— Esi piesardzīgs, Pīter, — viņa sacīja, — citādi tava skūpstīšanās kāre sagādās tev jaunas nepatikšanas.
Sapratis, par ko Margareta runā, Pīters tumši pietvīka un sāka garu skaidrošanu.
— Pietiek, pietiek! — viņa pārtrauca Pīteru. — Es zinu visu, jo pati jūs redzēju. — Tad atmaigusi pateica Pīteram dažus mīļus apsveicināšanās un pateicības vārdus un pasniedza roku, ko viņš noklāja skūpstiem.
— Mums steigšus jādodas tālāk, bērni, — sacīja Kastels. — Līdz krodziņam, kur Izraels pagādājis mums naktsmājas, ir ap divdesmit jūdžu. Runāsimies pa ceļam.
Un viņi arī runājās, cik nu tas bija iespējams, jājot ātrā gaitā pa sliktu ceļu.
Ceļinieki steidzās, cik varēdami, un sasniedza ventu jeb mājvietu tieši līdz ar tumsas iestāšanos. Ieraugot to, viņi skaļā balsī pateicās dievam, jo šī mājvieta atradās aiz mauru robežām un nu viņiem no Granadas varas vairs nebija jābaidās. Saimnieks, pus- spānietis un kristīgais, viņus jau gaidīja, jo bija saņēmis vēstuli no Izraēla, ar kuru uzturēja veikalnieciskus sakarus. Viņš ierādīja ceļiniekiem divas istabas, visai vienkāršas, bet pietiekami ērtas, pasniedza labas vakariņas un vīnu, kā arī aprūpēja un pabaroja viņu zirgus. Tad novēlēja viņiem labu nakti, teikdams, lai guļot mierīgi, jo viņš ar saviem ļaudīm būšot modri un brīdināšot par jebkurām briesmām.
Taču ceļinieki vēl ilgi neaizmiga, jo bija taču tik daudz kas runājams — it īpaši Pīteram un Margaretai. Viņi jutās bezgala laimīgi, ka izglābušies, kaut arī varbūt ne uz ilgu laiku. Tomēr viņu prieku, gluži kā kapu zvans svētku līksmību, aptumšoja doma par Betiju un liktenīgajām laulībām, kurās nule viņai jau vajadzēja būt notēlojušai savu lomu. Margareta noslīga ceļos un lūdzās debesis, lai svētie stāvētu klāt viņas māsīcai lielajās briesmās, kuras tā nokļuvusi viņu dēļ, un Pīters nekautrējās piebiedroties Margaretai šai lūgšanā. Pēc tam viņi sirsnīgi apkampās un beidzot devas pie miera — Kastels ar meitu vienā istabā, Pīters otrā.
Pusstundu pirms rītausmas Pīters jau bija kājās un, kamēr Kastels ar Margaretu brokastoja un iesaiņoja saimnieka sagatavoto pārtiku, sarīkoja zirgus ceļam. Tad arī viņš mazliet iekoda un iestiprinājās ar vīnu, un līdz ar gaismas svīdu, samaksājuši^ saimniekam savu tēriņu un paņēmuši līdz viņa vēstules citu mājvietu saimniekiem, trīs bēgļi steigšus devās tālāk pa Seviljas ceļu, ar dziļu atvieglojumu konstatēdami, ka pagaidām neviens tiem pakaļ nedzenas.
Visu to dienujaiku pa laikam uz īsu brīdi apstādamies, lai atpūstos paši un atpūtinātu zirgus, viņi bez jebkādiem starpgadījumiem jāja pa auglīgu līdzenumu un braslu vietās vai pa tiltiņiem šķērsoja vairākas upes. Vakarā ceļinieki sasniedza senu pilsētiņu Ok- sunu, kas atradās uzkalnā un bija redzama jau vairāku stundu jājiena attālumā. Tā kā bija jau tumšs, mauru drānās tērptie svešinieki nepiesaistīja ļaužu'uzmanību un laimīgi nokļuva līdz mājvietai, kur viņiem bija ieteikts apmesties. Tās saimnieks gan aizdomīgi noskatīja viņu drēbes, taču, nopratis, ka šiem viesiem naudas ir papilnam, uzņēma viņus laipni un novietoja atsevišķās istabās. Kastels bija domājis Oksunā iegādāties spāņu drēbes, bet sakarā ar kaut kādiem svētkiem tur tovakar visi veikali bija slēgti un nopirkt neko nevarēja. Tā kā viņi katrā ziņā gribēja nokļūt Seviljā nākamās dienas vakarā, cerēdami tumsā nemanīti tikt uz sava kuģa «Margareta», kas bija noenkurojies upē, Kastela vēstneša brīdināts būt gatavībā gaidāmajam ceļojumam, tad izjāt no Oksunas vajadzēja jau pirms rītausmas. Tā nu iznāca, ka, par nelaimi, kā vēlāk izrādījās, viņiem nebija iespējams apmainīt savas mauru drānas pret kristiešu apģērbu.
Viņi bija arī cerējuši, ka šeit, Oksunā, tos panāks Inesa, kas solījās, tiklīdz vien varēs, tiem piebiedroties, un pastāstīs, kas noticis Granadā pēc viņu aizjāšanas no turienes. Taču Inesa neieradās. Mierinādami sevi ar domu, ka, lai kā Inesa steigtos, tai būtu grūti tik drīz panākt viņus, kas devušies ceļā vairākas stundas iepriekš, Kastels, Pīters un Margareta atstāja Oksunu krietni pirms rītausmas, kad visi vēl gulēja.
Pēc dažām jūdzēm plašais līdzenums beidzās, un cauri olīvu birzīm viņi uzjāja pakalnā, kur auga korķozoli. Te ceļinieki apstājās, lai paēstu un pabarotu zirgus. Kad viņi jau grasījās doties tālāk, Pīters, palūkojoties apkārt, ieraudzīja starp kokiem pazibam 'savu duci vai vairāk draudīga izskata jātnieku, kas acīmredzot gribēja nogriezt viņiem ceļu.
— Laupītāji! — Pīters iesaucās. — Uz priekšu!
Palaiduši aulēkšiem savus zirgus, kas gan bija jau mazliet paguruši, taču ļoti ātri, Kastels, Pīters un Margareta aizjoņoja šiem jātniekiem garām, iekams tie paguva izjāt uz ceļa. Uzbrucēji kliedza, lai padodas, un, kad bēgļi neapstājas, izšāva dažas bultas un sāka dzīties viņiem pakaļ. Noauļojuši lejup pa nokalni, Kastels, Pīters un Margareta nonāca ielejā, aiz kuras atkal pacēlās ar korķozoliem apauguši pauguri. Ieleja bija jūdzes trīs plata un vietumis slīkšņaina. Tomēr viņi turējās krietni priekšā vajātājiem, kurus uzskatīja par bandītiem, un cerēja, ka tie atstāsies vai starp kokiem pazaudēs viņus no acīm. Taču, kad glābiņš šķita jau tuvu, viņi piepeši ieraudzīja sev priekšā tieši uz ceļa otru tikpat draudīga izskata bandu, kurā bija vīru divpadsmit.
— Lamatas! — Pīters iesaucās. — Mums jāizlaužas cauri, tā ir vienīgā iespēja! — Viņš iecirta savam zirgam piešus sānos un izrāva zobenu.
Noskatījis, kur pretinieku ķēde visvājākā, Pīters samērā viegli izdrāzās tai cauri, taču nākamajā acumirklī izdzirdēja Margaretas kliedzienu un, apcirties apkārt, redzēja, ka viņas zirgs paklupis un ka viņa un Kastels ir laupītāju rokās. Rupjie tēvaiņi jau bija sagrābuši Margaretu, un viens no tiem lūkoja noraut plīvuru no viņas sejas. Niknumā iebļaudamies, Pīters metās nekaunam virsū un tik spēcīgi blieza ar savu zobenu, ka tā asmens, pāršķēlis ķiveri, sadragāja galvaskausu un vīrs nogāzās zemē nāvīgi ievainots vai miris, vēl joprojām sažņaudzis rokā Margaretas plīvuru.
Tad pieci vai seši bandīti uzbruka Pīteram un, kaut arī viņš ievainoja vēl vienu, izrāva viņu no segliem. Pīters nokrita uz muguras, un bandīti saklupa apkārt, lai viņu nobeigtu. Dunči un zobeni jau zvārojās pār Pītera krūtīm un viņš teica ardievas dzīvei, kad piepeši izdzirdēja balsi, kas pavēlēja uzbrucējiem atstāties un sasiet gūsteknim rokas. Tas veicīgi tika izdarīts, un Pīteram lika piecelties kājās. Viņš ieraudzīja savā priekšā nevis Morelju, kā gandrīz bija gaidījis, bet svešinieku, kam zem rupjā apmetņa vīdēja lepnas bruņas. Tas acīmredzot bija kāds augsts virsnieks.
— Kā tu, maurs būdams, uzdrošinies nogalināt Svētās Ermandadas kareivjus pašā karaļa zemes sirdī? — viņš jautāja, norādīdams uz beigto vīru.
— Es neesmu maurs, — Pīters atteica savā lauzītajā spāņu valodā. — Esmu kristīgais, kas izbēdzis no Granadas, un es pacēlu roku pret šo cilvēku tāpēc, ka viņš apvainoja manu līgavu. Jūs manā vietā būtu rīkojies tāpat, senjor. Es nezināju, ka viņš ir Ermandadas kareivis, es noturēju viņu par parastu lielceļa laupītāju.
Šķita, ka Pītera vārdi, ciktāl virsnieks tos saprata, viņam patika, bet, iekams tas paguva ko bilst, iejaucās Kastels:
— Virsnieka kungs, šis senjors ir anglis un neprot labi jūsu valodu …
— Toties viņš prot labi rīkoties ar zobenu, — virsnieks sacīja, uzmezdams skatienu beigtā kareivja pāršķeltajai ķiverei un galvai.