nosūtīts Seviljas arhibīskapam un viņu majestātēm karalim Ferdinandam un karalienei Isabellai. Protams, jums katrā ziņā arī jāprasa, lai senjors Broums un jūsu tēvs senjors Kastels līdz ar māsīcu Betiju pirms laulībām drošā pavadonībā atstātu Granadu un jūs pati savām acīm pa torņa logu varētu noraudzīties, kā viņi izjāj pa pils vārtiem. Zvēriet Moreljam, ka pēc tam tās pašas dienas vakarā jūs būsiet ar mieru salaulāties un kļūsiet viņa sieva. Tai laikā ceļinieki Fūs jau gabalā. Pēc ceremonijas es saņemšu no garīdznieka parakstītos dokumentus un sekošu viņiem, atstājot viltus līgavu, lai spēlē tālāk savu lomu, kā var.
Margareta vēl arvien šaubījās — viņai šis plāns šķita pārāk sarežģīts un bīstams. Kamēr viņa pārlika, pie durvīm atskanēja klauvējiens.
— Tā ir zīme man, ka Morelja pagalmā gaida jūsu atbildi, — Inesa sarosījās. — Nu, kāda tā būs? Atcerieties, ka ne jums, ne pārējiem nav citas iespējas izkļūt no šās apsargātās pilsētas, vismaz es tādas neredzu.
— Esmu ar mieru, — Margareta steigšus sacīja. — Lai dievs stāv mums visiem klāt, jo mums būs vajadzīga viņa palīdzība.
— Un jūs, senjora Betija?
— Ak, es jau sen esmu izlēmusi, — vēsi atbildēja Betija. — Ja arī mēs iekritīsim, tas mūsu stāvokli nepadarīs daudz ļaunāku.
— Labi! Tikai jūs abas notēlojiet savas lomas, kā pienākas. Galu galā tas nemaz nebūs tik grūti, jo no garīdznieka nav jābaidās un marķīzam šāda blēdība nemūžam neienāks prātā. Nolieciet laulības no šīsdienas par nedēļu, jo man vēl daudz kas jāpārdomā un jāsagatavo. — To pateikusi, Ineša izgāja no istabas.
Pusstundu vēlāk Margareta sēdēja zem marmora pagalma vēsās arkādes līdzās Moreljam, bet otrpus čalojošās strūklakas, pienācīgā attālumā no viņiem, ēnā. šurpu turpu pastaigājās Betija un Ineša.
— Jūs likāt mani ataicināt šurp, marķīz,— sacīja Margareta, — un, būdama jūsu gūstekne, es biju spiesta paklausīt. Ko jūs vēlaties no manis?
— Donja Margareta, vai jūs nevarat to iedomāties? — marķīzs nopietni jautāja. — Labi, es jums pateikšu, lai jūs neiedomātos aplam. Vispirms es vēlreiz un atkal gribu lūgt jūsu piedošanu par noziegumiem, uz kuriem mani pamudinājusi mīlestība, mana kvēlā mīlestība pret jums. Vēl vakar ap šo laiku es skaidri zināju, ka velti gaidīt pretmīlestību. Bet šodien es uzdrošinos cerēt, ka var būt arī citādi.
— Kāpēc tā, marķīz?
— Vakar vakarā jūs nolūkojāties uz slepeno dārzu un redzējāt tur pastaigājamies divus cilvēkus. Lūk, tur ir viens no šiem diviem, — marķīzs pamāja uz Inesas pusi. — Vai man turpināt?
— Nē, — Margareta atbildēja neskanīgā balsī un paslēpa seju rokās. — Tikai pasakiet man, kas ir šī sieviete, — un viņa savukārt paskatījās uz Inesu.
— Vai tas ir nepieciešams? — marķīzs jautāja. — Labi, ja jūs vēlaties zināt: viņa ir augstdzimusi spāniete, ko kopā ar māsu bija sagūstījuši mauri. Kāds garīdznieks, kas ieinteresējās par tās māsu, pievērsa manu uzmanību viņai, un es viņu atpirku no mauriem. Tā kā vecāki bija miruši un viņai nebija kur iet, tā no brīva prāta palika manā namā. Nenosodiet pārāk bargi šādas lietas, pie mums tas ir diezgan parasts gadījums. Būdama attapīga sieviete, šī Inesa ir bijusi man ļoti noderīga, ar viņas palīdzību esmu daudz ko uzzinājis. Taču pēdējā laikā viņai dzīve šeit ir apnikusi, viņa vēlas atstāt Granadu, un par dažiem pakalpojumiem es esmu tai apsolījis brīvību.
— Vai mana līgavaiņa kopšana bija viens no šiem pakalpojumiem, marķīz?
Morelja paraustīja plecus.
— Domājiet, kā jums tīk, senjora. Es piedodu Inesai viņas nepiedienīgo uzvešanos, jo beidzot viņa ir atklājusi jums patiesību par cilvēku, kura dēļ esat tik daudz cietusi. Margaret, sakiet man, vai arī tagad, zinādama, kāds viņš īstenībā ir, jūs gribat palikt tam uzticīga?
Margareta piecēlās, pagājās dažus soļus, tad atgriezās un jautāja:
— Vai jūs esat labāks par šo zemisko vīrieti?
— Domāju, ka jā, Margaret, jo, kopš pazīstu jūs, jūtos kā apskaidrots, esmu atstājis savu veco «es» pagātnē un kļuvis pilnīgi cits cilvēks. Un, ja arī esmu grēkojis, tad vienīgi jūsu dēļ. Lūdzama, uzklausiet mani! Es nolaupīju jūs, tas tiesa, taču neesmu jums darījis pāri un nekad to nedarīšu. Jūsu dēļ es saudzēju arī jūsu tēvu, kad būtu pieticis ar vienu mājienu, lai novāktu viņu no ceļa. Es ļāvu viņam izbēgt no ieslodzījuma un paslēpties pie Granadas ebrejiem, taču man ir zināms, kur viņš atrodas. Es liku rūpīgi kopt Pīteru Broumu, lai viņš paliktu dzīvs, kaut gan varēju jebkuru brīdi ļaut viņam nomirt. Es izglābu šo cilvēku, lai vēlāk nebūtu sev jāpārmet, ka mana mīlestība pret jums vainojama viņa nāvē. Nu jūs redzējāt, kāds ir šis Pīters Broums. Ko jūs teiksiet tagad? Vai vēl arvien jūs mani atraidāt? Palūkojieties uz mani,— marķīzs izslējās visā savā staltajā augumā, — un pasakiet, vai šādu vīrieti sievietei būtu jākaunas saukt par savu vīru? Turklāt atcerieties, ka šeit, Spānijā, es varu jums daudz ko dot. Jūs būsiet ļoti ievērojama dāma šai zemē un nākamībā, — viņš daudznozīmīgi piebilda, — varbūt pat vēl kas vairāk. Margaret, karš tuvojas, šī pilsēta un visas bagātās mauru zemes nonāks Spānijas rokās, un tad es būšu šā novada gubernators, gandrīz karalis.