— Bet ja es atsakos? — vaicāja Margareta.
— Tad, — marķīzs bargi sacīja, — jūs paliksiet šeit, un jūsu neuzticīgais līgavainis paliks šeit, un jūsu tēvs paliks šeit, un jūs visus piemeklēs tāds pats liktenis kā tūkstošiem kristīgo gūstekņu, kas smok Alambras pazemes cietumos. Mana misija te drīz būs galā, un es došos projām, lai līdz ar citiem Spānijas grandiem piedalītos dižajā kaujā kā viens no pirmajiem starp mūsu katolisko majestāšu karavadoņiem. Taču es negribu jūs iebiedēt, es gaidu jūsu sirds atsaucību, jo alkstu pēc jūsu mīlas un dārgas mūža draudzības un vēlos, ja tas būs manos spēkos, pasargāt jūs un jums tuvos cilvēkus no visa ļauna.
— Jūs vēlaties viņus pasargāt no ļauna? Vai tad, ja es došu savu piekrišanu, jūs atbrīvosiet viņus? Manu tēvu, senjoru Broumu un māsīcu Betiju, kuras «jāvārdu», nevis manējo, jums pienāktos lūgt, ja jūs būtu tik krietns, kā izliekaties.
— To es nevaru, — marķīzs pietvīkdams atbildēja. — Dievs mans liecinieks, es negribēju nodarīt viņai pāri, tikai izmantoju viņas labvēlību, lai varētu būt jūsu tuvumā un iegūt ziņas par jums. Patiesību sakot, es šo Betiju biju iedomājies mazliet citādu.
— Vai tad šeit, Spānijā, mans kungs marķīz, nav godīgu sieviešu?
— Maz, ļoti maz, donja Margareta. Es maldījos, noturēdams Betiju par vienkāršu kalponīti, un, ja vajadzīgs, esmu gatavs dot viņai jebkuru gandarījumu.
— Izņemot to, kāds pienāktos sievietei, kuru esat solījis precēt un kura mūsu zemē varētu pieprasīt, lai jūs turat savu solījumu, vai pienaglot jūs pie kaunastaba. Taču jūs man neatbildējāt. Vai viņi būs brīvi?
— Brīvi kā vējš … jo sevišķi senjora Betija, — marķīzs, mazliet pasmaidot, piebilda. — Taisnību sakot, šās sievietes acīs ir kaut kas tāds, kas brīžiem mani biedē. Šķiet, viņa nav no tām, kas spēj aizmirst. Stundu pēc mūsu laulībām jūs pa savu logu varēsiet noraudzīties,' kā viņi visi trīs drošā apsardzībā atstāj pili, lai dotos, kurp paši vēlas.
— Nē, — Margareta iebilda, — tā es neesmu ar mieru. Ja es piekritīšu, tad tikai ar tādu noteikumu, ka vispirms redzēšu viņus aizjājam. Tās pašas dienas vakarā, kad saule būs norietējusi, es samaksāšu jums par viņu brīvību.
— Tātad jūs piekrītat? — Morelja nepacietīgi jautāja.
— Šķiet, man tas jādara, marķīz. Mans līgavainis ir kļuvis man neuzticīgs. Mēnesi vai ilgāk esmu bijusi gūstekne jūsu pilī, kurai, cik saprotu, nav laba slava, un, ja es atsacīšos, mūs visus, jūs teicāt, iemetīs pazemes cietumā, un mēs tiksim pārdoti verdzībā vai mirsim kā mauru gūstekņi. Mans kungs marķīz, es esmu likteņa un jūsu varā, un man nav citas izejas. Tieši par nedēļu no šās dienas es kļūšu jūsu sieva, taču nevainojiet mani, ja izrādīsies, ka esmu citāda, nekā jūs domājat, tāpat kā jums iznāca ar manu māsīcu, kuru jūs pievīlāt. Līdz tam laikam es lūdzu netraucēt mani. Ja gribēsiet par kaut ko vienoties vai nodot man rīkojumus, šī sieviete Ineša jums pakalpos, es zinu viņas tikumu.
— Es visnotaļ paklausīšu jums, donja Margareta, — Morelja pazemīgi atbildēja. — Vai jūs nevēlaties satikt savu tēvu vai varbūt … — viņš aprāvās.
— Ne vienu, ne otru, — atteica Margareta. — Es uzrakstīšu viņiem vēstules un nosūtīšu ar šo Inešu. Kādēļ man vēl sastapties ar viņiem, — viņa ar rūgtumu piebilda, — ja esmu atvadījusies no senajām dienām, kad biju brīva un laimīga, un gatavojos kļūt par sievu augstdzimušajam marķīzam Moreljam, šim godājamajam spāņu grandam, kurš apmānīja nabaga meiteni ar melīgiem precību solījumiem un izmantoja viņas lētticību un mīlestības aklumu, lai ievilinātu mani slazdā un aizvestu no mājām? Mans kungs, es atvados no jums līdz jaunnedēļai! — Un, iznākusi no arkādes pie strūklakas, Margareta skaļi uzsauca Betijai, lai tā pavada viņu uz torņa istabām.
Nedēļa, ko Margareta izkaulēja marķīzam, bija pagājusi. Viss bija sagatavots. Ineša bija parādījusi Moreljam viņa līgavas vēstules tēvam un Pīteram Broumam, kā arī atbildes, kurās viņi dedzīgiem vārdiem lūdzās Margaretu atteikties no šāda soļa. Taču bija vēl arī citas vēstules un citas atbildes, kuras Inesai ne prātā nenāca rādīt marķīzam.
Bija pēcpusdiena. Ceļam apsegloti ātri zirgi un grupa pavadoņu jau stāvēja pils pagalmā, bet Kastels ar Pīteru, pārģērbušies par mauriem, sargu uzraudzībā gaidīja kādā no tuvējām istabām. Betija, tērpusies mauru sievietes drānās un nosegusi seju ar biezu plīvuru, stāvēja pretī Moreljam, pie kura Ineša bija viņu aizvedusi.
— Es atnācu jums pateikt, — Betija sacīja, — ka šovakar pēc saulrieta, kad būs pagājušas trīs stundas kopš mūsu aizjāšanas gar viņas logu, mana māsīca un kundze gaidīs jūs, lai tiktu salaulāta ar jums, bet, ja jūs uzdrošināsieties traucēt viņu ātrāk, tad viņa vispār nekļūs par sievu ne jums, ne kādam citam.
— Es paklausīšu, — Morelja atbildēja. — Jums, senjora Betija, es lūdzu piedošanu un ceru, ka pieņemsiet šo dāvanu kā zīmi, ka esat man piedevusi, — zemu paklanīdamies, viņš pasniedza Betijai skaistu pērļu kaklarotu.
— Es to pieņemu, — rūgti iesmiedamās, atteica Betija, — jo tā var man noderēt naudas vietā, lai atgrieztos Anglijā. Taču es nepiedodu jums, marķīz Morelja, un brīdinu jūs, ka mūsu rēķini paliek nenokārtoti. Varbūt es vēl piedzīvošu dienu, kad gūšu gandarījumu. Jūs domājat, ka esat uzvarējis, bet dievam debesīs ir zināmi visi cilvēku ļaunie darbi, un viņš tā vai citādi allaž liek par tiem samaksāt. Tagad es iešu atvadīties no savas māsīcas Marga- retas, bet jums es nesaku ardievas, jo domāju, ka mēs vēl satiksimies. — Betija iešņukstēdamās nolaida lejup plīvura malu, ko sarunas laikā bija mazliet pacēlusi, un kopā ar Inešu izgāja no istabas. Aiz sliekšņa viņa iečukstēja tai ausī: — Viņam nebūs ne mazākās patikas vēlreiz atvadīties no Betijas Dīnas.
Abas sievietes iegāja Margaretas istabā un aizslēdza aiz sevis durvis. Margareta, ietinusies vaļīgā rītatērpā, sēdēja uz zema dīvāna līdzās savai līgavas rotai, kas laistījās sudrabā un dārgakmeņos.
— Aši, aši! — Ineša uzsauca Betijai. Tā steigšus norāva savas mauru drānas un ap galvu aptīto garo, plandošo plīvuru. Nu kļuva redzams, ka viņas matu krāsa ir pārvērtusies no dzeltenas par kastaņbrūnu, bet zilās acis, ieēnotas ar tumšu krāsvielu un no iepilinātām zālēm kļuvušas mirdzošas, izskatījās melnas kā Margare- tai. Un pats brīnumainākais — zoda labajā pusē un aizmugurē uz kakla Betijai bija uzradušās dzimumzīmītes jeb skaistuma mušiņas, tieši tādas pašas kā Margaretai tajās vietās no dzimšanas! īsi sakot, tā kā abām māsīcām augumi bija ļoti līdzīgi, kaut arī Betija likās mazliet druknāka, ne visai spilgtā gaismā atšķirt viņas pat bez plīvura nenāktos viegli, jo Ineša lieliski pieprata sieviešu izskata pārvēršanas mākslu un šoreiz pūliņu nebija žēlojusi.
Tagad Margareta ietērpās baltajās mauru drānās un biezajā plīvurā, kas pilnīgi paslēpa viņas seju, atstājot brīvu tikai mazu spraudziņu iepretim acīm, bet Betija ar Inesas palīdzību uzvilka krāšņo, dārgakmeņiem izrotāto līgavas tērpu, kas bija Moreljas kāzu dāvana, un paslēpa nokrāsotās cirtas zem pērlēm nokaisītā plīvura. Desmit minūtēs viss bija kārtībā, ieskaitot pat dunci, ko Betija apjoza zem sava tērpa, un abas pārģērbušās sievietes nu stāvēja, vērdamās viena otrā.