— Ir laiks iet, — vedināja Inesa.
Pēkšņi Margareta sāka protestēt:
— Man nepatīk šī blēdība un nekad nav patikusi! Kad Morelja to atklās, viņš būs drausmīgi nikns un nogalinās Betiju. Es nožēloju, ka piekritu šai sazvērestībai.
— Tagad ir par vēlu nožēlot, senjora, — Inesa sacīja.
— Vai nav iespējams izdarīt tā, ka arī Betija tiktu projām? — Margareta izmisusi jautāja.
— Varbūt ir, — atbildēja Inesa. — Pēc senas paražas pirms laulībām es pasniegšu vīna kausu līgavainim un līgavai. Marķīza kausā vīnam būs piejauktas zāles, jo viņš nedrīkst šovakar pārāk
skaidri redzēt. Nu, es varētu sagatavot stiprāku brūvējumu, tā ka pēc pusstundas viņš vairs neapjēgtu, vai ir salaulāts vai ne, un tad varbūt Betijai izdotos aizbēgt kopā ar mani un vēlāk piebiedroties jums. Taču tas ir ļoti riskanti, un, ja mūs atklās, tad, protams, vīnamaiss ies pušu un pagraba grīda pludos sarkana!
Nu iejaucās Betija:
— Esi mierīga, māsīc! Ja kāda asinīm lemts līt, tad tur neka nevar līdzēt, un vismaz tev nebūs tās jāuzslauka. Es netaisos bēgt projām no šā cilvēka, drīzāk viņš muks no manis. Es izskatos labi šai tavā smalkajā tērpā un gribu to ilgi valkāt. Nu, ejiet, ejiet, iekams kāds nāk mani meklēt. Tu nebēdājies par mani! Es gulšos tādā gultā, kādu pati esmu saklājusi, un, ja notiks visļaunākais, man kabatā ir nauda … vai kaut kas tai līdzvērtīgs, un mēs atkal tiksimies Anglijā. Nodod no manis sirsnīgus sveicienus masteram Pīteram un savam tēvam un, ja es viņus vairs neredzēšu, saki, lai piemin ar labu vārdu Betiju Dīnu, kas viņiem sagādāja tik daudz raižu.
Tad, apskāvusi Margaretu ar savām spēcīgajām rokām, viņa to vairākkārt noskūpstīja un izstūma pa durvīm.
Bet, kad Margareta ar Inešu bija aizgājušas, Betija apsēdās un mazliet paraudāja; tad, apķērusies, ka karstās asaras var izšķīdināt krāsu uz sejas, nosusināja tās, piegāja pie loga un sāka lūkoties ārā.
Pēc brīža viņa no savas augstās nišas redzēja sešus mauru jātniekus aizjājam pa balto ceļu uz nocietināto vārtu pusi. Tiern sekoja divi vīrieši un viena sieviete, visi trīs staltos zirgos, arī ģērbušies kā mauri, un vēl seši jātnieki. Vārti tika atdarīti, cilvēku grupa izjāja cauri tiem un devās augšup pa nokalni. Kalngalā sieviete apturēja zirgu, pagriezās un pavēcināja ar kabatas lakatiņu. Betija atbildēja uz šo sveicienu, un pēc mirkļa jātnieku stāvi nozuda viņas skatienam. Viņa bija palikusi viena.
Savu mūžu Betijai laiks nebija šķitis velkamies tik lēni kā šajā pēcpusdienā. Pēc divām stundām, vēl arvien stāvēdama turpat pie loga, viņa redzēja atgriežamies mauru jātniekus un saprata, ka viss kārtībā un Margareta, tās līgavainis un tēvs laimīgi uzsākuši savu ceļojumu. Tātad viņa nebija veltīgi riskējusi ar savu dzīvību.
XVIII nodala SVĒTĀ ERMANDADA [7]
Pa gariem gaiteņiem, caur plašām, greznām zālēm, pāri vēsiem marmora pagalmiem steidzās Ineša un Margareta. Tas bija kā sapnis. Ejot cauri kādai istabai, kur sievietes auda gobelēnus vai tāpat dīki vadīja laiku un ziņkāri noraudzījās uz viņām, Margareta dzirdēja vienu no tām jautājam kaimiņienei:
— Kāpēc donjas Margaretas māsīca viņu pamet?
Tā atbildēja:
— Tāpēc, ka pati ir iemīlējusies marķīzā un nespēj vairs palikt šeit.
— Muļķīte! — sacīja pirmā sieviete. — Viņa ir skaista meiča, un viņai būtu vajadzējis pagaidīt tikai dažas nedēļas.
Inesa un Margareta gāja garām vaļējām durvīm, kas veda uz paša Moreljas istabām. Viņš stāvēja durvīs un noraudzījās uz abām sievietēm. Kad viņas bija tieši pretī, šķita, it kā marķīzam būtu radušās kādas šaubas vai iešāvies kas prātā, jo viņš cieši tās uzlūkoja un paspēra soli uz priekšu, bet tad, pārlicis vai varbūt atcerējies Betijas aso mēli, apstājās un novērsās. Sīs briesmas bija garām!
Beidzot, neviena neaizturētas, viņas nonāca pagalmā, kur gaidīja pavadoņi un zirgi. Turpat zem arkas stāvēja Kastels ar Pīteru. Kastels angliski sveicināja Margaretu un caur plīvuru viņu noskūpstīja, bet Pīters, kas nebija savu līgavu redzējis tuvumā mēnešiem ilgi — kopš tā vakara, kad devās uz Dedemu —, vai aprija viņu ar acīm un soli pa solim virzījās tuvāk, gribēdams viņai pieskarties un pārliecināties, vai tā tiešām ir Margareta vai tomēr tikai Betija. Uzminējusi Pītera nodomu un baidīdamās, ka viņš var visu atklāt, Ineša, kas patlaban ar garu spraudadatu piestiprināja savu atrisušo plīvuru, uzgrūdās'viņam virsū, it kā būtu paklupusi, un spēcīgi iedūra ar adatu tam rokas dilbā, nomurminādama: «Muļķi!» Pīters lādēdamies atlēca sānis, sargs pavīpsnāja, un Ineša lūdza Pīteram piedošanu.
Kastels palīdzēja Margaretai iesēsties seglos, tad uzkāpa savā zirgā, tāpat kā Pīters, kas vēl arvien berzēja sadurto dilbu, bet vairs neuzdrīkstējās pat paskatīties uz Margaretas pusi. Inesa atvadoties familjāri pasniedza Margaretai roku kā līdzīgai, nočivinādama dažus mīļvārdiņus, ar kādiem parasti mēdz apmainīties spāņu sievietes. Pienāca Moreljas pils sardzes virsnieks un saskaitīja aizjājējus.
— Divi vīrieši un viena sieviete, — viņš sacīja. — Skaits pareizs, tikai es nevaru redzēt sievietes seju.
Šķita, ka viņš tūlīt pavēlēs Margaretai pacelt plīvuru, bet Ineša viņam uzsauca, ka mauru klātbūtnē tas būšot nepiedienīgi. Virsnieks pamāja un atļāva doties ceļā.
Viņi izjāja cauri pils arkai uz ceļa un drīz vien nonāca pie lieliem vārtiem mūra valnī. Sargs izprašņāja pavadoņus, nopētīja ceļiniekus un, saņēmis dāvanu no Kastela, atdarīja viņu priekšā vārtus, piebilzdams, ka tie esot laimīgi kristieši, kas dzīvi tiekot ārā no Granadas. Tādi viņi patiešām arī bija.
Uzkalnā Margareta pagriezās un pamāja ar mutautiņu pret augsto torņa logu, ko tik labi pazina. Atbildot tajā noplandījās cits mutautiņš, un, domādama par vientuļo Betiju, kas tur noraudzījās uz viņiem, gaidot savas pārdrošās dēkas iznākumu, Margareta turpināja ceļu, klusi liedama asaras zem plīvura. Kādu stundu viņi jāja, nepārmīdami gandrīz ne vārda, kamēr nonāca pie ceļu krustojuma. Viens no tiem veda uz Malagu, otrs — uz Sevilju.
šeit mauri apturēja zirgus un, pateikuši, ka tiem pavēlēts viņus pavadīt tikai līdz šai vietai, noprasīja, pa kuru ceļu viņi domājot doties tālāk. Kastels atbildēja, ka viņi jās uz Malagu. Mauru virsnieks to atzina par prātīgu rīcību, jo uz šā ceļa viņi mazāk riskējot sastapties ar klejojošiem laupītājiem, kas sevi dēvējot par kristiešu karotājiem un nokaujot vai aplaupot visus ceļiniekus, kuri nonākot to rokās. Tad Kastels pasniedza virsniekam dāvanu, ko viņš pieņēma tik cienīgi, it kā parādītu devējam lielu laipnību, un, ceremoniāli atvadījušies, viņi šķīrās.
Kolīdz mauri attālinājās, trīs ceļinieki sāka jāt uz Malagas pusi, bet jau pēc maza gabaliņa, pārliecinājušies, ka neviens viņus neredz, taisni pāri laukiem izjāja uz Seviljas ceļa. Beidzot viņi bija vieni un, apstājušies pie kādas kristiešu uzbrukumā nodedzinātas mājas sienām, pirmoreiz varēja brīvi sarunāties. Ak, kas tas bija par laimīgu brīdi visiem!
Pīters pievirzījās Margaretai līdzās un iesaucās:
— Runā, mīļotā! Vai tā tiešām esi tu?
Bet Margareta, nelikdamās zinis par Pīteru, pasliecās pretī Kastelam, apķēra ar roku tēva kaklu un caur plīvuru apbēra viņu skūpstiem, slavēdama dievu, ka viņi piedzīvojuši šo sastapšanos.
Pīters savukārt mēģināja noskūpstīt Margaretu, bet viņa strauji pajājās uz priekšu, tā ka Pīters gandrīz izvēlās no segliem.